Izdevniecības “Latvijas Mediji” direktore Evija Veide: Nocirst galvas garlaicības pūķim 0
Ķīpsalas izstāžu centrā sākas ikgadējā Latvijas Grāmatu izstāde, kuras kultūras programma pēdējos gados vērienīgi sakuplojusi. Ar vienu no interesantākajiem piedāvājumiem tajā piedalīsies arī izdevniecība “Latvijas Mediji”, kas šogad svin 20 gadu jubileju. Pirms abiem nozīmīgajiem notikumiem – saruna ar izdevniecības “Latvijas Mediji” direktori EVIJU VEIDI.
Grāmatu mīļotājiem grāmatu izstāde ir iespēja sastapt iemīļotus autorus, iegūt jaunas grāmatas par patīkamām cenām. Ko tā nozīmē grāmatizdevējiem?
E. Veide: Grāmatniekiem tā ir kā izstāde–izrāde, vieta, kur izdevējs satiekas ar lasītājiem un autoriem. Gluži kā realitātes šovs, viens no redaktoru gada obligātajiem pasākumiem, kad no savas slēgtās vides jādodas atvērtajā pasaulē un jāklausās, kādus jautājumus uzdod lasītāji, kādas grāmatas viņi izvēlas.
Izdevniecība “Latvijas Mediji” šogad svin 20 gadu jubileju. Kā tas atspoguļosies piedāvātajā kultūras sarīkojumu programmā?
Jā, izdevniecībai “Latvijas Mediji” šis ir īpašs, jubilejas gads, ko svinēsim, kā saku, savos darbos – mums kā Karlsonam būs daudzas tortes, kuras centīsimies pasniegt saviem lasītājiem, lai parādītu dažādos virzienus, kuros strādājam
Grāmatu izstāde ir arī viens no pieturas punktiem, kurā, piemēram, piedāvāsim lasītājiem Daces Judinas jaunāko detektīvu sērijā “Izmeklē Anna Elizabete”. “Lāsts” ir jau desmitā grāmata, tātad arī jubileja. Daces Judinas rakstnieces spējas ir rūdītas un pārbaudītas, un šī grāmata patiešām iznāks tieši uz izstādi, kurā varēs sastapt arī pašu rakstnieci un saņemt viņas autogrāfu. Dace Judina ir viena no tiem autoriem, kas ļoti rūpīgi strādā ar saviem lasītājiem.
Autora saskarsme ar lasītājiem ir viens no svarīgākajiem punktiem grāmatas mārketingā. Ne jau velti visiem ārzemju bestselleriem tiek rīkoti autoru autogrāfu braucieni…
To varēja redzēt arī pērnajā Frankfurtes izstādē – apmeklēju vairākus pasākumus, kas bija veltīti tieši autora un lasītāja saskarsmei sociālajos tīklos. Nemitīgi dzirdam aizrādījumus, ka lasītāju skaits ir svārstīgs un tam ir tendence samazināties, jo cilvēki, iespējams, izvēlas citus veidus, kā sevi izklaidēt. Tad izdevējam un rakstniekam nākas pacīnīties, lai būtu uzmanības un pieejamības zonā.
Grāmatu izstādē gaidāmi arī vairāki citi interesanti “Latvijas Mediju” sarīkojumi.
Jā, “Latvijas Medijiem” otrs lielais izstādes notikums ir turpinājums vēsturnieka Ulda Neiburga jau pirms vairākiem gadiem iznākušajai grāmatai “Dievs, Tava zeme deg!” – jaunajā darbā “Grēka un ienaida liesmās” viņš kā vēsturnieks un labs stāstnieks paliek uzticīgs stāstiem par Otro pasaules karu.
Ulda Neiburga, nu jau var teikt, grāmatu ciklam kopīgais ir pētniecība. Autoram jābalstās ļoti akurāti sameklētos un pārbaudītos avotos, lai pēc iespējas precīzi izlaipotu starp propagandu un uzticamu informāciju. Uldis Neiburgs turklāt prot vēstures stāstu noturēt ne tikai zinātniski argumentētā vēstures faktu sadaļā, bet arī bagātināt ar cilvēku atmiņu stāstiem.
Lasītājam tas dod iespēju ieraudzīt vēsturisko notikumu lūzumus personību likteņos – un tie ne vienmēr ir cilvēki, kurus piemin vēstures grāmatās. Tādēļ ļoti interesanta izstādes apmeklētājiem varētu būt gan grāmata, gan arī saruna, kurā līdz ar autoru piedalīsies arī publicists, rakstnieks Otto Ozols un režisors Normunds Pucis.
