“Nocietušies kā nevakcinēti mūki klostera cellē! Pilsoņu ēdināšanai nokāva valzivis un mamutus, alkohola patēriņam sagatavoja baseinus!” Egila Līcīša feļetons 1
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pieņemts šī Saeimas sasaukuma dramatiskākais lēmums “Par āra terasu atvēršanu no sešiem rītā līdz deviņiem vakarā”. Nozīmīguma ziņā tas samērojams ar Valsts prezidenta “Rīkojumu nr. 2”, bet pēc deputātu vienprātības un ticības saistāms, kā kad bērni Portugālē, Fatimā pieredzēja svētās jaunavas nokāpšanu no debesīm un parādīšanos.
Kad atceltas filmu pirmizrādes un teātru jauniestudējumi, bez regulāras izejas uz ārpasauli, dzīvodami bez ciešākiem kontaktiem un personiskās saskares, cilvēki jutās sapresēti un bloķēti.
Tas bija ļoti sāpīgi – atrodoties mūža augstākajā punktā, bet kad nedrīkst iet uz kafejnīcām un citām izpriecu vietām, kad viss ir slēgts. Tā tiek aiztapoti jaunības skaistākie gadi, pasivitātē un četru sienu noslēgtībā aizrit pelēcīgs brieduma periods.
Pretdabiskajā dzīves modelī – ieslodzījumā un ierobežotībā – zuda harmonija, nosēdās baterijas. Psihoemocionālais stāvoklis bija uz nulli. Nesatiekoties, mītot vienas mājsaimniecības šauros ietvaros, puisiešiem dzīvi nāktos nodzīvot vecpuisī un – šausmas! – ziedošām Ievas meitām būtu jāpaliek vecmeitās.
Dzīve vientulībā ir sliktākais, kas var būt! – jau pamazām izsīka cilvēces labākās daļas – jaunatnes – spēki, rokas un kājas savilka krampji, elpa kļuva mokoši gārdzoša, solis streipuļojošs, nekādas erekcijas pazīmes, sākās vienvienīga šķielēšana uz ārdurvīm, vai tiešām neviens neienāks – nu, sagandēta dzīve!
Arī valdībai pārāk ilgā mitināšanās jumtistabiņā un pasaules vērošana pa logu bija laupījusi spēju domāt, objektīvi spriest un pieņemt uz veselo saprātu dibinātus lēmumus. Diemžēl ar dažu debilu politiķu atbalstu notika pakļaušanās kaut kādu epidemiologu pseidozinātniskiem priekšstatiem, kuri personiskās intereses pacēla augstāk par kolektīvajām, valstiskajām un pāri cilvēka tiesībām! Valdība vairs nespēja analizēt faktus, ieklausīties ekspertu slēdzienos.
Un te beidzot parlamentārieši izmeklēti laipni novērtēja situācijas vienreizīgumu. Balstoties uz augsti mācītu vīru norādījumiem un nepielišķējoties publikai, parlaments vienbalsīgi lēma citādi, drosmīgi pieņemot augšminēto terasu vaļā vēršanas likumu.
Uz terasēm, uz terasēm! – sauca sajūsminātie vēlētāji, kuri aizvadījuši badacietēju laikus, pārtiekot no konserviem, griķiem un “Barboras” auto pievestām nebaudāmām, bezgaršīgām ēdamvielām, un plašā straumē plūda uz atvērtajiem restūžiem un kafūžiem, lai atjaunotu pazīšanos ar valsts labāko kulināru meistardarbiem.
Galdiņus aizņēma vārdzelīgi, atūdeņoti, dehidratizēti organismi, skeletiem līdzīgi stāvi, no kuriem daudziem bij pāri palikuši vien kauli un āda un kuri bija nocietušies kā nevakcinēti mūki klostera cellē. Pie mums viss rezervēts – ziņoja šveicari un krodznieki no “Astorijas” līdz “Andalūzijas sunim”, gatavi skūpstīt zemi zem pirmo apmeklētāju kājām. Virtuvēs cepa un vārīja. Pilsoņu ēdināšanai nokāva valzivis un mamutus, alkohola patēriņam sagatavoja baseinus, šampanieša fontānus, putojošā alutiņa sūkņus un stiprāku dzērienu hidrantus.
Kafejnīcu viesi uz laipnību atbildēja, paceļot peņģerotu grādīgā, glāzīti proseko, kausiņu valmiermuiženieka, uz karstām oglēm otru, trešo, kaut tikai cukurūdentiņu un fruktvaseri, nepiemirstot aizvien vēlēt labu veselību godprātīgiem deputātiem, kuri izšķīrušies par šo cēlo un cildeno soli un atvēruši jautrības uzturēšanas un gara možuma pacilāšanas iestādes. Pat večiņas bija noilgojušās satikt sen neredzētās draudzenītes, ar kurām ielocīt māgā “Vecrīgas” kūciņu, piedzert tējiņu un atcerēties vecos labos laikus un kavalierus, no kuriem tagad druscīt birst smiltis.
Kā arvien, atradās dažas personas bez dzīvesprieka, kuras izturējās nosodoši un nosūdzoši par itin kā vējgrābslīgi saeimiešu izlemto. Tās šausminājās par cilvēkiem dotajām brīvībām – kā tā var, kas te būs, kad daudzi apskaujas, uz terasi atnākušie it kā normālie klienti atstās krogu ar acīmredzamām degradācijas pazīmēm un slapinās, kur pagadās.
Šādi personāži uzspiestu sabiedrības veselīgākajai daļai sauso likumu, pāraudzināšanu koncentrācijas nometnē laulības pārkāpējiem un žūpības apkarošanas lektorijus cilvēkiem, kuri pārmērīgi mīl grādīgos dzērienus. Par laimi, viņi un viņiem līdzīgi domājošie ir krasā sabiedrības mazākumā. Mēs, pārējie, sakām paldies savai Saeimai par iespēju paēst siltas pusdienas, pavakariņot uz terases – prozit, deputāt!
