– Te nu ir tas brīdis, kad gribu pajautāt: kā jūs sastapāt Raini? Nevis skolā, bet apzinātā vecumā, kaut gan Ingai, kā saprotu, jau skolas laikā “Spēlēju, dancoju” bija viena no iemīļotākajām lugām. Laikam bija laba literatūras skolotāja… 1
I. Šteimane: – Jā, bija gan, Olainē Rita Lapsa, bet mūzikas vidusskolā Gunta Micāne. Es tiešām jau skolas laikā sastapu Raini diezgan apzinātā līmenī. Bet no vēlāka laika skaidri atceros – notika Beslanas traģēdija, man bija jāraksta sleja, un tas kaut kā saslēdzās ar Raiņa ideju par augstāko ideju, kas nepazīst cilvēka žēluma. Tad aizdomājos, vai tāda ideja, kas neņem vērā cilvēkus, kas iet pāri līķiem, tiešām ir ko vērta? Bet, ja runā par Raini, mani fascinē tas, ka viņš ir izcils formas meistars – viņš ļoti rūpīgi strādāja ar formu, slīpēja to, tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņu nevar atstāt novārtā. Un otrs – viņš savos darbos pievērsās modernajam cilvēkam. Domai par to, kā virzīt uz priekšu individuālo, paralēli nezaudējot kolektīvo. Nekur mēs tālāk no šīs domas neesam tikuši.
A. Ikšelis: – Tā kā mana pirmā profesija ir režisors, tad, mācoties konservatorijā, ļoti nopietni saskāros ar Raini. Tas bija it kā piespiedu kārtā, jo mācību procesā apzināti centos saprast, kas mani saista pie Raiņa, kas ir mans Rainis. Man tas nāca caur Raiņa dramaturģiju. Tad arī sapratu, ka manā priekšā ir kaut kas tik liels un uzrunājošs, ka es varu ik pa brīdim ieskatīties viņa Kopotajos rakstos, kas man, starp citu, stāv uz galda, un kaut ko vēl jaunu sev tajos atrast. Bet Aspaziju es sev tiešām atklāju pavisam nesen, kad sāku domāt, kā atklāt viņas tēmu biennālē un arī iestudējot lugu “Ragana”.
Vispār jau man liekas – skolā mēs visi esam mācījušies Aspaziju un Raini, daudzi literāti un literatūrzinātnieki centušies stāstīt par Raiņa ģenialitāti, viņa domas lidojumu un lielo spēku, bet godīgi jāatzīst, ka liela daļa sabiedrības to neuztver vai negrib uztvert, un no skolas laikiem izveidojusies tāda kā siena, kas Raini nošķir no cilvēkiem.
A. Jundze: – Es piedzimu 1965. gadā, un divus mēnešus vēlāk atklāja Raiņa pieminekli, tā ka gribot negribot visu mūžu esmu pavadījis Raiņa telpā, kur viņš pastāvīgi ticis heroizēts, tāds latviešu Ļeņins. Bet man tas netraucēja, jo pirmoreiz ar Raini un Aspaziju es laikam sastapos pie vecpapa laukos – viņam bija pilni bēniņi ar grāmatām, kuras nedrīkstēja plauktos turēt, un es tur izlasīju pašas Aspazijas rakstīto autobiogrāfiju. Tā bija tik sulīgi uzrakstīta – kā viņu Valters gribēja tam Žagares krodziniekam pārdot, kā viņa ar Raini satikās… Un man arī patika skolas laikā “Tālas noskaņas zilā vakarā”, tas bija spēcīgi! Jā, daudziem traucē, ka Rainis šķiet tāds sadomāts, bet nu tāds viņš ir, intelekta dzejnieks, cik nu viņam tās emocijas ir, tik ir, – tās vārās iekšēji. Un viņš ir arī ļoti vizuāls. Cita lieta, ka viņš ar formu ne vienmēr tika galā – pasūtīja Rainim bērnu lugu, un viņš uzrakstīja “Zelta zirgu”, bet tas jau ir cits jautājums…
I. Šteimane: – Lasot Raiņa biogrāfiju, pārņem tāda producenta sajūta: viņš bija tik vērtīgs materiāls, ko tik vēl no viņa nevarētu dabūt ārā.
O. Okonovs: – Ir jau labi, tāpat viņš ļoti daudz izdarījis. Man liekas, ļoti vērtīgi būtu, ja mēs varētu vēl šogad paspēt atdot Rainim viņa vājības. Jo es tieši tāpēc nespēju viņam skolas laikā noticēt. Gatavojot projektu, Kinofotofonodokumentu arhīvā noskatījos visus materiālus, kur viņš redzams kustībā, tas ir ļoti emocionāli. Un tad ir tāda epizode Durbes pilī – pa nogāzi iet Rainis ar Aspaziju kā tādi uzstādījumi, bērni dejo ap viņiem riņķī, karina viņiem virsū ziedus, danco, kājiņas pametot gaisā – pret šo stīvo Raiņa pasniegšanu man arī skolas laikos gribējās sacelties.
A. Jundze: – Mūsu filmā, kas top LTV, Rainis un Aspazija būs ļoti cilvēciski, bez pjedestāliem, tik, cik var 52 minūtēs pateikt. Gribētos jau daudz vairāk, par Raini varētu uztaisīt pat ļoti labu un interesantu seriālu – kā viņš vienreiz visu zaudē, otrreiz un tomēr sāk no gala. Kaut vai Šveices trimda – tur jau arī daudzi revolucionārie latvieši apmetās, palika un vairs neatgriezās dzimtenē.
I. Šteimane: – Man liekas, tas arī ļoti skaidri parāda, ka Rainis nebūtu varējis samierināties ar tādu mietpilsonisku laimīti.
