Atis Klimovičs: Žanam Klodam Junkeram nenāktu par ļaunu nokļūt Donbasā 8
Lai ko teiktu Eiropas Savienības augstākās amatpersonas, bēgļu krīze, Krievijas uzlidojumi Sīrijā un šaušana Parīzē ir novērsusi uzmanību no Ukrainas. Pie tam pamatīgi – tur atkal šauj ar zenītieročiem, ir ievainotie un nogalinātie, taču to nepamana. Varbūt ES centrā Briselē trūkst vajadzīgo jaudu, lai pilnvērtīgi rūpētos par savienības interesēm visos debesu virzienos, taču visticamāk, ka krievu agresija līdzās esošajā valstī pa īstam nav novērtēta. Cilvēku vairākumam ir nepieciešama tieša saskare ar konkrētu darbību izpausmēm, lai tās īsti sajustu un novērtētu. Acīmredzami arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Žanam Klodam Junkeram nenāktu par ļaunu nokļūt Donbasā un kaut reizi dzirdēt lielgabala vai reaktīvo zenītieroču lidojošo lādiņu skaņas. Ja augstajai amatpersonai būtu šāda pieredze, viņš varbūt nevērstos pie agresorvalsts vadītāja ar solījumu “būt par noderīgu partneri” centienos atjaunot tirdzniecības sakarus ar Maskavu. Šo aklumu acīgi uztvēris Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs (diemžēl ne Latvijas ministrs), kas Junkera teikto nosaucis par EK priekšsēdētāja personisko, nevis ES kopējo nostāju. Par noderīgā partnera (vēl pastāv arī tāds jēdziens kā “noderīgie idioti”) labvēlīgo vēlmi pakalpot Kremļa saimniekam Junkers pelnījis daudz skarbākus vārdus. Taču viņš nav vienīgā šāda ES amatpersona, kas šķietami aizmirsis, ka Krievija okupējusi prāvu daļu Donbasa un Krimas pussalu. Tādēļ nepieciešams atgādināt, ka pirmo sankciju ieviešanu Maskava izpelnījās pēc Krimas sagrābšanas.
Pagaidām Krievija savā agresijā pret Ukrainu uzvar Rietumus, un rezultāts ir vismaz 2:0. Vienošanos par uguns pārtraukšanu Maskava ne mirkli nav uztvērusi nopietni – nesenā šaušana ar “Grad” un jauni upuri to apliecinājuši, turklāt Rietumiem nav plāna, kā palīdzēt Ukrainai atgūt okupētās teritorijas un atjaunot robežkontroli visā robežas garumā. Merkeles un Olanda brauciens uz Minsku saucams par izgāšanos, par neveiksmīgu Putina pielabināšanas mēģinājumu, jo pat pašu galveno prasību izpildīšana nav sagaidīta. Kremlis izsmej ES līderu vientiesību un, atņirdzis zobus, pārbauda savos militāros muskuļus Sīrijā. Savukārt Kijeva nesaprot, kā tieši īstenojama ar Merkeles un Olanda gādību panāktā vienošanās, kas arī leģitimizētu Krievijas atbalstītos Donbasa bandītus un uzturētu viņus no Ukrainas budžeta.
Jauno realitāti, iespējams, precīzāk novērtē NATO – Latvijas vēstnieks aliansē atzinis, ka neesot ticības Minskas vienošanās izpildīšanai. Tomēr arī pieredzējušais Latvijas pārstāvis ārvalstīs Indulis Bērziņš izsakās pārlieku diplomātiski. Tiešāku situācijas izvērtējumu iespējams gūt galvenokārt no ukraiņiem – politiskajām un akadēmiskajām aprindām un medijiem. Tur, gluži tāpat kā iepriekš, labi pazīstami cilvēki aicina Rietumus pārtraukt spēles ar uguni. Pazīstamais vēsturnieks Staņislavs Kuļčickis norādījis, ka agresoru nepieciešams apturēt. Ukraina nav viņa galīgais mērķis, gluži tāpat kā Čehoslovākija Hitleram nebija beidzamais upuris. Ukraina noturēšoties, pateicoties īsā laikā atjaunotās ukraiņu armijas drosmei un voluntieru kustībai, kā arī visas brīvās pasaules palīdzībai. Par beidzamo apgalvojumu Rietumos, arī Latvijā, derētu piedomāt biežāk – turklāt dažādos līmeņos. Arī izsakoties par sankcijām pret Krieviju.
