“Nodziedāt tā, lai zāle neaug!” 1
AUTORE ir XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku dalībniece
“…Beidzot mēs visi esam mājās, pēc revolūcijām un kariem, pēc izsūtījumiem un trimdām, bijušie un kaujās mirušie, brīvie un dzīvie… Kas tur kaļ debesīs? Zeme rīb, zvēro gaiss – Pērkons Trejas zvaigznes kaļ visas tautas dzīvībai”. Pāri Mežaparka priedēm, balto gaismiņu mirgā viļņojošai tautas jūrai un tūkstošbalsīgā kora rindām pirms Raimonda Paula dziesmas “Manai dzimtenei” aizskanēja dzejnieka Jāņa Petera balss.
Ņemot vērā iepriekšējo svētku batālijas, virsdiriģents Māris Sirmais bija aicinājis dzejas autoru dziesmas ievadā tai piešķirt jaunu, mūžības elpu. Un tā bija viena no trim Noslēguma koncerta dziesmām, kuru koris pieprasīja nodziedāt vēlreiz.
Bet pirmā atkārtoti nodziedātā, lai cik tas dīvaini varbūt arī liktos, jo pārredzamā pagātnē nekas tāds nav piedzīvots, bija Emīla Dārziņa “Lauztās priedes” ar Raiņa dzeju. Man šķiet arī te bija virsdiriģenta Māra Sirmā nopelns – kā viņa darbam no visas sirds mēģinājumos, tā, dziesmas saturu raksturojot, korim pateiktajam: “Klausoties, kā reizēm runā viens otrs augsta ranga sabiedrisks darbinieks, man reizēm kļūst kauns, gribas teikt, nu ko tu tur mels…” Un Māris Sirmais – viena no harismātiskākajām personībām ne tikai kora mākslā –, kam bija uzticētas “Lauztās priedes”, aicināja kori nodziedāt šo dziesmu tā, lai visi noticētu, lai neviens nevarētu teikt – nu, ko tu tur mels… Nodziedāt tā, lai zāle neaug! Jo mēs mīlam šo zemi, mēs mīlam šo valsti. Taču to diemžēl nevar teikt par visiem tās varas nesējiem. Un tāpēc vēl jāpagaida, lai augšām celtos gaismas pils.
Trešā atkārtoti skanējusī bija virsdiriģenta Romāna Vanaga rokas vadītā, sen par mūsdienu klasiku kļuvusī Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” kā tautas visdziļāko dvēseles stīgu aizskārusī. Un atkal – Rainis.
Virsdiriģents Sigvards Kļava dienu karstajā saulē un vakaru aukstumā daudzas mēģinājumu stundas aizvadījušos dziedātājus vienubrīd uzrunājot sacīja – izcilie cilvēki. Bet visizcilākās bija tās viendabīgo un jaukto koru sievas, kuras garas stundas mēģinājumos un ilgu laiku koncertā izturēja “uz bruģa” jeb laukumā koristu tribīņu priekšā, kur pirmajā mēģinājumā nebija, kur apsēsties, un koncertā visgrūtāk saskatīt diriģentu. (Bet neko darīt, jo dziedātāju bija rekorddaudz, un kompromisi jāmeklē.) Starp viņām ir arī dziedātāja Linda no Zviedrijas pilsētas Malmes kora, kurā iesaistījusi arī savu vīru Pēru, pēc tautības zviedru, un dēlu, kurš pirms balss lūzuma dziedājis Malmes operas korī. Tēvs un dēls, kā jau abi basi, stāvēja viens no otra turpat netālu, un ģimenes jaunākajam dziedātājam ļoti patika Uģa Prauliņa “Es bij puika”.
Var jau būt, ka jaukto koru vīriem (un otrādi) vairs nesanāks dziedāt vīru kora dziesmas, tad lai šim koncertam apgūtās ir viņu dāvana Latvijai simtajā dzimšanas dienā.
…Līdz sešiem rītā estrāde skanēja un dimdēja sadziedāšanās naktī. Prieks par dziesmu izvēli, par jaunām un no vecmāmiņu jaunības trīsdesmito gadu pūra lādēm izvilktām, par to, ka izdevās noturēties dziesmu svētku kalnā arī visas nakts garumā. Par to visu neviltotu prieku varēja redzēt arī kultūras ministres Daces Melbārdes sejā un dzirdēt viņas balsī uzkāpjot uz skatuves pussešos no rīta un dziedot kopā ar visiem vēl ballēt palikušajiem.
Runājot par mākslu un vērtībām – stāsts par dažām neērtībām lai paliek konferencei rudenī, bet nupat piedzīvotā svētku nedēļa paliks atmiņā kā emocionāli spilgtākā un piepildītākā uz daudziem gadiem.
