Nocēlu slimību no pjedestāla. Kā Alise pašas spēkiem atveseļojās no atopiskā dermatīta 0
Sieviete ar skaistu, gludu, tīru ādu. Tāda bija Alises vīzija kādā nodarbībā, kad ikvienam vajadzēja iedomāties ideālo sevi. Varbūt šķiet jokaini – kāpēc gan tīra āda var šķist tik svarīga?! Taču citādi, ja esi gadu gadiem mocījusies ar ādas slimību, centusies to ārstēt, nomaskēt no citu acīm. Tā ir Alises Kalpiņas pieredze. Tikai nesen viņa beidzot tikusi galā ar savu kaiti, taču tas izdevies gluži citādā veidā, nekā viņa bija mēģinājusi visus šos gadus.
Pirms intervijas saņemu Alises zīmīti, ka viņa nedaudz kavēsies. Uzrakstu pretī: tas nekas, esi mīļi gaidīta. Vēlāk runājam par pašapziņu. Agrāk Alisei bieži vien šķita, ka ir par maz mīlēta, ka nav gana laba, ka viņas personība ir pārlieku aktīva, citiem apgrūtinoša… Dzīves mākslas akadēmijas nodarbībās uzzināja, ka svarīgi nevis iespringt šādās domās, bet piefiksēt tos brīžus, kuros jūtas gaidīta un novērtēta.
“Re, jūs man uzrakstījāt: mīļi gaidīta. Es arvien vairāk ķeru šādus mirkļus, izbaudu tos kā vērtību, kā spēka un pašapziņas celšanas instrumentu,” silti pasmaida Alise.
Sarunājamies par to, kā Alisei izdevās izkļūt no aplamām iedomām un tikt vaļā no atopiskā dermatīta – ādas slimības. Alise ir spēles Grand Prix projektu vadītāja, nupat kā devusies dekrēta atvaļinājumā, gaida savu pirmdzimto.
Stāstīji, ka jau kopš bērnības mocījies ar ādas kaiti. Kā tas sākās?
Sākās viss tīņu vecumā. Piepeši plaukstu virspuse kļuva netīkami sārta, rokas tādas kā uztūkušas, niez, pampums bija arī ap acīm. Aizgāju pie ģimenes ārstes. Viņa īsti neko nepētīja un nepaskaidroja, taču uzreiz izrakstīja recepti kaut kādai īpašai ziedei. Cītīgi to smērēju, pēc laiciņa nelāgums pārgāja. Pēc tam atkal uzradās. Nomazgāju traukus un jūtu, ka rokas sāk niezēt, parādās apsārtums, iekaisums.
Dakteres ieteikto ziedi lietoju kā ikdienas roku krēmu. Kā viena tūbiņa beidzās, atkal devos pēc receptes. Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka šī smēre ir spēcīgs hormonālais līdzeklis.
Kuros brīžos kaite saasinājās? Vai ievēroji kādas sakritības?
Apsārtums parādījās periodiski, dažbrīd bija pamatīgs, tad atkal mazāks. Gadiem ejot, pamanīju, ka iekaisums saasinās pēc laika apstākļu maiņas. Naktī sākās negaiss, es pamodos un jutu, ka neciešami niez plaukstu virspuses.
Man metās arī pumpas, tas ļoti uztrauca, jo izskatījos nelāgi. Mamma mierināja, sacīja, ka viņai arī visu jaunību tā bijis. Turklāt esot tā – jo vairāk ir pumpu, jo mazāk būs krunku. Pieņēmu to kā patiesību. Līdzīgi kā pieņēmu savu ādas kaiti – nu, man tā ir, un neko darīt…
Protams, ka par saviem nesmukumiem jutu milzīgu diskomfortu. Tas bija apgrūtinoši, nomācoši, arī sāpīgi. Lai citi neredzētu neglītos pleķus, slēpu tos zem apģērba. Mamma palīdzēja visiem džemperiem pieadīt cimdiņus bez pirkstiem, tādus kā stilīgus uzročus. Šādi centos defektu padarīt par efektu.
Visi jau zināja, ka man vienmēr ir līdzi bagātinošs krēms, ko lietoju pēc roku nomazgāšanas, jo mana āda kļūst netīkami sausa.
Daudzi prasīja, vai tā nav alerģija. Īsti nezināju, tomēr atteicos no dažādiem produktiem, piemēram, gadiem neēdu gaļu. Taču ādas izskats neuzlabojās.
