Nodokļi un patriotisms 0
Nodokļu nasta Francijā mēdz būt ļoti smaga, bet tā tomēr diez vai spētu noliekt pie zemes tik platus plecus, kādi ir “franču kino Obeliksam” Žerāram Depardjē ar viņam – pēc “The Wall Street Journal” datiem – piederošajiem simt divdesmit miljonu dolāru vērtajiem īpašumiem.
Kaut arī savas dzīves laikā viņš nodokļos samaksājis vēl lielāku summu, un valsts nodokļu sistēma, protams, ir kritizējama un reizēm neloģiska. To būtu vērts ņemt vērā, īsi papildinot stāstu par Depardjē “bēgšanu” uz Beļģiju, kas turpina uzjundīt emocijas un kurā katram ir sava taisnība. Bet minētais stāsts atklāj arī dažas būtiskas Eiropai raksturīgas problēmas un vērtību sadursmes.
Konflikts nav līdz galam saprotams, ja aizmirstam ar paša Depardjē personību saistītās problēmas. Pēdējā laikā viņš jau bija nonācis zināmā, varētu teikt, riska zonā. Tam par iemeslu bija atskārsme, ka nācijas elks tieši naudas ieguves līdzekļos nav pārāk izvēlīgs un, piemēram, pieņem uzaicinājumus apgrozīties Uzbekistānas prezidenta galmā vai pat doties uz Čečeniju, lai palielītu Kadirovu. Šie un vēl citi notikumi Francijā tika uztverti ar diezgan skarbu ironiju. Depardjē pārcelšanās jau izraisīja īstu sarkasma lavīnu, lai gan ne viņš pirmais, ne pēdējais, un sabiedriskā doma parasti nemaz tik saasināti nereaģē uz slavenu aktieru un sportistu finanšu “optimizāciju”. Kurš vispār atceras, ka Šarls Aznavūrs un Alēns Delons ir pierakstīti Šveicē? Politiķi gan ieturēja mērenāku un daži arī kinozvaigznei labvēlīgu toni. Savukārt Depardjē droši vien nebūtu Depardjē, ja paklusētu, taču visus pārsteidza viņa aizkaitinājumā izteiktais nodoms šķirties no Francijas pases.
Valsts parāda un budžeta deficīta problēmas tomēr ir vēl sarežģītākas. Lai tās risinātu, jāceļ nodokļi vai jāapcērp un jāpadara efektīvāks uzblīdušais valsts sektors. Francijai būs jāķeras pie abām metodēm. Taču valsts ierēdņi ir sociālistu balsts, un vismaz nākamajā gadā uzsvars tiek plānots uz nodokļu palielināšanu.
Šobrīd ir skaidrs, ka nekādu milzu ieguvumu valsts kasei no “miljonāru nodokļa” nebūs, bet prezidents Olands pamato šo soli ar to, ka krīzes laikā bagātajiem pilsoņiem jājūtas atbildīgiem un “jārāda patriotisma paraugs”.
Biedējošie 75%, kas teorētiski skar ļoti šauru cilvēku loku, nav aiz ekonomiskiem apsvērumiem izkalkulēts, bet ideoloģisks uzstādījums. Nodokļi vairāk nospiež mazo un vidējo uzņēmējdarbību. Tas būtībā ir vidusslānis, kurš ar lielām grūtībām uzņemas šo, premjera Žana Marka Ero vārdiem, “solidaritātes un patriotisma aktu”, kas ilgi balstījis Francijas sociālo modeli. Ne pārāk taupīgu un mūsdienu apstākļiem nepielāgojamu. Ieradumus mainīt ir grūti, bet valsts filozofiju – vēl grūtāk. Īpaši, ja tā ir arī pilsoņu vairākuma filozofija, kuri uzskata par pilnīgi pašsaprotamu to, ko citur varbūt uzskatītu par nodokļu maksātāju naudas izniekošanu. Piemēram, piecu sabiedriskās televīzijas kanālu uzturēšanā (ar aptuvenu trīs miljardu eiro budžetu), nacionālās preses subsidēšanā vai arī kino industrijas stutēšanā, bez kuras Žerārs Depardjē tomēr diez vai būtu kļuvis par tik izcilu aktieri…
Kamēr viņš posās prom, cita tikpat slavena un arī skandaloza persona – politkorektumu izaicināt mīlošais rakstnieks Mišels Velbeks – paziņoja par atgriešanos Francijā no Īrijas “trimdas”. Ar drusku provokatīvu piebildi, ka viņa angļu valodas prasme nu ir pietiekami uzlabota, bet ikdienā gribas runāt dzimtajā un ka nauda ir svarīga, bet nav galvenais… Diskusija uzņēma jaunu sparu. Meklējot arī atbildi, kas īsti ir galvenais valstij un katram pašam.
