Katrai kustībai ir jēga 0
Beidzot pārejam pie ilgi gaidītajām indiešu dejām. Šķiet, vecums uz Viju Vētru neattiecas. Viņa kustas tik graciozi, enerģiski un ar tādu vieglumu, ka atgādina krāšņu tauriņu. “Man deja ir kā dzīves svinēšana. Tajā atdodu sevi visu, bez rezerves. Ķermenis ir mans instruments, kā vienmēr saku – čells. Un pati esmu arī čelliste. Divi vienā! Kad dzirdu mūziku, man vajag kustēties. Tā izvilina jūtas un domas, un man vajag tās izteikt dejā, kas ar savu dzīvīgumu šķiet vistuvāk dzīvei, visprecīzāk var to atainot,” viņa vēlāk skaidros.
Sākumā Vija Vētra māca vairākas mudras jeb īpašas roku kustības. Indiešu klasiskās dejas viņas sirdij ir tik tuvas, jo tajās pat vissīkākais žests ietver dziļu, simbolisku jēgu. Zinātāji indiešu deju lasa kā grāmatu. Vija Vētra parāda mudru, kuras nosaukums ir lotosa zieds, – sākot ar mazāko, vēdekļveidā izvērš pirkstus, vienlaikus uz augšu paceļot plaukstu. “Bet otras rokas rādītājpirkstu liekam uz īkšķa, nākamais pirksts nāk zem tā, atlikušie divi ir brīvi. Sanāk bite, kura, redz, kā atlido pēc medus lotosa ziedā. Aiz šīs vienkāršās ainiņas slēpjas dziļa, reliģiska doma. Tāpat kā bites izdzīvošana ir atkarīga no lotosa zieda medus, cilvēka dvēsele ir atkarīga no Dieva.”
Pēc tam apgūstam kāju kustības un cenšamies tās savienot ar mudrām – lielisks koordinācijas treniņš!
Meistarklases laikā izdejojam vairāku deju pamatsoļus. “Tei, tā, tei, tā, tei, tei, tā,” dejotāja ar enerģiskiem izsaucieniem palīdz atcerēties, kuram solim jāseko, un uzdod tempu.
Ar ķermeni zīmējam telpā
Vija Vētra liek ieraudzīt tādas deju mākslas iespējas, par kurām līdz šim nebiju pat iedomājusies.
“Kas notiek, ja pa diagonāli izej cauri piesmēķētai, dūmiem pilnai telpai? Paliek tāda pati sliede, kādu laiva atstāj ūdenī. Ķermenis it kā sadala telpu divos vienādos trijstūros. Deja ir trīsdimensionāla māksla. Kustoties ar ķermeni telpā veidojam ģeometriskas figūras, skulptūras, tikai gaiss nav piepildīts ar dūmiem, tādēļ to nav tik viegli ieraudzīt. Taču ir ļoti svarīgi ienest šo prasmi savā ikdienā. Tā bagātina dejas izjūtu, gan pašam to izpildot, gan esot publikā. Tas dod klāt vēl vienu dimensiju.” Pacēlusi augšup roku un nedaudz saliekusies sānis, Vija Vētra straujiem solīšiem ar ķermeni uzzīmē konusu.
“Man patīk dejot klusumā, jo, kustoties telpā, iespējams radīt mūziku.” Dejotāja izpilda īsu epizodi, vijīgām kustībām te noslīgstot lejup, te izslejoties pilnā augumā. “Tā bija melodiskā līnija. Augumam iztaisnojoties, tā kāpj, noliecoties – pieklust. Pavisam loģiski un vienkārši, bet to vajag mācīties redzēt, dzirdēt, salikt kopā. Tas jau ir tas brīnums mākslā. Ir jābūt atvērtam dzīves skaistumam. Jo pati dzīve ir viens liels brīnums! Tas, ka mēs visi, kuri te esam, vispār esam. Arī dabā ne jau visas sēklas kļūst par kokiem. Bet mēs esam tapuši, un mums ir privilēģija šeit būt. Un turklāt vēl dejot! Vai tad tas nav brīnums?!”
Deja kā vēstījums
Vijai Vētrai deja, vienalga, indiešu klasiskā vai jebkura cita, ir kas vairāk par skaistām kustībām. “Man tā nav izklaidēšanās. Kā zināms, dejai ir arī šāda nozare, un arī tai ir sava vieta, bet tas nav mans. Mana deja ir sakrāla. Man svarīgi caur to skatītājiem nodot kādu dziļāku domu par dzīvi, dziļākas jūtas. Pēc izklaidējošas dejas cilvēki aiziet, un nekas no redzētā viņos nav palicis. Jā, bija smuki! Vārds smuki vien man nepatīk. Skaisti, aizkustinoši, domu radoši! Ja pēc izrādes dzirdu šādus vārdus, esmu piepildījusi savu uzdevumu kā dejotāja un horeogrāfe.”
