Vai paredzat pensionāru revolūciju? 6
Mums ir ļoti miermīlīga tauta, kas drīzāk aizbrauks nekā protestēs un pieprasīs ko mainīt.
Kā tad būtu vistaisnīgāk piemērot iedzīvotāju ienākuma nodokli? Uz lēmējiem pašiem attiektos nodokļa progresivitāte, tāpēc viņiem labāk neprasīt. Kāds ir jūsu domu gājiens?
Protams, kurš tad pats sev pielems lielāku nodokli! Somijā ir vēl lielāks nodokļu slogs darba ņēmējam, taču investīcijas piesaista veiksmīgāk nekā Latvijā. Investīcijām ne tikai nodokļu slogs, bet sociālā stabilitāte un drošība ir būtiski faktori. Mums daudz nosacījumu ļoti mainās un nodokļu morāle (piemēram, zems nosodījums nodokļu nemaksātājiem, nodokļu nemaksāšanas normalizācija) ir zema. Saskaņā ar kāda starptautiska pētījuma rezultātiem Latvijā tā ir otrā zemākā Austrumu un Centrāleiropas valstīs aiz Ukrainas.
Ja grib novērst nevienlīdzību, tad nodokļu izmaiņas jāveic tikai tām algām, kas ir zem vidējās. Tiem, kam ienākumi virs vidējās algas, jāatstāj pašreizējā IIN likme 23%. Dana Reizniece-Ozola teica: “Kas tad tā par algu! 1200 eiro nekāda lielā alga nav.” Ja salīdzina ar ministres algu, tā tiešām nekāda lielā nav. Bet Latvijā lielākā daļa saņem mazāku. Nodokļu reforma darbotos labāk, ja to attiecinātu tikai uz viņiem.
Arī pret PVN nevar vērst lielāku nodokļu piedziņu. Pieliekot klāt akcīzi degvielai, tas ietekmē gan PVN degvielai, gan arī plaša patēriņa preču cenas. Mazo algu saņēmēji pievienotās vērtības nodoklī samaksā apmēram 14% no ienākumiem, kamēr lielo algu saņēmēji – tikai 6%. Arī ekonomikas pārkaršanas gadījumā paaugstinātas inflācijas laikā mazo algu saņēmēji ciestu visvairāk. To naudu, ko kā ieguvumu mazo algu saņēmējam pasniedz Finanšu ministrija, apēdīs inflācija. Viņš nevarēs to ieguvumu iekrāt, lai salabotu zobus.
Kāpēc Latvijā neviens nepārstāv un neaizstāv mazo algu saņēmējus?
Viņi paši nav koordinēta kopiena, kas varētu vienoties par savu interešu aizstāvību. Tie, kas saņem lielos ienākumus, pārstāv neoliberālo domāšanu: “katrs cilvēks pats ir savas laimes kalējs”, “ko pats nopelna, to arī saņem”.
Tā nav pareiza?
Bet policists, medmāsa, bērnudārza audzinātāja ir kvalificēti un izvēlējušies profesiju, kas viņiem patīk. Iznāk, ka viņiem jāsitas pa dzīvi tikai tāpēc, ka nav izvēlējušies tādu profesiju, kur vairāk maksā?
Ja cilvēks izvēlas darīt to darbu, kas viņam patīk, nevis to, kur var nopelnīt, tad viņš saņem patikšanu, nevis peļņu. Kam ko var pārmest?
Nevērtēšu kategorijās: pareizi – nepareizi. Pieaug to cilvēks skaits, kas uzskata, ka tie, kas ir nabadzīgi, paši ir vainīgi. Vai nu nav labi mācījušies, vai slinki, vai vēl kas. Ir daudzi, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav ieguvuši vidējo izglītību un nokļuvuši dzīves pabērna lomā, un kādā dzīves posmā pārtiek no pabalstiem. Pētot nevienlīdzību kopā ar saviem socioloģijas studentiem, uzklausījām 25 šādus stāstus – nedzirdēju gandrīz nevienu, kam bijusi laimīga bērnība. Pusaudzim 15 – 16 gadu vecumā jāpieņem nopietni lēmumi par savu dzīvi. Un ja pieaugušo nav blakus, viņš, piemēram, sāk dzert. Vai viens no vecākiem miris un otram no tā depresija. Agrā vecumā pieņemtie nepareizie lēmumi rada fundamentālas ilgtermiņa sekas. Materiāli nodrošinātās, funkcionālās ģimenēs vecāki parasti aiz ausīm izvelk savus bērnus no kritiskām situācijām un palīdz iegūt izglītību. Vai tas tam izglītotajam pieaugušajam dod iemeslu lepoties, ka viņš pats visu sev tagad nodrošina, un krasi nosodīt kādu, kurš iestrēdzis nabadzības apburtajā lokā? Un atteikties palīdzēt?
Bet vai tam, kuram nav darba, tas dod tiesības to prasīt valstij?
Uzskats, ka valstij viss ir jānodrošina, tikai daļēji ir mūsu postpadomju mantojums. Arī ANO vispārējā cilvēktiesību deklarācija nosaka, ka cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu. Mums ir ļoti maz cilvēku, kas proponētu sociāli atbildīgas valsts ideju, kas, starp citu, nostiprināta Satversmē. Jābūt lielākai skaidrībai, kur beidzas pašu atbildība un kur sākas valsts atbildība.
Vai nodokļu reforma šādā izpildījumā ir sociāli atbildīga?
Nav. Vairāku iemeslu pēc. Viens no tiem ir pārmērīgs budžeta deficīts – ieguvēji šobrīd ir visi, bet kas par to maksās? Otrs. Kā sociālai zinātniecei, kam rūp sociālā drošība, mani uztrauc, ka tā nemazinās ienākumu nevienlīdzību un palielinās nevienlīdzību sociālajā aizsardzībā. Trešais. Tiek ieviesta nodokļu regresivitāte. Samērīgums būtu tad, ja, atceļot solidaritātes nodokli, to saņēmējiem pieliktu 10% pie iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Ceturtais. Šī reforma nevieš skaidrību, kas notiek ar nestrādājošiem – pensionāriem, invalīdiem un citām sociāli neaizsargātām grupām.
Faktiski sociālā nevienlīdzība tiek nostiprināta ilgtermiņā – ietverot to laiku, kad pašreizējie algu saņēmēji būs pensijā. Manuprāt, ieceres par izmaiņām VSAOI griestu pārbīdē un solidaritātes nodokļa atcelšanā viennozīmīgi aizstāv to lielo algu saņēmēju intereses, kuri savu naudu grib iemaksāt sev valsts pensiju fondā, nevis novirzīt solidaritātes nodoklī vai IIN. Uzsvēršu, valsts sociālās drošības sistēmas attīstītajās valstīs tiek veidotas kā izlīdzinošs mehānisms, tās nedarbojas kā bankas – cik iemaksā, tik dabū atpakaļ un vēlams vēl ar procentiem. Diemžēl Latvijā ļoti dadzi cilvēki to nevēlas saprast.
Tad no trim izvirzītajiem mērķiem – ekonomikas attīstība, nevienlīdzības mazināšana un lielāki ieņēmumi budžetā – tā pilda tikai vienu?
Tā to tad vajadzētu saukt – par ekonomikas sildīšanas reformu. Bet tad jādomā par kompensējošiem mehānismiem nenodokļu sfērā.
