Nodokļu izaicinājumi kultūrai: ātra risinājuma nav 2
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Gada nogalē viena pēc otras pēkšņi drūzmējas jaunas ziņas, saistītas ar nodokļu izmaiņām nākamajā gadā. Decembra sākumā valdība pieņēmusi lēmumu, ka vēl par gadu tiks pagarināts pretrunīgi vērtētais autoratlīdzību nodokļu režīms, tikmēr minimālā alga palielināta 620 eiro apmērā, kas nozīmē arī minimālo sociālo iemaksu pieaugumu autoratlīdzību saņēmējiem; gada nogalē sācis darboties arī saimnieciskās darbības (SDI) konts pašnodarbinātajiem. Kā nākamajā gadā esošās un gaidāmās pārmaiņas ietekmēs kultūras procesus un pašus kultūras jomā darbojošos, īpaši nevalstiskās kultūras organizācijas un autoratlīdzību saņēmējus? Vai nākamgad beidzot tiks labotas autoratlīdzību nodokļu režīma nepilnības?
Par šiem jautājumiem “Kultūrzīmju” organizētajā diskusijā viedokļus sniedza Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētāja INGA BRŪVERE, Ģertrūdes ielas teātra producente un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes priekšsēdētāja MAIJA PAVLOVA, tēlnieks KRISTAPS GULBIS, Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos ULDIS ZARIŅŠ, kā arī GUNTARS RAČS, izdevniecības “Micrec” vadītājs, dziesmu un grāmatu autors, līdzšinējais bijušā finanšu ministra Jāņa Reira padomnieks, un ALEKSIS JAROCKIS, Finanšu ministrijas komunikācijas departamenta direktors.
Vēl – daudz nezināmo
Aija Kaukule: – Vai izmaiņas nodokļu režīmos ir pamats raizēm radošajiem cilvēkiem, kultūras organizācijām laikā, kad vispārēja inflācija jau tāpat palielina izmaksas?
M. Pavlova: – Runājot par minimālajām algām un pārējo, situācija ir diezgan bēdīga. Lai gan bija prognozes par minimālo algu paaugstināšanu, tas tomēr nenotiek kopā ar skaidru plānu, kā to īstenot, īpaši tādām kultūras organizācijām, kas nav komercsektorā un nenodarbojas ar komercdarbību, arī uzņēmējiem tas nav vienkārši. Valdība tika izveidota vēlu, budžets nav pieņemts – ir tikai tehniskais budžets, un, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF), kas ir lielākais visu nevalstisko organizāciju finansētājs, budžeta pieaugums šobrīd nav un arī netiek plānots. Tas skar visas programmas, kas saistītas ar NVO atbalstu, bet tikmēr pieaug gan inflācija, gan minimālā alga, bet nauda, ko organizācijas ieņems, ir mazāka. Tomēr vienmēr mēģinu raudzīties tā, ka glāze ir puspilna, nevis pustukša. Arī ja situācija nav rožaina, ir jāstrādā un jācīnās. Lielākā problēma ir ne tik daudz finanšu jautājumos, bet izpratnē – ar to kultūras organizācijām ir daudz jāstrādā, piemēram, ar pašvaldībām. Nākamgad gribētu mest tiltiņu starp iesaistītajām pusēm, tomēr ir daudz nezināmo.
I. Brūvere: – No vienas puses, minimālā atalgojuma palielinājums ir labs rādītājs. No otras puses, tas rada papildu maksājumus gan radošām personām – nodokļu pieaugums, gan kultūras institūcijām – papildu izdevumi. Protams, ka situācijā, kad vispārējā inflācija un energoresursu krīze jau radījusi finansējuma trūkumu, papildu slogs rada uztraukumu par nākotni. Jautājums – kur tiks ņemts papildu finansējums, lai nodrošinātu pilnvērtīgus darbības un dzīves apstākļus? Ir bieži dzirdēts krīzes laikā, ka kultūrai šobrīd nav naudas, jo ir citas prioritātes. Kā būs šoreiz? Vai Kultūras ministrijai izdosies piesaistīt papildu finansējumu kultūrai, lai nodrošinātu algu pieaugumu un ne tikai valsts institūcijās strādājošajiem? Tie ir aktuāli jautājumi. Šobrīd nav zināms, vai būs VKKF finansējuma pieaugums no akcīzes nodokļiem. Katrā ziņā Kultūras ministrija neplāno VKKF finansējuma pieaugumu.