Kādu laiku pievērsos arī paleodiētai. Kāds izstāstīja, ka tā labi palīdzot ādas problēmu gadījumos. Tā ir tāda kā akmens laikmeta ēdienkarte, uzturā lieto tikai to, kas varēja būt galdā mūsu tālajiem senčiem: liesa gaļa, zivis, rieksti, augļi un dārzeņi. Neēd graudaugus, pākšaugus un piena produktus, nelieto cukuru un pārstrādātus produktus. Tomēr arī paleodiēta man nelīdzēja. Taču vismaz iemācījos cept kūkas no mandeļu miltiem un medus…
Reiz izlasīju par uztura speciālisti, kura palīdzot tikt galā ar ādas kaitēm. Uzreiz metos pie viņas. Man tika izveidota ēdienkarte, ko centos ievērot. Vēlāk gan speciāliste sacīja, ka manu kaiti nav izraisījusi pārtika. To apstiprināja arī alergologs, kad biju veikusi visus iespējamos alergēnu testus, – nekas neuzrādījās.
Man nomainījās ģimenes ārste, viņa uzreiz pateica, ka šo kaiti sauc atopiskais dermatīts. Jo dakterei pašai bija šī slimība. Ārste pateica skaidri un gaiši: samierinies, to nevar izārstēt.
Vai samierinājies?
Nerimos, turpināju meklēt. Izmēģināju dažādas dabīgās smēres. Vēl arī devos pie dziednieces. Viņa bija ļoti jauka kundze, taču īpaši nepalīdzēja. Ieteica apsārtumus ieziest ar cūku taukiem un vēl pavaicāja, vai labi guļu un kāda man ir apetīte. Uzzinājusi, ka ēdu un guļu lieliski, sacīja, ka ar mani viss ir kārtībā.
Pētīju citu ieteikto. Internets ir pilns ar padomiem, kas jāņem vērā atopiskā dermatīta pacientam. Piemēram, nedrīkstot peldēties baseinā. Tāpat kaitējot čili un citas asas garšvielas, tās varot saasināt slimību. Īsāk sakot – no visa atturies un dzīvo kā slēgtā maisā! Bet man tā garšo asi ēdieni! Turklāt nekad nemanīju, ka pēc asākas maltītes paasinātos apsārtums vai nieze.
Aizgāju uz konsultāciju pie ļoti labas homeopātes. Viņa iztaujāja par manu dzīvi, izrakstīja homeopātiskos graudiņus. Pāris gadu tie man palīdzēja. Taču, līdzko graudiņus vairs nedzēru, kaite atkal uzliesmoja.
Jo vairāk pētīju šo slimību, jo mazāk sapratu, kur meklēt glābiņu.
Kas notika tālāk, kā atradi atveseļošanās recepti?
Pavērsiens sākās, kad nonācu Dzīves mākslas akadēmijā, – tās ir nodarbības par sievišķīgo sūtību, par attiecību uzlabošanu. Vairākas draudzenes apmeklēja akadēmijas kursus, iedvesmotas stāstīja par uzzināto. Biju skeptiski noskaņota – es taču pati gudra, man ir draugs Māris, es viņam patīku, mēs mīlam viens otru!
Brīžiem draudzeņu stāstīto nespēju klausīties bez sašutuma: kā var ieteikt visus lēmumus nodot vīrieša rokās?! Es pati lemju savu dzīvi! Man paraugs bija tēvs, kurš daudz sasniedza saviem spēkiem. Es arī tā varu, man ir labi sasniegumi, bliežu tik tālāk!
Dažus padomus tomēr izmēģināju. Izrādījās, ka tie darbojas. Attiecības ar mīļoto kļuva vēl labākas, pārstāju viņam pārmest, burkšķēt par sīkumiem. Pati jutos daudz priecīgāka. Izlēmu mācīties Dzīves mākslas akadēmijā. Jau pēc pāris nodarbībām sapratu, ka nu ir āķis lūpā, tik daudz kas izrādījās noderīgs dzīvei.
Drīz vien mēs ar Māri saderinājāmies, nosvinējām skaistas kāzas. Viss uzbūrās tieši tā, kā stāstīja akadēmijā.
Transformāciju nodarbības ļāva aizdomāties par pagātnes izvēlēm, par nospiedumiem zemapziņā. Esmu savas dzīves autore, tātad to visu kādreiz esmu pati izvēlējusies.
Reiz individuālā sarunā akadēmijas pasniedzēja Dimantra palīdzēja man saprast, kāpēc visu apzināto mūžu mokos ar nelāgo kaiti. Slimību uztvēru kā savu vērtību! Kaut kādā zempaziņas ceļā pamazām tiku novesta līdz secinājumam, ka šīs slimības dēļ esmu īpaša. Tā zemapziņa uzdarbojas caur ķermeni, lai padarītu mani vērtīgāku, īpašāku.
Biju šokēta! Patiesi – visus šos gadus savu slimību turēju svētā godā, cēlu uz pjedestāla, veltīju tai enerģiju, visu laiku ap to vien ņēmos.