Ar Otrajā pasaules karā salauztajiem likteņiem savā veidā saistīti arī Janas Egles jaunās grāmatas tēli…
Jā, stāstu krājuma “Svešie” varoņi sevī nes kara radīto realitāti, kas bija padomju okupācija šo gadu desmitu garumā, sabiedrības vērtību un izpratnes, un dažādu citu lietu sajaukšanās juceklī.
Grāmatu nevar nolikt malā un aizmirst, tajā uzrakstītais skrāpējas dvēselē vēl ilgi, bet es ļoti novērtēju Janas cieņu pret lasītāju – spēju viņu iesaistīt grāmatas notikumos, vienlaikus neuzveļot viņam tēlu pārdzīvojumu grūtumu.
Neesmu vēl satikusi nevienu, kurš spētu lasīt Janas Egles grāmatas, tajās neiesaistoties.
Alvis Hermanis kādā pasākumā aktierus salīdzināja ar šamaņiem, kas spēj skatītājus noburt. Manuprāt, arī rakstniekam nepieciešamas šamaņa spējas, pat vēl spēcīgākas nekā aktierim, jo viņš strādā pastarpinājumā, caur tekstu, caur papīru, viņam jāspēj radīt tik lielu pievilkšanos tekstam, lai lasītājs teiktu: es nespēju nolikt grāmatu. Un tikpat vērtīgs ir arī pretējais apgalvojums – es lasu šo grāmatu pa gabaliņam, jo tā ir tik spēcīga, ka nevaru izlasīt vienā paņēmienā. Abos polos tas ir kompliments autoram.
Tematikas un emocionālās iesaistes ziņā netālu ir arī Andras Manfeldes “Mājās pārnāca basa”…
Šajā stāstu krājumā Andra Manfelde izvēlējās stāstīt atgriešanās spēka stāstu. Ir daudz spēcīgu literāru darbu par Sibīrijas smagumu, par tur nokļuvušo cilvēku dzīvi un nāvi, bet mazāk – stāstu par dzīvības pavedienu, kas daudzus pilnīgi ekstremālos, nenormālos, pārcilvēciskos apstākļos noturēja pie dzīvības un ļāva atgriezties dzimtenē.
Andra mums ir divos atšķirīgos “plauktiņos” – otrs ir gada nogalē iznākusī grāmata “Vēja Vīrs un mēs”, kas domāta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tajā viņa paliek uzticīga abām savām stihijām – realitātei un fantāzijai –, kuru sajaukums rada grāmatas īpašo noskaņu. Tajā ir autores pašas veidotas ilustrācijas, kas arī rosina iztēli, un darbība nenotiek nenoteiktā nekurienē, bet gan Ventspilī. Nākamās grāmatas šajā sērijā iecerētas par Kuldīgu un Jūrmalu.
Kultūras ministrijas pasūtījumā nesen veiktais pētījums liecina, ka lasīšanu kā atpūtas veidu šobrīd izvēlas par 17% mazāk nekā pirms desmit gadiem. Kā tu domā – ar ko tas izskaidrojams?
Lasot par šādu pētījumu rezultātiem sociālajos tīklos, vienmēr atskan balsis: “Bet man jau neviens nejautāja”, un varbūt starp aptaujātajiem tiešām nav gadījušies tie, kuri aktīvi komunicē ar rakstniekiem un nāk uz grāmatu izstādēm (smejas).
Nopietni runājot, izdoto grāmatu skaits kopš izdevējiem sāpīgā atmiņā esošajiem PVN kūleņiem, kas deva ļoti jūtamu sitienu nosaukumu skaitam, tirāžām un izdevēju labklājībai, pēdējo deviņu gadu laikā, par laimi, izlīdzinājies.
Tas ir iedrošinoši, tomēr nozīmē, ka mums jādomā par savu lasītāju, jāmeklē visi iespējamie paņēmieni, kā sabalansēt to, ko mēs vēlētos, lai viņš lasa, ar to, ko viņš grib lasīt. Lai mēs būtu gandarīti par pašu izdoto un lai lasītājs mūs nepamestu, jo, protams, mēs konkurējam ar televīziju un citiem izklaides un atpūtas veidiem.
Tas pats pētījums liecina, ka muzeju apmeklētāju skaits aug – nav izskaidrots, kāds tam iemesls, iespējams, arī tūristi.