U. Zariņš: – Kultūras ministrijas vērtējumā minimālās algas un ar to saistītais minimālo sociālo iemaksu pieaugums 2023. gadā kultūras nozari ietekmēs minimāli, galvenokārt attiecībā uz valsts un pašvaldības sektora kultūras iestāžu budžetiem, kuros palielināsies par nodarbinātajiem veicamo sociālo iemaksu īpatsvars. Vienlaikus jāuzsver, ka Kultūras ministrijas budžeta prioritāte arī 2023. gadam būs kultūras nozarē nodarbināto atalgojuma palielināšana, tādējādi kompensējot arī pieaugošās sociālās iemaksas. Minimālās algas pieauguma ietekme uz kultūras nozares NVO ir paredzama minimāla, ņemot vērā to, ka saskaņā ar KM pasūtītā 2018. gada pētījuma “Pētījums par kultūras jomas nevalstisko organizāciju sociāli ekonomisko ietekmi” datiem divās trešdaļās no kopumā identificētajām 3397 kultūras nozarēs NVO nav pieņemts darbā neviens darbinieks, un pārējā trešdaļā NVO nodarbina no viena līdz pieciem darbiniekiem. Jāuzsver, ka kultūras nozarē dominē ienākumu gūšana no radošā darba autoratlīdzības vai uzņēmuma līguma veidā, kā arī darbojoties kā pašnodarbinātai personai vai mikrouzņēmuma nodokļa maksātājam, ko apliecina KM izveidotās darba grupas radošo personu atbalsta mehānismu pilnveidei šogad veiktā aptauja, kas liecina, ka apmēram 40% kultūras nozarē nodarbināto nesaņem atalgojumu par algotu darbu. Līdz ar to šo personu loku izmaiņas minimālās algas apmērā neietekmēs. Var piekrist, ka pašnodarbināto personu ienākumus zināmā mērā ietekmēs ar minimālās algas pieaugumu saistītais minimālo sociālo iemaksu pieaugums. Vienlaikus Kultūras ministrija atgādina, ka šogad tika pieņemti grozījumi Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumā, ar kuriem noteikts, ka par pašnodarbinātajām personām, kurām ir radošās personas statuss un kuru valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekts gadā ir mazāks par 12 Ministru kabineta noteiktajām minimālajām mēneša darba algām, neiemaksātās minimālās sociālās iemaksas starpību veic VKKF.
K. Gulbis: – Skaidrs, ka kultūra šobrīd nav pirmās nepieciešamības prece. Krīzes situācijās, kad skatās, ko samazināt, tad skatās izdevumus, kas ir vismazāk sāpīgi – kur var pieciest. Tomēr ir ļoti svarīgi, ko valsts ir definējusi kā prioritātes, piemēram, aizsardzība, medicīnas aprūpe, – un tām finansējumu mēģina atrast. Ja mēs kā valsts atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas, un kaut kas ir jādara, lai likvidētu šo atpalicību, tad, manuprāt, viens no bremzējošiem faktoriem ir tas, ka zaudējam radošumā. Mēs neģenerējam jaunas idejas, bet labākajā gadījumā varam replicēt kaut ko, kas ir kaut kur radīts. Igaunijā ir tā dēvētie vienradži, jaunuzņēmumi, kas piesaistījuši lielu summu ar daudzām nullēm, daudz nopelnīt vari, tikai attīstot jaunu ideju. Manuprāt, tas ir tieši saistīts ar autoriem, ar kultūru – ar spēju ģenerēt jaunas idejas, ko pēc tam var pārlikt arī biznesā. Domāju, ka Kultūras ministrija jau gadiem nav spējusi definēt vajadzību pēc kultūras birokrātiskai masai saprotamā valodā. Mēs varam teikt, ka mums vajag saglabāt tradīcijas, latviskumu – tas viss ir skaisti, bet pēc būtības Kultūras ministrijas uzdevums ir palīdzēt ģenerēt jaunas idejas, kas pēc tam palīdz ģenerēt jaunas idejas arī uzņēmējdarbībā. Tādēļ ministrijas pozīcija attiecībā uz autoru honorāriem, manuprāt, ir ļoti pasīva un pret nozari arī nodevīga.
