Nodokļu reforma – vai tiešām visiem viss būs? 5
Valdība tomēr atlikusi šonedēļ iecerēto lemšanu par premjera Māra Kučinska un finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas (abi ZZS) pieteikto nodokļu reformu. Formālais iemesls – “Vienotības” iebildumi. Partija vēloties nākamnedēļ saņemt atbildes uz dažiem jautājumiem. No “Vienotības” interneta mājas lapā publicētā paziņojuma izriet, ka tā grib pārliecināties, ka, tēlaini sakot, visiem viss būs un par to nekas nebūs. Tas ir – nodokļu reformas dēļ necietīs pašvaldību ieņēmumi, ieguvējas būs ģimenes ar bērniem un maznodrošinātie, vienlaikus netiks palielināts valsts budžeta deficīts. Iebildumi gan ir tik vispārīgi, ka neizskatās pēc nopietna mēģinājuma tiešām nobremzēt Kučinska ieceres, drīzāk atgādināt par savu esamību (ko kliedzoši pieprasa ik pa laikam publiskotie sabiedrisko domas aptauju rezultāti, kur “Vienotības” reitings ir nemainīgi zems). Bet te nu sākas “Vienotības” pašindentitātes problēmas. Populisms būtu labs instruments savas popularitātes audzēšanai, taču tas galīgi nepiestāv partijas ierastajam tēlam.
“Rēgs klīst pa Eiropu, populisma rēgs,” nesen kongresā partijas biedrus uzrunāja no Briseles atbraukušais bijušais premjers, tagadējais Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Valdis Dombrovskis. Taču paša Dombrovska un viņa piekoptās fiskālās disciplīnas (lasi – jostu savilkšanas un taupības) rēgs neļauj viņa partijai īpaši izvērsties jaunajā lomā. Rodas iespaids, ka “Vienotība” tīri intuitīvi mēģina uztvert sabiedrības bažas un uzņemties advokāta lomu. Bet sabiedrībai īsti nav skaidrības, ko pieteiktā reforma nesīs, tāpēc iebildumus ir grūti noformulēt. Īpaši tāpēc, ja Kučinskim un Reizniecei tagad ir tie paši sabiedrotie, kuri agrāk piebalsoja tieši Dombrovska realizētajai politikai, – Latvijas Banka un tās ekspertu kolektīvs. Šoreiz gan nav Starptautiskās valūtas fonda, Eiropas Bankas un citu ārvalstu organizāciju pārstāvju, aiz kuru mugurām patverties.
Interesanti, bet populisma lauciņā drīzāk veiksmīgi darbojas valdības vadītājs Kučinskis, kuram padodas zīmēt ļoti optimistiskas ainas par iecerēto reformu un arī izmantot emocionālus argumentus. Lūk, piemēram, fragments no viņa nesenās uzstāšanās Latvijas Zemnieku savienības kongresā, solot, ka tieši šī reforma pietuvinās Latviju vidējam Eiropas Savienības valstu dzīves līmenim, cels Latvijas konkurētspēju un piesaistīs investorus: “Es tikai retoriski pavaicāšu – vai Latvijas mātes un tēvi savus svešumā dzīvojošos bērnus nevēlas redzēt atpakaļ Latvijā? Kādā valodā viņi grib runāt ar saviem mazbērniem? Vai mums ir jāieved darbaspēks no citām valstīm, kur cilvēki gatavi strādāt par zemākām algām? Vai mums tukšās zemes jāpārdod svešzemju fondiem tikai tāpēc, ka tie saprot mūsu zemes vērtību un domā par tās izmantošanu ilgtermiņā?”
Nu kurš uzdrošināsies iebilst?
Cita lieta, ka vispārēji un nerimstoši aplausi nodokļu reformai neskan, jo nav nekādas pārliecības, ka pēc tās īstenošanas visas premjera piesauktās negācijas tiešām mazināsies. Vēl vairāk – vai, saliekot kopā solīto ienākumu pieaugumu un gaidāmo dzīves dārdzības pieaugumu, beigās cilvēku maciņos rezultāts nebūs ar mīnuszīmi…
“Varu apsolīt, ka nodokļu reforma nebūs sasteigta, haotiska vai bezatbildīga,” sola valdības vadītājs, taču, šķiet, smagākas sarunas viņam būs nevis koalīcijas sanāksmēs ar “Vienotību” vai Nacionālo apvienību, bet pašam ar sava politiskā spēka pārstāvjiem. Visi nekad nebūs ieguvēji.