Atcerējos, ko man savulaik teica dziedniece, pie kuras meklēju palīdzību: meitiņ, tevī ir liela lepnība. Tolaik neņēmu to vērā, jo man šķita – ir labi būt lepnai.
Tātad saprati, ka jābeidz slimību likt dzīves centrā. Taču kā to izdarīt, kā izkļūt no apburtā loka?
Tas notika kādā nodarbībā. Bija uzdevums pateikt stop kādai no savām problēmām. Šādi dodam komandu savai zemapziņai. Ļoti labi atceros, kā mēs visas enerģiski sitām plaukstas pret zemi, ļoti stingri nosakot šo stop.
Es apzinājos, ka mana lielākā problēma ir slimība. Šim dzīves posmam pateicu paldies un tad izteicu nodomu, savu stingro lēmumu: es gribu pielikt punktu!
Tagad zinu, ka svarīgākais pagrieziens bija šis stop. Nevis doma, ka ar slimību cīnīšos, ka to pieveikšu, bet – norauju stopsignālu! Tā pa īstam!
Vienlaikus pieņēmu arī savu dabu, to, kas ielikts manā personībā, raksturā. Ādas iekaisums pastiprinājās pārmaiņu un vētru laikā. Arī es pati esmu tāda vētraina, aktīva, nekad nebūšu klusā pele.
Uzreiz pēc tam notika akadēmijas nometne. No rīta visas lēcām dīķī. Uz dažām sekundēm iegrimstot aukstajā ūdenī, organisms saņem šoku, visas šūnas mobilizējas, dziedinās. Pārstāju domāt par savu ādas kaiti. Nekoncentrējos uz veselības problēmām, enerģiju un jaudu liku citās lietās.
Vai izmaiņas pamanīji uzreiz?
Kā jau teicu, slimību vairs neliku visa centrā.
Man noderēja praktiskie vingrinājumi, lai palīdzētu prātam akcentēt labo, skaisto. Koncentrējos uz sava ķermeņa vietām, kur āda bija gluda. Ja vienu plaukstas virspusi klāja apsārtuma plankumi, piedomāju par otru, kura nebija slimības skarta. Gāju gulēt un aizvērtām acīm glāstīju ādu zem kakla, skāru to pirkstiem – tā bija gluda, tīra. Iztēlojos, ka šāda ir visa mana āda.
Pēc pusgada notika akadēmijas izlaiduma nometne, katra sieviete stāstīja gada laikā pieredzēto, iegūto. Bija jūnijs, un es ierados lencīšu kleitiņā. Piepešu attapu – man taču ir tīra āda! Tas ir noticis!
Agrāk es sevi identificēju šādi: neko darīt, man ir tāda kaite, man ir ļoti jutīga āda. Tagad šo formulu esmu nomainījusi un zinu, ka Alisei ir skaista, gluda āda.
Prieks, ka šādā veselīgā noskaņā jūs ar vīru gaidāt bērniņa piedzimšanu!
Vienmēr esmu teikusi, ka gribu daudz bērnu. Satiku vīrieti, kuram arī laulība un ģimene ar bērniem ir vērtība. Tomēr atzīšos, ka iesākumā nebiju gatava bērniņam.
Kad viņš pieteicās, ārsti pateica, ka šī grūtniecība nav veselīga. Ļoti pārdzīvoju. Sirdī iestājās miers vien tad, kad kādā akadēmijas nodarbībā izdzirdu: mīlēt bērnu nozīmē pieņemt viņa izvēli. Arī to, ka mazulis izvēlas, kad dzimt vai… varbūt nedzimt. Tā ir cita dvēsele ar saviem lēmumiem, un labākais, ko varu darīt, ir šo situāciju pieņemt.
Pagāja ziema, un mēs ar Māri atkal varējām plānot bērniņu. Tobrīd biju iesaistījusies tievēšanas programmā, aktīvi vingroju, dzīvoju veselīgi. Taču manī nerima iekšējā sajūta, ka joprojām neesmu bērnam gatava. Man pat bija nedaudz kauns par to.
Reiz par šo tēmu runājos ar draudzeni. Viņa pateica, ka man vēl vajagot stiprināt organismu, vēl pāragri plānot bērnu. Nomierinājos. Manī nostiprinājās pārliecība, ka es zināšu, kad pienāks īstais laiks.
Pavasara nodarbību ciklā veicām attīrīšanās meditāciju. Bija uzdevums domās it kā skatīties spogulī un redzēt ideālo sevi. Savā priekšā ieraudzīju spirgtu, skaistu sievieti ar gludu, tīru ādu un – lielum lielu punci… Drīz pēc tam arī viss notika.