Reforma veiksmīga par 70%?
– Kā vērtējat līdzšinējo nodokļu režīmu pēc tā reformas kultūras jomā, kad daļa autoratlīdzību saņēmēji tika aicināti reģistrēties kā saimnieciskas darbības veicēji, bet atlikušajai daļai palielināja nodokļu slogu. Cik veiksmīgs vai neveiksmīgs tas bijis, kādi ir trūkumi, kādas – priekšrocības? Vai, reformai izskaužot negodprātīgos autoratlīdzību nodokļu režīma lietotājus, nav pamatīgi apgrūtināta dzīve tiem, kuri tiešām rada?
G. Račs: – Es teiktu, ka reforma ir veiksmīga par 70 procentiem, atlikušajos 30 procentos var un vajag veikt uzlabojumus. Paļaujos uz jauno finanšu ministru (A. Ašeradenu), man šķiet, viņš ir kompetents cilvēks, kuram nav sveša radošā joma. Kā izdevējs autoratlīdzību režīmu lietoju plaši, jo mans galvenais darbs ir strādāt ar autoriem, un redzu, ka šobrīd 25 procenti, ko maksāju nodokļos valstij par autoru, satur 80 procentus sociālo garantiju. Tas ir ļoti labi, lai arī varbūt ne visi autori to spēj novērtēt. Man tikko bija saruna ar ļoti pazīstamu autoru un izpildītāju, kurš bija šausmās par tikko aprēķināto pensiju – cik maza tā ir. Taču tas ir skaidrs – ja daudzu gadu garumā esi saņēmis tikai autoratlīdzību, tad pensijas iznākums būs dramatisks. Cilvēks lamā valsti, taču mēs katrs esam mazliet līdzatbildīgi, nedomājot par to laikus. Kā iemācīt cilvēkiem par to domāt – tāpēc šādas reformas ir, cits jautājums, veiksmīgākas vai mazāk veiksmīgas. Der atcerēties, ka Latvija pēc konkurētspējas kopējo nodokļu ziņā ir otrajā vietā Eiropā – varbūt darbaspēka nodokļi nav veiksmīgākie, bet kopējais rādītājs ir labs.
K. Gulbis: – Esmu kļuvis par saimnieciskas darbības veicēju, jo autoratlīdzības režīmā nodokļi ir pārāk lieli, lai varētu turpināt radoši strādāt. Jaunais saimnieciskās darbības ieņēmumu konts ir tiem radošajiem, kas nemāk rēķināt, jo tad tas varbūt liekas izdevīgs darījums, kaut ir skaidrs, ka nodokļu ziņā tur nekas nemainās (25% IIN no visiem ieņēmumiem), turklāt pārsniedzot 25 000 eiro ieņēmumu gadā, nodoklis ir milzīgs – 40% no ieņēmumiem.
M. Pavlova: – Šobrīd ir tāds “status quo” – pēc būtības nekas nav mainījies. Varbūt saimnieciskās darbības konts ir brīnumlīdzeklis, bet pagaidām nekas par to neliecina – to varēsim pateikt aptuveni pēc pusgada. Ja (autoratlīdzību nodokļu) reformu ieviesa tāpēc, lai vērstos pret tiem, kas nelietīgi izmanto autoratlīdzību režīmu, tad galu galā tomēr notika vēršanās pret visu sektoru, uz kuru tas patiesībā attiecas. Kopumā var teikt, ka reforma strādā attiecībā uz tā dēvētajiem frīlanceriem (brīvmāksliniekiem), kuri strādā regulāri. Piemēram, tie aktieri, ar kuriem strādājam, lielākā daļa ir kļuvuši par saimnieciskas darbības veicējiem. Šobrīd gan sarunās dzirdu, ka viņiem par šo viss arvien nav īsti skaidrs. Kad koleģiāli pajautāju, kā tad tu īsti maksā nodokļus, reizēm skaidras atbildes nav. Tas nozīmē, ka pašiem ir mazliet vairāk jāiedziļinās. Jautājums ir par cilvēkiem, kuri radošu darbu veic neregulāri.
