Jānis Brizga: Nodokļiem jāliek mainīt paradumus 7
Svarīgi saprast – vides (enerģijas, transporta un dabas resursu) nodokļu uzdevums nav nodrošināt papildu naudu valsts budžetā, bet panākt iedzīvotāju paradumu un uzņēmumu uzvedības maiņu – samazināt resursu patēriņu un novērst vides piesārņojumu.
Pirms pāris gadiem Latvijā tika ieviests nodoklis vienreizlietojamajiem plastmasas maisiņiem. Tādējādi šādu maisiņu patēriņš samazinājās uz pusi. Nodokļa ieguldījums budžetā noteikti būtu bijis lielāks, ja cilvēki būtu turpinājuši izmantot maisiņus. Taču ne visi vides nodokļi darbojas tik labi. Akcīzes nodoklis degvielai dod būtisku pienesumu budžetā, bet nespēj cilvēkus atturēt no privāto automašīnu izmantošanas. Cilvēki paburkšķ, ka nodokļi pieaug, bet turpina braukt ar auto un retos gadījumos pārsēžas sabiedriskajā transportā vai uz velosipēda.
Tomēr vides nodokļiem ir arī trūkumi, un to izvirzītie mērķi nav viegli sasniedzami. Atsevišķos gadījumos tie var samazināt ekonomikas izaugsmi un labklājību, ierobežot konkurenci un veicināt piesārņojošo nozaru aizplūšanu uz citiem reģioniem. Taču Vācijas vai Skandināvijas valstu piemēri, kur vienlaikus ir gan augsti vides nodokļi, gan augsts labklājības līmenis, liek apšaubīt šādus apgalvojumus.
Pašreizējais vides nodokļu slogs Latvijā pamatā gulstas uz mājsaimniecībām, tirdzniecības, transporta un rūpniecības sektoriem, savukārt lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozare, neskatoties uz šo nozaru būtisko vides ietekmi, no vides nodokļiem lielā mērā ir atbrīvotas, lai gan būtu jāapsver iespēja palielināt un piemērot šos nodokļus tieši šīm trim nozarēm. Jo šobrīd ir tā, ka lauksaimniecība ir tā, kas izsprukusi no Eiropas Savienībā vispārpieņemtā universālā principa “piesārņotājs maksā” un dzīvo pēc pieejas “piesārņotājam maksā”, jo tieši lielie lauksaimnieki ir lielākie subsīdiju saņēmēji.
Arī nodokļu likmes bieži vien noteiktas vairāk pēc fiskāliem un politiskiem apsvērumiem nekā vides kritērijiem, jo tās bieži netiek diferencētas pēc videi nodarītā kaitējuma. Piemēram, esošās akcīzes nodokļa likmes transporta degvielai ir noteiktas tautsaimniecības un fiskālo apsvērumu dēļ – lielākā daļa komerctransporta un sabiedriskā transporta izmanto tieši dīzeļdegvielu, tādēļ tai noteikta pazemināta nodokļa likme.
Ieņēmumi no vides nodokļiem būtu jānovirza īpašā fondā vai vides programmām, kas tālāk tiktu izmantoti videi draudzīgu tehnoloģiju atbalstam un vides infrastruktūras attīstībai. Tas dotu papildu stimulu iedzīvotājiem un uzņēmumiem šos nodokļus maksāt, zinot, ka daļu no tiem viņi saņems atpakaļ caur vides kvalitāti un labām tehnoloģijām.
Daudzas valstis ar papildu nodokli apliek lauksaimniecības pesticīdus un sintētisko mēslojumu, jo tas rada būtisku ietekmi vidē un uz cilvēku veselību gan šo vielu ražošanas, gan lietošanas laikā. Lai cīnītos ar klimata pārmaiņām, Dānija plāno aplikt ar nodokli liellopu un citu gaļu. Šādu ideju atbalsta arī Apvienoto Nāciju Organizācijas pētnieki, jo lopkopība veido apmēram 18% no visām siltumnīcefektu gāzu emisijām – vairāk emisiju nekā visi transporta veidi pasaulē.
Ņemot vērā lopkopības ietekmi uz klimatu, sarkanās gaļas patēriņa samazināšana būtu veiksmīgs solis, lai pakāpeniski samazinātu siltumnīcefektu gāzu emisijas arī Latvijā. Cits jautājums – vai Latvija būtu gatava “gaļas nodoklim”? Šobrīd noteikti ne, bet tam palīdzētu iedzīvotāju izpratnes augšana par klimata izmaiņām.
Taču Latvija noteikti būtu gatava vides nodokļus ieviest dažādām ekskluzīvām lietām – ekskluzīvām automašīnām, privātām jahtām un lidmašīnām, lieliem nekustamajiem īpašumiem u. tml.
