– Man šķiet, ir vēl viena lieta, kas paliks no šā gada. No vienas puses, esam uzcēluši Raini uz pjedestāla, bet nebijām pārliecināti par viņa ideju vispārcilvēciskumu, universālumu. Tagad, es domāju, tas ir pierādījies. 1
A. Ikšelis: – Arī tagad Rainis ir tikpat dižs un nesaprotams kā viņa dzīves laikā. Patiesībā Rainis dod pavedienu tev pašam – domāt, meklēt un iet, tikai cilvēka dabā ir būt slinkam.
O. Okonovs: – Ar projektu “#domasspēks” esmu bijis visās Eiropas Savienības valstīs. Protams, bija daži, kas teica: “Tas ir banāli!” Jā, ir banāli teikt: “Es tevi mīlu!” Bet vispār cilvēkiem patika, viņi šo dzeju atzina par labu esam, nekur nav bijis tā, ka mums jāstāv maliņā un jātaisnojas – jā, mums te tāds dzejnieciņš. Tas ir daudz, pašapziņai – pat ļoti daudz.
O. Žitluhina: – Atkāpšos nedaudz atpakaļ pie iepriekšējā jautājuma – man šķiet, vislielākā vērtība ir, ka drīkstējām viņiem, Rainim un Aspazijai, pieskarties. Izrāde, ko es veidoju, bija vairāk par Aspaziju, par sievietes un vīrieša attiecībām. Mēs diskutējām – vai Rainis bija tas, kas bija, tādēļ ka palika ar Aspaziju, vai viņa upurējās. Un ir labi, ka par to varējām runāt – tas ir mūsu mantojums, to nevajag slēpt.
A . Jundze: – Mums studiju laikos krievu literatūrā tik aizraujoši stāstīja par Puškinu – tu varēji viņu pirms tam vispār nezināt, bet pēc tam vienkārši nevarēja Puškina dzeju neizlasīt. Man vienmēr bijis žēl, ka mēs par Raini tā neprotam, ka viņš mums ir tāds – noputējis, kā Esplanādē, bet viņš taču arī ir tikpat dzīvs un sulīgs! Kaut vai tie stāsti par Raiņa studiju laiku Pēterburgā, ar viņa uzdzīvi un skandāliem, kas tur notika.
O. Okonovs: – Latviešiem ir viens trūkums – mums nepiemīt spēja pasmieties par sevi. To var labi redzēt, salīdzinot, kā kaimiņi somi un igauņi savās filmās runā par vēsturi un kā to darām mēs. Protams, mums ir ļoti smaga vēsture, bet arī par to jāprot citādi runāt. Jo, ja nav kustības, tas sasaista. Jā, jākāpj sev pāri – tas ir tas žogs, ko esam sev uzcēluši apkārt, dzīvojam tādā Jēkabpils rajona globusā.
I. Šteimane: – Šis gads Raini tomēr nocēla no šī sliktā nozīmē pjedestāla – gan Serebreņņikova izrāde (“Raiņa sapņi”, Nacionālais teātris. – L. K.), gan “Aspazija” Jaunajā Rīgas teātrī ar ļoti skaidriem biogrāfiskiem vēstījumiem un uzdrošināšanos. Un man liekas, mums būtu arī interesanti paskatīties, kādas ietekmes Rainim bijušas, jo viņš taču ir ļoti eklektisks, viņam piemīt sava laika stila izjūta, formveide, noteiktas idejas. Būtu pat ļoti interesanti, kaut vai pārspīlējot, interpretēt Raini plašākā kultūras kontekstā, saprast, kā Rainis ir uzbūvēts.
A. Jundze: – Viņš jau arī ļoti strādāja plašai auditorijai – protams, toreiz arī dzejas tirāžas bija daudz lielākas. Tas nozīmē, ka viņš centās uzrunāt sabiedrību. Te pieminēja “Spēlēju, dancoju”, Rakstniecības muzejā nupat skatījos lugas manuskriptu, tur pirmais nosaukums ir “Vampīrs”.
I. Šteimane: – Pilnīgs “Nosferatu”…