I. Brūvere: – 2021. gada nodokļu reformas pasludinātais mērķis bija mazināt radošo personu sociālo neaizsargātību kultūras nozarē, kas, protams, ir labi. Cits jautājums, kas tiek darīts, lai veicinātu finansējuma pieaugumu kultūras nozarē, tajā skaitā atalgojuma pieaugumu kultūras nozarē strādājošajiem. Ir svarīgi, ka atalgojuma pieaugums kultūras nozarē tiek nodrošināts visā nozarē, nevis tikai nozares daļai – valsts institūcijās strādājošajiem. Diemžēl joprojām netiek izprasts un novērtēts NVO sektora pienesums kultūras telpas attīstībā. Nodokļu reformas, inflācija, krīze attiecas uz visiem vienādi. Arī atalgojumu pieaugums jānodrošina kultūras telpā vienlīdzīgi. Dažās nozarēs, kur pamatā radošās personas un NVO sektors nodrošina jaunrades procesu, finansējuma trūkums apdraud nozares pastāvēšanu un attīstību. Diskusiju raisa arī reformu realizācijas izvēlētais laiks – piemēram, vai Covid-19 nodokļu sloga paaugstināšanai bija piemērots brīdis?
K. Gulbis: – Ja darbiniekam izmaksā minimālo algu un tad maksā autora honorāru par to, ka viņš it kā ir noformējis skatlogu veikalā, lai samazinātu nodokļus, vai sportistiem maksā autoratlīdzību, tā, protams, ir sistēmas kropļošana. Diferencēt šo ierosinājām pirms trim gadiem. Diemžēl pret to cīnoties, izkaroja laukā arī pašus autorus. Saruna pirms trim gadiem pie ministra (Jāņa) Reira bija tāda – jūs maksāsiet vairāk, bet varēsiet pieteikties pabalstiem. Tā ir absurda situācija – nevis atļaut pelnīt, bet mēģina padarīt visus par nabagiem, lai pēc tam izdalītu pabalstus. Tādā veidā radošie cilvēki tiek arī padarīti atkarīgi no naudas devējiem. Kuluāros runāja – jā, būs tādi, kas cietīs no autoratlīdzību nodokļu palielināšanas, bet viņu nebūs daudz… Kāds deputāts nesen teica – nav godīgi, autori arvien maksā tikai 25 procentus no ienākumiem, bet, ja strādā slimnīcā, tu maksā nodokļos vairāk. Cilvēki to dzird un nospriež, jā, nudien, tas nav godīgi – vienam gandrīz 40 procentu, bet autoriem – tikai 25 procenti. Bet atceramies – ārsts slimnīcā nemaksā par elektrību savā kabinetā, nepērk savu krēslu un zāles vai skalpeļus. Autors maksā par darbnīcas apkuri, par krāsām vai materiāliem.
Vai situāciju risina saimnieciskās darbības konts
– Gada nogalē “Industra Bank” ieviests saimnieciskās darbības ieņēmumu konts (SDI), ko mikrouzņēmuma nodokļu režīmā var izmantot arī autoratlīdzību saņēmēji. Vai tas ir vērtīgs pakalpojums kultūras ļaudīm, vai tomēr ne visai izdevīgs piedāvājums radošiem cilvēkiem/kultūras organizācijām, jo, piemēram, autortiesību atlīdzību izmaksas tajā ieskaitīt nevar, jo tie nav saimnieciskās darbības ienākumi?
M. Pavlova: – Mūsu ieskatā SDI konts nekādā veidā neatrisina problēmu cilvēkiem, kuri atlīdzības saņem neregulāri un papildus negrib – viņiem arī nevajadzētu – nodarboties ar grāmatvedību. Reģistrējoties šim kontam kā saimnieciskas darbības veicējam, šādiem cilvēkiem nekas neuzlabojas. Acīmredzot ir iemels, kāpēc tikai viena banka piekrita šo kontu veidot.
