“Ar laiku atklājām, ka nodevības ir uz katra soļa.” Saruna ar aktieri Egilu Melbārdi 13
Sandra Ratniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
10.septembrī Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvoja angļu dramaturga un Nobela prēmijas literatūrā laureāta Herolda Pintera (1930–2008) luga “Nodevība”. Uz sarunu aicināju Roberta lomas atveidotāju Egilu Melbārdi, un saruna izvērtās visnotaļ spraiga un dziļa gan par izrādi, gan arī mūžseno nodevības tēmu.
Vispirms lūgšu jūs mazliet raksturot izrādi…
E. Melbārdis: Izrādes režisore ir Ināra Slucka. Tie, kuri pazīst režisores rokrakstu, zina, ka tas ir ļoti tīrs, ārkārtīgi gaumīgs un vizuāli ļoti precīzs un skaists. Režisorei izrādes noformējumā un stilistikā patīk izmantot vai nu kaut ko saistībā ar kino, vai, kā šajā gadījumā, ņemot palīgos glezniecību.
Ināras meita Marija Ulmane ir kostīmu māksliniece un scenogrāfe.
Var teikt, ka izrāde tapusi tikai Inārai Sluckai raksturīgā stilā un gaumē – tīrība un nepārsātinātība gan dekorācijās, gan rekvizītos.
Šajā iestudējumā tas ir attiecināms arī uz aktierspēles stilistiku. Lugas darbība norit vairāku gadu garumā deviņās ainās, kas būtībā ir kā atmiņu uzplaiksnījumi desmit gadus ilgā laika posmā.
Mūsu spēles laukums ir ļoti mazs, jo ir milzīgs uzsvars uz to, kas ar cilvēku notiek viņa domās. Būtiski ir izgaismot cilvēka psiholoģiju. Ņemot vērā Aktieru zāles priekšrocības, skatītājs ir ļoti tuvu un var niansētāk redzēt cilvēka emocijas, katru sejas vaibstu un acu skatienu. Tas pieprasa smalku darbu gan no režisores, gan aktieru puses.
Ļoti svarīgi ir tuvu būt, precīzāk – skatītājiem un aktieriem visiem kopā būt –, lai dzīvotu līdzi izrādes gaitai, izdzīvotu tēlu dzīvi, ietiektos personu emocijās, raksturos, domāšanā, un izjustu, sajustu tieši šīs izrādes psiholoģiskos akcentus.
Jā, skatītājs savā ziņā ir līdzdalībnieks, un viņam būs visas iespējas pašam interpretēt notiekošo, ņemot vērā savu pieredzi, zināšanas, dzīves uztveri. Tātad skatītājiem būs unikāla iespēja izrādes kopbildi veidot pašiem kā puzli, jo pats teksts padodas interpretācijām.
To sapratām, kad darba procesā vācām materiālus par lugu, arī skatījāmies citus “Nodevības” iestudējumus, eksperimentējām ar laiku, to mēģinot izspēlēt notikumu secībā – pretēji, nekā piedāvā autors.
Lugas pamatā ir trīs tēli – attiecību trijstūris –, un sākotnēji, lasot materiālu, var rasties maldīgs priekšstats, piemēram, ka vienam tēlam noteikti ir jābūt donžuānam, bet otram cietējam un sieviete pa vidu.
Tā tas nav, šīs lugas personas nevar ielikt standarta rāmī, un, kā jau teicu, arī tēlu iekšējās pasaules interpretācijas lugas iestudējumos ir plašas.
Strādāt pie lugas iestudējuma man kā aktierim ir bezgala interesanti, jo teksts “kožas vaļā” lēnām un pakāpeniski.
Šis ir materiāls, ko var mēģināt bezgalīgi, un visu laiku atklājas kaut kas jauns. Materiāls ir fantastisks! Tā ir bauda strādāt ar Pintera lugu. Jācer, ka izrādi varēsim regulāri spēlēt, un varu prognozēt, ka izrāde pateicīgā materiāla dēļ ļausies būt mainīga, tādējādi atklājot arvien jaunas nianses.
Nodevība… Kā izpaužas jūsu iedzīvinātā/izdzīvotā Roberta tēla nodevība, un kādas jums ir domas par nodevības jēdzienu kopumā?
Aktierim ir tā brīnišķīgā prioritāte paskatīties uz šādām tēmām, protams, vispirms no lugas autora puses, un mēģināt attaisnot tēlu, arī izmantojot personīgo pieredzi. Iestudējuma komanda – lugas teksts, režisore, aktieri – mēs visi mēģinām kopīgi nokļūt līdz tēmas atsegšanai.
