Māris Antonevičs: Nodokļi nedodas uz Latviju 0
“Nodokļi dodas uz Latviju” – tā igauņu aktīvisti bija nosaukuši protesta akciju, kuru rīkoja pērn 24. februārī – dienā, kad tika svinēta valsts simtgade.
Skats bija iespaidīgs – vairāk nekā tūkstotis auto rīta pusē dažādās vietās šķērsoja Igaunijas–Latvijas robežu, lai vēlāk visi satiktos Mazsalacā.
Arī dažs Latvijas pašvaldības vadītājs robežpunktā bija skaitījis auto ar Igaunijas numuriem, neslēpjot prieku, ka gan jau daļa piestās arī vietējās bodēs un iepirks alkoholu, lai vakarā svinētu valsts svētkus. Akcijas mērķis tomēr bija cits. Toreiz nedaudz aprunājos ar tās idejas autoru Tāvi Leppiku, kurš sacīja, ka viņam īpaši neinteresējot stiprā dzirda, taču uztraucot zaudējumi, ko cieš valsts budžets, ņemot vērā lielo atšķirību divu kaimiņvalstu starpā.
“Man ir prieks, ka cilvēki ir gatavi izteikt savu viedokli, ja viņus kaut kas neapmierina valdības politikā. Vai valdība to sadzirdēs? Uzreiz, rīt no rīta, protams, nekas nemainīsies, tomēr pasākums ļauj cerēt, ka būs turpinājums,” toreiz piebilda T. Leppiks.
Tā nu iznāk, ka Igaunijas valdība, pazeminot akcīzes nodokli, vienkārši ieklausījusies vēlētājos.
Tāpēc jo dīvaināk bija dzirdēt Latvijas valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa paziņojumus par “kara pieteikumu”, it kā Igaunijas politiķu galvenais mērķis būtu bijis ieriebt Latvijai. Akcīzes nodoklis bija viens no tematiem arī Igaunijas pirmsvēlēšanu diskusijās, tāpēc tas nevarēja būt pārsteigums Latvijas politiķiem, ja nu vienīgi viņi nemaz neseko norisēm kaimiņvalstī.
Karš, protams, neiznāca, varbūt tāds “zibenskarš” – Latvijas Saeimas atbildes lēmums par akcīzes nodokļa samazināšanu, kas jau raisījis asas diskusijas, vai mērķis attaisno līdzekļus.
Vienlaikus no vairākiem politiķiem, piemēram, “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Ainara Latkovska un premjera Krišjāņa Kariņa, izskanējuši paziņojumi, ka trim Baltijas valstīm vajadzētu saskaņot akcīzes likmes (“Lai mēs viens ar otru nevajadzīgi nekarotu,” K. Kariņš).
Cik noprotams, Igaunija un Lietuva uz šo ideju pagaidām reaģējusi diezgan skeptiski. Tomēr rodas jautājums – kāpēc būtu jāsaskaņo viens konkrēts nodoklis, kas šobrīd satrauc Latvijas amatpersonas? Kāpēc ne visi pārējie?
Aina ir diezgan interesanta. Ja igauņi pērn protestēja pret akcīzes nodokli, latviešiem, iespējams, vajadzētu protestēt par citiem nodokļiem. Lai gan Māra Kučinska (ZZS) valdības nodokļu reforma nesusi virkni jauninājumu nodokļu likumdošanā, Latvija joprojām ir valsts ar augstāko darbaspēka nodokļu slogu Baltijā – pirms kāda laika secināts “Swedbank” Finanšu institūta veiktajā Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumā. Piemēram, Igaunijā minimālā alga ir 540 eiro mēnesī, Latvijā – 430 eiro.
Neapliekamais minimums Igaunijā 500 eiro mēnesī (diferencēts pēc ienākumu līmeņa), Latvijā – 230 eiro. Igaunijā iedzīvotāju ienākuma nodokļa pamatlikme 20% (Lietuvā –15%), Latvijā atkarībā no ienākumiem 20–31,4%. Tāpat Igaunijā ir atšķirīga nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas sistēma. Nodoklis jāmaksā tikai par zemi 0,1–2% no vērtības, taču ar to netiek aplikti 0,15 ha pilsētās un divi hektāri ārpus pilsētām. Ne Igaunijā, ne Lietuvā nav transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa, kāds ir Latvijā.
Tā “saskaņošanās” iespējas ir plašas, un alkohols nebūt nav svarīgākais, pat ja mums kādam sācis degt.