I. Brūvere: – Saimnieciskās darbības norēķinu konta ieviešana tika pamatota ar nodokļu nomaksu atvieglojumu. Kā viens no režīmiem tāds var būt. Bet jāņem vērā, ka ir nozares, kur radošie veic ikdienas izdevumus radošā darba nodrošināšanai, kuri būtu jāatskaita pirms nodokļu nomaksas. Šajās nozarēs saimnieciskās darbības konts nav īsti piemērots, jo 25% nodoklis ir jānomaksā no visas summas, tajā skaitā arī no izdevumiem, kas tika veikti mākslas darba realizācijas procesā. Tas ir gan darbnīcu ikmēneša nomaksa, gan materiālu izdevumi. Piemēram, tēlniekiem, kas veic lielus pasūtījumus ar lieliem izdevumiem, viennozīmīgi šāds konts nav piemērots. Tāpat arī autortiesību atlīdzību saņēmējiem.
G. Račs: – SDI konts ir labs risinājums cilvēkiem, kuri kaut mazliet orientējas EDS (elektroniskās deklarēšanas sistēma), bet varbūt šķitīs pilnīgs kosmoss tiem, kuri nekad nav administrējuši savus nodokļus, bet vienkārši saņēmuši autoratlīdzības un darba devējs visu viņu vietā ir nokārtojis. Tomēr tie, kas to ieviesuši, zina, ka tas ir ērts un vienkāršs risinājums. Ar VID ir bijis daudz diskusiju, kā vēl vienkāršot šo kontu, un ceru, ka cilvēki, kas ar to strādā, pēc kāda pusgada kopā ar banku nonāks pie secinājumiem, kā to uzlabot. Tāpēc centos panākt (autoratlīdzības nodokļu režīma) pagarinājumu, lai pārejas posms nav dramatiski šokējošs. Kontu ieviesa tikai novembrī, un tas ir reāli par maz, lai par to pastāstītu. Šāds konts ir reāla alternatīva, kā darīt radošu darbu, nealgojot grāmatvedi un saglabājot attiecības ar valsti. Protams, ka autoriem, kuri veic darbus dažas reizes gadā, vajadzētu atrast kaut ko pavisam vienkāršāku nekā šis konts. Tad gan vajadzētu būt “vienas pieturas” aģentūrai.
Autoratlīdzību režīmu atcelt vai tomēr paturēt?
– Ko un kuru kultūras jomā visvairāk skars nodokļu izmaiņas nākamgad?
I. Brūvere: – Minimālās algas palielināšana un līdz ar to minimālo sociālo iemaksu pieaugums skars visus. Ja valsts institūcijām Kultūra ministrija plāno algas pieaugumu no valsts budžeta, tad NVO sektoram būs jādomā, kā izdzīvot, jo VKKF finansējuma pieaugumu Kultūras ministrija neplāno.
– Vai pēkšņās izmaiņas nodokļu režīmos nozīmē neplānotu izmaksu pieaugumu nevalstiskajām kultūras organizācijām? Kādi varētu būt kompensējoši mehānismi?
– Jā, protams. Es domāju, ka nākamais gads NVO sektoram būs ļoti grūts. Inflācija, energoresursu krīze un izmaiņas nodokļu režīmos radīs ievērojamu kultūras produktu izmaksu pieaugumu, kas prasīs papildu finansējumu. Pamatfinansējumu kultūras NVO sektora darbībai nodrošina VKKF. Līdz ar to būtu tomēr jādomā par fonda finansējuma pieaugumu 2023. gadā, jo šobrīd ir krīzes situācija. Arī pašvaldībām ir jānovērtē NVO sektora pienesums pilsētvides kultūras telpas veidošanā un attīstībā. Kā viens no atbalsta mehānismiem radošajiem krīzes periodā ir Radošo personu atbalsta programma, kuru īsteno Latvijas Radošo savienību padome sadarbībā ar Kultūras ministriju un VKKF. Programmas finansējums – 500 000 eiro – nav palielināts kopš programmas dibināšanas 2018. gadā. Latvijas Radošo savienību padome ir runājusi ar Kultūras ministriju par finansējuma pieaugumu 2023. gadā, jo minimālās algas celšana tieši ietekmē šīs programmas izmaksas un var radīt situāciju, kad līdz gada beigām finansējums atbalstam nepietiek.