Izrādē nav tikai viena nodevība, kas ir gan skaistums, gan posts vienlaikus.
Ar laiku atklājām, ka nodevības ir uz katra soļa. Pinters apskata nodevību no dažādiem rakursiem. Šeit ir stāsts par nodevību, kas rada citu nodevību, tad tā savukārt izprovocē nākamo nodevību un tā tālāk.
Autors apbrīnojamā kārtā ir spējis parādīt, kā veidojas nodevību ķēde. Tā ir nodevība vienam pret otru. Nodevība pašam pret sevi. Draudzības nodevība, mīlestības nodevība, nodevība pret ģimeni utt. Beigu beigās tas viss apvienojas smagā un apsūdzošā nodevībā – nodevībā pret savu dzīvi.
Lugā atklājas tas, ko šīs lielākās vai mazākās nodevības dara ar cilvēkiem, un, lai kā arī mēģinātu izvairīties, sadzīvot vai noslēpt, nodevība cilvēku saēd. Tieši to, kurš nodod.
Jautājums ir arī par komunikāciju – kā cilvēki vispār to dara, cik daudz pasaka vai arī cik daudz vajag/nevajag pateikt; kā būtu, ja būtu/kā būtu, ja nebūtu pateicis; cik daudz mēs izrādām otram to, ko patiesībā jūtam, un – vai vajag/nevajag to izrādīt. Un vai to, ko šķieti, ka esi atklājis otram cilvēkam, viņš tiešām ir sapratis. Noteikti par šiem jautājumiem katram mums ir sava pieredze, arī skatītājiem.
Vai Roberts jūtas vairāk nodots par savu draugu?
Roberts ir pietiekami egoistisks (gluži kā pārējie trijstūra tēli), lai domātu, ka tā ir. Tomēr visi trīs – gan Roberts, gan viņa sieva Emma, gan Roberta labākais draugs Džerijs – ir pietiekami gudri un jūtīgi, lai kaut vai zemapziņā justos līdzvainīgi. Šī trio starpā ļoti nežēlīgi kā skvoša bumbiņas mētājas nodevības.
Pagale jau nedeg viena, bet, manuprāt, otrs lugas nosaukums varētu būt “Noslēpumi”, kam šajā lugā ir milzīga nozīme, jo tie ir daļa no nodevības.
Mēs ceram, ka izdosies radīt tādu kā trilleri, jo lugas unikāli interpretējamais materiāls pieļauj arī šādu izrādes versiju. To piedāvā arī lugas savdabīgā uzbūve – tā sākas ar “atrisinājumu”, un pakāpeniski atklāj notikumus, kas risinājušies pirms tam, kā jaunus puzles gabaliņus.
Skatītājam, izrādi uzmanīgi skatoties, ir dota brīvība – kuram un vai līdzpārdzīvot, kā uztvert situācijas, kā tās interpretēt. Iestudējums noteikti nebūs no tiem, uz kuriem skatītājs atnāk un vēro cīņu starp labo un ļauno. Mēs ļoti ceram, ka publiku spēsim emocionāli uzrunāt un likt aizdomāties, ka viss var būt pavisam citādi, nekā mums šķiet.
Herolds Pinters ar minimāliem, pat šķietami skopiem valodas līdzekļiem ir spējis radīt cilvēcīgu, dziļu, smeldzīgu lugu.
Jā, un šajā tekstā ir iespējams ieslēpt praktiski jebko. Tas arī ir skaistums un posts vienlaikus. Tekstam ir milzu nozīme, jo tikai tā dēļ (kaut arī bieži šķietami vienkāršai sarunai par literatūru) var mēģināt atrast dziļāku jēgu attiecībām, notikumiem utt.
Lugā ir īpaša, apbrīnojama valoda. Abi draugi ir literāti – Roberts grāmatu izdevējs, Džerijs – jauno rakstnieku aģents, kas ļauj sarunāties un risināt attiecības viņiem saprotamā valodā, jo spēlēt ar “tīrām kārtīm” viņi nespēj. Vai negrib?!
Lugā būtiska nozīme ir detaļām, piemēram, skvoša spēlei…
Jā, noteikti. Izrādes abi draugi spēlē skvošu, un viņiem tā nav tikai spēle. Te mazliet jāzina skvoša spēles noteikumi. Es esmu spēlējis skvošu, Džerija lomas atveidotājs Kaspars Aniņš savukārt līdz šim to nebija darījis, bet, strādājot pie izrādes, arī kopā uzspēlējām.