Mēs, kas izdodam grāmatas latviešu valodā, uz tūristiem paļauties nevaram.
Protams, varam turēt īkšķus par mūsu grāmatu eksportspēju, priecāties, ka grāmatu izstāde Londonā ļāvusi tai nostiprināties, koleģiāli priecāties par Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” panākumiem. To nedrīkst nenovērtēt, taču mēs dzīvojam šeit, Latvijā, un mums ir savi lasītāji. Mums jānogalina visas garlaicības pūķa galvas un, konkurējot par to, ar ko cilvēks aizpildīs savu brīvo laiku, jāpanāk, lai literatūra katrā žanrā būtu konkurētspējīga.
Tu runā droši vien arī par komercliteratūru, pret kuru joprojām mēdz izturēties diezgan nicīgi…
Ja runājam par komercliteratūras segmentu, tur ir daudz ko darīt. Izdevēji Latvijā noteikti ir daudz atvērtāki labu grāmatu izdošanai visos komercliteratūras žanros – tas var būt detektīvs, romantisks romāns, spriedzes romāns, psiholoģisks trilleris –, nekā rakstītāji spēj paveikt. Ar to mēs saskaramies ļoti tieši, jo mūsu “Lata romāna”, tagad “Vakara romāna” sērija iznāk jau 20 gadu garumā katru mēnesi, un to nav bijis viegli nodrošināt.
Saprotam, ka labi rakstītāji nekritīs no gaisa, tādēļ tagad veidojam meistarklases, braucam uz grāmatu tirgiem, interesējamies par jaunākajām tendencēm. Un, kad lasām pie mums konkursā atsūtītos manuskriptus un redzam populārākās kaites, par tām vēlamies nevis pārmest un aizrādīt, bet gan mācīt un iedvesmot, lai mūsu autori katrs savā žanrā droši spētu konkurēt ar ārzemju tulkoto literatūru.
Jo lasītāji ir gudri, izvēlīgi un ļoti labi zina, ko grib vai negrib lasīt.
Nu jau kādus desmit gadus Latvijas Grāmatu izstāde nav tikai grāmatu tirdziņš, bet gan kupls kultūras notikums. Ko vēl tajā gribētos redzēt – vērtējot no citu valstu grāmatu tirgu pieredzes?
Man prieks, ka jau aizmirsies – pirmajos gados, veidojot kultūras programmu, izdevējs vispirms satraucās, nevis vai izdosies uz izstādi ataicināt autoru, bet gan – kā panākt, lai kāds uz sarīkojumu atnāk. Tagad apmeklētāji jau zina, ka līdzās iespējai iegādāties grāmatas viņiem izstādē būs vēl arī citi atpūtas varianti.
Ko mēs varētu gribēt? Vēl blīvāku, intensīvāku kultūras programmu un labāku publicitāti tai pirms izstādes. Labi, ka pēdējos gados izstādē izveidots bērnu stūrītis, jo bērni ir mūsu nākotnes lasītāji. Vēl – mums, grāmatizdevējiem, noteikti būtu jādomā arī pašiem par sevi, piemēram, par semināriem, kuros varam apgūt kaut ko jaunu.
Taču kopumā izstāde ir ļoti laba vieta, kur izdevējs var satikt gan lasītājus, gan potenciālos autorus un māksliniekus. Boloņas bērnu grāmatu izstādē, piemēram, ilustratori stāv pie izdevēju stendiem ar savām skiču mapēm, tāpat Frankfurtē izdevēji mēdz izsludināt noteiktus laikus, kad mākslinieki var nākt un satikt izdevējus. Tā arī ir viena no izstādes priekšrocībām. Mēs jau tāpēc arī tur esam, lai ar mums nāktu parunāt.
Izdevniecība “Latvijas Mediji”. Skaitļi un fakti
* Pirmā grāmata – Vladimira Kaijaka romāns “Enijas bize” – iznāca 1999. gada martā.
* Sērijā “Lata romāns”, tagad “Vakara romāns”, iznākuši 237 nosaukumi.
* “Latvijas Mediji” ir Latvijā 2. lielākā izdevniecība pēc tirāžas un 3. lielākā pēc nosaukumu skaita (LNB dati par 2017. gadu).
* Pēdējo gadu laikā izdoti tulkojumi no 12 valodām.
* Saņemta “Zelta ābeles” balva, Latvijas Literatūras gada balva, Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas balvas u. c. atzinības un nominācijas.
* 2019. gadā plānots izdot vairāk nekā 120 grāmatu, kalendāru un gadagrāmatu.