M. Pavlova: – Turpmāko četru gadu plāns būtu papildu palielināt finansējumu VKKF, taču ātra risinājuma šai situācijai nav.
– Autoratlīdzību nodokļu režīms pagarinājums pagarināts vēl gadu, tātad autoratlīdzību saņēmēji vēl gadu nebūs spiesti, kā bija lemts garāk, kļūt par saimnieciskās darbības veicējiem. Vai varam cerēt uz autoratlīdzību nodokļu režīma pārskatīšanu šajā “pagarinājuma” periodā, un kādas izmaiņas būtu nepieciešamas, kā arī – cik reāli, ka tās tiks īstenotas? Autoratlīdzību režīmu atcelt vai tomēr paturēt?
I. Brūvere: – Latvijas Radošo savienību padome ir viennozīmīgi par Autoratlīdzību nodokļu režīma saglabāšanu. Gan pašnodarbinātiem, gan saimnieciskās darbības konta lietotājiem ir jāreģistrē sava darbība. Autoratlīdzības nodokļu režīma lietotājiem tas nav jādara. Šo režīmu var izmantot radošās personas, kas, piemēram, strādā valsts vai pašvaldības institūcijā un nodarbojas ar radošo darbu. Ir arī radošie, kam nav regulāri ienākumi no radošā darba – varbūt daži nelieli līgumi gadā. Šajā situācijā saimnieciskā darbība ir papildu administratīvais slogs. Juridiskām personām kultūras nozarē nav iespēju piespiest visus sadarbības partnerus reģistrēties kā pašnodarbinātiem un saimnieciskās darbības veicējiem. Savukārt, ja persona nav pašnodarbināta, tad vienīgā alternatīva ir slēgt Uzņēmuma līgumu, un tas ir nodokļu palielinājums, kas kultūras NVO sektoram ir papildu izdevumi. Turklāt līdz ar Uzņēmuma līguma slēgšanu juridiskā persona uzņemas VSAOI atbildību un nodokļu parādu risku par šo fizisko personu. Neskaidra situācija ir arī ar ārvalstu pārstāvjiem, jo ne visi ir reģistrējušies savās valstīs. Šādā situācijā slēdz autoratlīdzības līgumu. Fiskāli šobrīd autoratlīdzības režīms neatšķiras no mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja un saimnieciskās darbības konta – abos režīmos tiek ieturēti 25% nodokļi un fiziskā persona ir vienlīdz sociāli apdrošināta. Taču ir virkne šo uzskaitīto problēmu, kas rodas, spiežot pāriet visus no autoratlīdzībām uz saimniecisko darbību.
G. Račs: – Visai industrijai kopumā jāvienojas par to, kurš nepārprotami ir autors, kuram šis režīms pienāktos, un kurš ir vienkārši darba veicējs un uz to nepretendē. Nav viegls uzdevums, bet nav neizpildāms. Drastiski rīkojoties un nosakot šīs robežas, kritērijus, kuri neietver pilnīgi visus, tomēr ietvertu lielāko daļu – piemēram, rakstniekus ar izdotām grāmatām vai dziesminiekus, kuriem ir publicētas dziesmas un kuri turpina radošu darbu, ir reģistrēti LaIPA (Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība. – A. K.) vai AKKA/LAA (Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība. – A. K.). Būtu skaisti, ja vismaz tie, kuriem nav jāpierāda, ka viņi ir autori, šim kvalificētos uzreiz, bet VID varbūt domā citās kategorijās, viņi rēķina ar kalkulatoru. Ideālais stāvoklis būtu, ka valsts par radošu cilvēku ir tiktāl izdomājusi, ka tev atliek tikai radīt. Nezinu gan, vai mēs jebkad pie tā nonāksim.
