Nodarbība pie deju priesterienes Vijas Vētras 0
Maija nogalē man laimējās piedalīties pasaulslavenās latviešu izcelsmes dejotājas un horeogrāfes Vijas Vētras indiešu klasisko deju meistarklasē. Tikšanās ar šo apbrīnojamo sievieti droši vien būs viena no tām, ko nekad neaizmirsīšu.
Braucot uz deju meistarklasi, kā par spīti labu brīdi iesprūdu sastrēgumā pie Mākslas muzeja, tādēļ ilgi gaidīto nodarbību dažas minūtes nokavēju. Centos klusītēm un neuzkrītoši pievienoties grupas aizmugurē, taču Vija Vētra mani pamanīja. “Aija, vai ne?” Pamatīgi samulsu, ka deju pasaules leģenda ir mani uzrunājusi. Bijām vien telefoniski pārmijušas dažus vārdus, kad zvanīju, lai pieteiktos meistarklasei. Bet viņa bija gan iegaumējusi manu vārdu, gan ievērojusi, ka vēl neesmu ieradusies. Vija Vētra teatrāli nopūtās un paziņoja: “Jums par godu mēs atkārtosim pirmo vingrojumu vēl vienu reizīti!” Zālē atskanēja smiekli, jo tas tika teikts nevis pārmetošā, bet sirsnīgi nebēdnīgā tonī. Ārkārtīgi atsaucīga un laipna – tāda ir Vija Vētra. Ne miņas no augstprātīga vēsuma, kas šāda mēroga personībai nebūtu nekas neparasts. Bet visvairāk mani sajūsmina viņas veselīgais skatījums uz dzīvi un lieliskā humora izjūta. “Man bieži saka: o, jūs jau esat 91 gadu veca! Nekā nebija, es neesmu veca! Vecas lietas sviež prom, bet es vēl esmu lietojama un man ir ko teikt! Nu tad – jauna?! Nē, arī ne jauna. Esmu bagāta ar gadiem un pieredzi! Vispār man jānodzīvo līdz 101 gadam! Aktieris Ēvalds Valters sasniedza simtu – man viņš jāsit pušu, un tur nekā nevar darīt! Un man noteikti vēl jādejo simt gadu jubilejas koncertā,” viņa saka smejot, bet ar apņēmību.
Mūžīgais bērns
Vija Vētra septiņdesmit vienu sava mūža gadu veltījusi dejai un joprojām uz skatuves jūtas kā zivs ūdenī. Droši vien viņa šo jautājumu ir dzirdējusi simtkārt, tomēr arī es gribu zināt, kā tik ilgi nodzīvot, turklāt saglabājot tādu enerģiju un prāta skaidrību. “Esiet kā bērni – tāda ir mana recepte. Pirmkārt, priecājieties par mazām lietām! Lai justu emocionālu pacēlumu, nemaz nevajag, lai tēvs uzdāvina mašīnu. Man mašīna nekad nav bijusi un nebūs. Man sajūsmu var izraisīt kāda puķe cita dārzā, tai pat nav jābūt manai. Bet tā tur ir un ir skaista. Otrkārt, esiet ziņkārīgi! Bērns nepārtraukti mātei prasa, kas tas ir, kāpēc tā notiek. Tādēļ iemācās daudz jauna. Ir svarīgi tiekties pēc zināšanām visu mūžu. Es, piemēram, runāju astoņās valodās. Pēdējā, ko iemācījos, bija grieķu. Kad aizbraucu uz Grieķiju, man bieži saka: “O, jūs esat grieķiete?!” Nē, nē, esmu no Latvijas! Un, treškārt, brīnieties kā bērni! Pasaule mums apkārt ir brīnumu pilna. Viena mūža laikā nav iespējams uzzināt visu, jo visu laiku nāk klāt kaut kas jauns. Vai, dieviņ, nesen pat tika atklāta jauna planēta! Tas taču ir tik interesanti. Esmu liels bērns un negribu pieaugt,” viņa atklāj.
Noglaudām putnam asti
Nodarbības sākumā iesildāmies ar jogas un tai-či vingrojumiem. Kas ir joga, visticamāk, ir skaidrs ikvienam. Mazāk dzirdētais tai-či ir sena ķīniešu cīņas māksla, kuras kustības mūsdienās biežāk izmanto kā vingrojumus stresa mazināšanai, fiziskās formas un veselības stiprināšanai. Tās ir mierīgas un plūstošas, raugoties no malas, atgādina cīņu pret neredzamu pretinieku palēninājumā. Vija Vētra katru kustību raksturo tēlaini: “Veidojam ar rokām tādu kā balonu. [..] Tagad noglaudām putnam asti.”
Meistarklases laikā dejotāja dod īsas atelpas pauzes, kuru laikā stāsta dažādus izglītojošus un interesantus faktus. Piemēram, vai zinājāt, kādēļ ķīniešu cīkstoņi, izdarot sitienus, izdveš jocīgas skaņas? Izelpā cilvēkam piemīt vislielākais spēks, bet ieelpā viņš ir visneaizsargātākais. Skaņu izdvest iespējams tikai izelpojot. Ar īsajiem izsaucieniem ir vieglāk kontrolēt, lai uzbrukumu vienmēr izdarītu pareizajā brīdī. Arī sadzīvē šī atziņa esot jāņem vērā. Piemēram, ceļot no grīdas smagu priekšmetu, arī jāizelpo. Pretējā gadījumā ir liels risks kaut ko sastiept.
