Nodokļu atvieglojumu apjoms Latvijā turpina pieaugt 20
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dažādu nodokļu atvieglojumi, ja tos atceltu, varētu palielināt budžeta ieņēmumus un attiecīgi arī izdevumus par divarpus miljardiem eiro, šādi atvieglojot situāciju daudzās nozarēs, kas saņem valsts finansējumu. Diemžēl tas nenotiks ne pārskatāmā, nedz arī tālākā nākotnē.
2020. gadā kopējais būtiskāko nodokļu atvieglojumu apmērs bija 2,478 miljardi eiro, kas ir 8,45% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un 25,9% no kopējiem nodokļu ieņēmumiem – tā izriet no tikko publiskotā Finanšu ministrijas ziņojuma par nodokļu atvieglojumiem 2020. gadā. Turklāt 2020. gadā, salīdzinot ar 2019. gadu, kopējais nodokļu atvieglojumu apmērs ir nevis samazinājies, bet palielinājies par 4,0%. Kopumā Latvijā šobrīd tiek piemēroti 309 dažādi nodokļu atvieglojumi.
Taču, pirms sašust par šiem skaitļiem un sākt zīmēt gaisa pilis, ko ar šo naudu varētu izdarīt, uzreiz jāpasaka, ka no minēto atvieglojumu atcelšanas pirmie ciestu visi strādājošie un pensionāri – jo lielāko daļu nodokļu atvieglojumu veido tieši uz iedzīvotājiem vērsti sociāla rakstura atvieglojumi, kas skar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinājumus.
Šie divi atvieglojumi kopā veido 76,4% no visas atvieglojumu summas.
Tā, piemēram, IIN atvieglojumos iedzīvotāji 2020. gadā “saņēmuši” 968 milj. eiro jeb 53% no iekasētā IIN. Galvenās šo atvieglojumu formas ir neapliekamais minimums (budžets nesaņēma 154 milj. eiro) un pensionāra neapliekamais minimums (349,7 milj. eiro), tāpat arī dažādi atvieglojumi par apgādājamām personām (kopā 186,7 milj. eiro), attaisnoto izdevumu atmaksa par izglītību un medicīnas izdevumiem, par iemaksām pensiju fondos 43 miljonu eiro apmērā.
Līdzīgi ir ar PVN atvieglojumiem, kuru apmērs 2020. gadā bijis 895,6 miljoni eiro – tie attiecas uz visu, kam tiek piemērotas samazinātās 5% un 12% PVN likmes, un šīs jomas ir sociāli jūtīgas – medikamenti un zīdaiņu pārtika, svaigie augļi un dārzeņi, iekšzemes pasažieru pārvadājumi, malkas, siltumenerģijas, preses izdevumu un grāmatu piegāde utt.
Tiesa, gan viss minētais veido PVN atvieglojumus tikai 118 milj. eiro apmērā, bet lielāko daļu no neiekasētā PVN veido darījumi, kas no šī nodokļa atbrīvoti likuma par PVN 52. panta kārtībā – runa galvenokārt ir par dažādu preču tranzītu, ar kurām Latvijā netiek veiktas nekādas darbības.
Tikai nepilna ceturtdaļa visu nodokļu atvieglojumu tieši attiecas uz uzņēmējdarbību – investīciju veicināšanai, kas “aprij” 3% nodokļu atvieglojumu, dabas resursu aizsardzībai un lauksaimniecībai tika piešķirti attiecīgi – 10,0% un 2,4% no tiem, bet visi pārējie atvieglojumi veidoja 8,3% no kopējās atvieglojumu summas.
Jāpiebilst, ka dabas resursu nodokļu atvieglojumu mērķis ir panākt ražotāju un tirgotāju aktīvāku iesaisti un atbildību par atkritumu apsaimniekošanu, bet tas parasti izraisa daudz jautājumu, un te runa galvenokārt ir par iepakojumu, vienreizlietojamajiem traukiem un galda piederumiem, kā arī videi kaitīgu preču (dažādu smēreļļu, riepu, akumulatoru utt.) ievešanu. Sistēma ir tāda, ka šo preču ievedējs nemaksā dabas resursu nodokli tad, ja viņš nodrošina šo preču pārstrādi videi nekaitīgā veidā pēc izmantošanas.
Tomēr viens dīvains nodokļu atvieglojumu aspekts pastāv.
Tā Valsts kontrole savā 2019. gada ziņojumā par nodokļu atlaižu sistēmu norādīja, ka nodokļu atvieglojumi šobrīd sadalīti divās grupās. Viena no tām ir nodokļu atvieglojumi, kuriem mērķis un sasnieguma rādītāji ir definējami, bet otra – nodokļu atvieglojumi, kuriem mērķis un sasnieguma rādītāji nav definējami. No tobrīd spēkā esošajiem nodokļu atvieglojumiem 116 bija tādi, kuru mērķis ir definējams, bet 191 bija ar nedefinējamu mērķi.
Pirms sākat smieties par to, jāsaka, ka galvenais “nedefinējamības” iemesls ir tas, ka atbildīgās ministrijas vienkārši neapkopo datus par daudzām jomām, tādēļ arī nodokļu mērķus un sasniedzamos rādītājus nav iespējams definēt.
Valsts kontrole toreiz pilnīgi pamatoti norādīja, ka valstij, ieviešot vai atceļot kādu nodokļa atvieglojumu, ir jābūt skaidrībai gan par konkrētu labumu, ko šāds atvieglojums sniedz sabiedrībai, gan arī par tā izmaksām.
Par daudziem atvieglojumiem to šobrīd joprojām nevar teikt, un vismaz pagaidām būtisks progress šajā jomā nav vērojams.
Tas arī ir šobrīd būtiskākais pārmetums nodokļu atvieglojumu sistēmai – ja to uztveram, kā savdabīgu pabalstu un stimulu sistēmu, tad tomēr būtu nepieciešams saprast, kādus mērķus izvirzām un vai tos sasniedzam.
Ja runājam par citu progresu – tad var konstatēt, ka dažādu nodokļu atvieglojumu apjoms Latvijā nevis samazinās, bet turpina pieaugt. 2018. gadā kopējais nodokļu atvieglojumu apmērs bija 2,296 miljardi eiro, kas tolaik bija ceturtā daļa no kopējiem nodokļu ieņēmumiem un 7,88% no IKP. 2019. gadā atvieglojumu apmērs pieauga vēl par 90 miljoniem un bija jau 2,383 miljardi eiro, taču, pateicoties kopējam nodokļu ieņēmumu palielinājumam, tā īpatsvars nedaudz samazinājās – 24,7% no nodokļu ieņēmumiem un 7,83% no IKP.
Taču 2020. gads ar Covid-19 pandēmiju plašajām atbalsta programmām un vienlaikus IKP un budžeta ieņēmumu samazināšanos radīja viskrasāko palielinājumu – 2,478 miljardi eiro, bet jau 25,9% no visiem nodokļu ieņēmumiem un 8,45% no IKP.
Var pilnīgi droši dēvēt nodokļu atvieglojumu sistēmu par budžeta “melno caurumu”. Taču, ņemot vērā to struktūru, atbrīvoties no šī “cauruma” būs ļoti sarežģīti, ja ne neiespējami.