M. Pavlova: – Aktīvi strādājam, lai paturētu režīmu, kas ļauj izmaksāt atlīdzības cilvēkiem, nereģistrējoties kā saimnieciskas darbības veicējiem. Pretējā gadījumā arī tad, ja saņem atlīdzības neregulāri, būtu jāreģistrē SDI konts, uz ko attiecas MUN (mikrouzņēmuma nodokļa) režīms, kas paredz, ka cilvēkam nepienākas nedz neapliekamais minimums, nedz atvieglojumi par apgādājamajiem. Saistībā ar šo ir vēl daudz neatrisinātu jautājumu. Šobrīd vajadzētu nogaidīt secinājumus par SDI kontu un tad turpināt sarunas ar Finanšu ministriju. Kritērijs varētu būt kāda “x” summa gadā, kas nepārsniedz zināmus “griestus”. Jāpadomā par nelielo atlīdzību saņēmējiem, lai to administrācija un apkalpošana nekļūst lielāka un dārgāka par to, ko viņi faktiski saņem.
K. Gulbis: – Īpašs nodokļu režīms radošām personām ir vajadzīgs. Tomēr to izveidos tikai tad, kad būs īpašs spiediens no Eiropas Savienības. Eiropas Komisija izskata šo radošas personas statusu, un Latvijas nodokļu sistēmai būs pie tā jāatgriežas.
– Vai šobrīd Finanšu un Kultūras ministrijai ir priekšlikumi, kādas transformācijas varētu notikt autoratlīdzību nodokļu režīmā 2023. gadā, un varbūt šo režīmu varētu saglabāt, izveidojot to kā īpašu radošo personu nodokļu režīmu, ņemot vērā viņu neapliekamos izdevumus un reizē izslēdzot iespēju, ka šo režīmu izmanto personas, kas nav autori?
A. Jarockis: – Ņemot vērā, ka SDI kontu iespējams izmantot tikai, sākot ar 2022. gada ceturto ceturksni, iespējams, daudzi nodokļu maksātāji vēl nav iepazinušies ar šo kredītiestādes piedāvāto pakalpojumu un tā nosacījumiem. Nodokļu maksātāji 2023. gada laikā varēs iepazīties ar SDI kontu un pieņemt lēmumu par tā izmantošanu. Savukārt FM 2023. gada laikā jau varēs izdarīt pirmos secinājumus attiecībā uz SDI konta darbību un tā izmantošanas aktivitāti no nodokļu maksātāju puses. FM ieskatā, nodokļu regulējumā noteiktos gadījumos var ņemt vērā īpatnības, kas ir raksturīgas vienam vai otram ienākuma veidam, tomēr nav pamata arī piemērot atšķirīgu attieksmi pret viena ienākuma veida guvējiem, ja tie atrodas salīdzināmā situācijā. FM vienmēr ir atvērta diskusijām gan ar citām institūcijām, gan nevalstiskajiem partneriem, lai rastu nodokļu maksātājiem piemērotākos un administratīvi vienkāršākos risinājumus, vienlaikus ievērojot vienādas attieksmes principu pret nodokļu maksātājiem, kas atrodas salīdzināmā situācijā.
U. Zariņš: – Atbilstoši jaunās valdības deklarācijai to veidojošās politiskās partijas ir vienojušās par to, ka nodokļu režīms tiks pārskatīts tikai vienu reizi tās pilnvaru laikā, pagaidām gan nav zināms plānotais nodokļu režīma pārskatīšanas laika grafiks. Kultūras ministrija ir gandarīta par to, ka uz 2023. gadu ir pagarināta iespēja radošajām personām saņemt ienākumus autoratlīdzības veidā. Vienlaikus Kultūras ministrijas ieskatā 2023. gadā prioritāri jāizvērtē šogad ieviestā saimnieciskās darbības konta ieviešana, kā arī jāvērtē iespējas labot jau identificētās nodokļu likumdošanas nepilnības, arī nosakot, ka mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji, kuri vienlaikus ir arī darba ņēmēji, ir tiesīgi saņemt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus par apgādājamām personām. Kultūras ministrs Nauris Puntulis ir publiski paudis, ka viena no viņa darbības prioritātēm nākamajos gados būs radošās personas statusa pilnveide un atbalsta pasākumu pilnveide radošajām personām, tostarp pārskatot radošajam darbam piemērojamo nodokļu režīmu.