Skvošā ir paslēptas vairākas šī darba “atslēgas”. Intensitāte – tas ir vārds, ar kuru var raksturot skvoša spēli, turklāt – nepārtraukti uzmanot un kontrolējot otru spēlētāju, kurš spēles laikā var mainīt atrašanās vietu un ļoti bieži izdarīt sitienu, arī atrodoties aiz muguras.
Tas prasa gan fizisku, gan emocionālu spēku, jo katrs bumbiņas sitiens un atsitiens ir domāts, lai iegāztu spēles partneri un nopelnītu sev punktu. Lugas “Nodevība” kontekstā skvoša spēle mudina uz pārdomām, proti, vai šie iegūtie punkti vai arī zilumi, kas gūti no bumbiņu triecieniem, ir tā vērti un kurp tie aizved.
Kāda ir šīs lugas laikmetīguma atslēga?
Pirmkārt, autors ir viens no 20. gadsimta klasiķiem, un tā ir laba dramaturģija, kāda uz mūsu teātru skatuvēm nav nemaz tik bieži sastopama un ierasta parādība. Protams, šādus izcilus darbus uzvest ir grūti, sarežģīti, arī smagi, tas prasa ilgstošu un lielu izrādes tapšanā iesaistītās komandas darbu un laiku.
Bet mūsdienās visam jānotiek aizvien ātrāk un ātrāk…
Otrkārt, mūžīgās tēmas – nodevība, mīlestība – ir bijušas aktuālas vienmēr. Es ceru, ka “Nodevība” būs izrāde par cilvēkiem, viņu sapņiem, kaislībām, izvēlēm, kuras šodien ir jāizdara katru sekundes simtdaļu, bet kuru sekas neizgaist tikpat ātri cik pieņemtie lēmumi.
Kas jums, strādājot ar Roberta tēlu, bija vissarežģītākais rēbuss?
Iekšējā dramaturģija, tas, kas slēpjas aiz vārdiem. Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka ļoti daudzas lietas nav skaidras. Pat virspusējā līmenī – ko es zinu, ko nezinu, ko jūtu un kāds tam sakars ar to, ko saku. Vai to, ko Roberts saka, Džerijs saprot? Kurā brīdī notiek spēle, kurā brīdī nodevība pret citiem un kurā pret sevi?
Tas man lika aizdomāties, ka vārdi var nebūt domāti, lai komunicētu, bet lai slēptos.
Vai mūsdienās liela daļa cilvēku patiesi spēj būt tikai zemtekstos? Kāpēc? Kas attiecībās ir “lāča pakalpojums” sev un citiem? Kas slēpjas aiz meliem – vājība vai spēks? Vai patiesība vienmēr ir labāka par meliem? Kur vispār ir robeža starp meliem un patiesību? Kas ir atmiņas?
Pēc kāda principa mēs atceramies konkrētus dzīves posmus? Kāpēc tieši tas bija svarīgs, tobrīd to pat, iespējams, neaptverot? Kāpēc vienu un to pašu notikumu cilvēki atceras tik ļoti dažādi? Cik lielā mērā doma, ka tu kādu saproti, ir tikai ilūzija? Vai tevis teiktā patiesība tā arī tiek uztverta? Kam ir lielāks potenciāls iznīcināt – patiesībai vai meliem?
Jātur īkšķis, lai kārtējā varbūtējā pandēmijas viļņa ietekmē skatītāji pēc iespējas ilgāk izrādi varētu vērot klātienē. Vai ir domāts par plānu B, proti, nepieciešamības gadījumā par izrādes demonstrēšanu attālinātā režīmā?
Uzskatu, ka teātris ir dzīvā māksla.
Pirmās pandēmijas laikā arī mūsu teātrī bija mēģinājumi izveidot dažādus “online” projektus. Tas var būt radoši, interesanti, aizraujoši utt. Bet teātris ir teātris. Tas nav nedz kino, nedz “online” projekts. Bet situācija diemžēl ir tāda, kāda tā ir, un šobrīd izrādi var nākt skatīties, ņemot līdzi vakcinācijas sertifikātu un personu apliecinošu dokumentu, kā arī vīrusu izslimojušie skatītāji.
Vismaz pagaidām ar skatītājiem plānojam kopā būt “dzīvajā” un nemēģināt aizstāt “svaigus ķiršus” ar “konservētiem”, lai cik saldi tie kādreiz arī būtu.
Nacionālā teātra iestudējums “Nodevība”
* Lugas autors: Herolds Pinters, tulkojuši: Ieva Struka un Edvīns Raups.
* Režisore: Ināra Slucka, piedalās: Inga Misāne-Grasberga, Kaspars Aniņš, Egils Melbārdis, Mārcis Maņjakovs.
