– Kaut gan Aspazijas un Raiņa gads pamatā domāts mums pašiem Latvijā, jūsu projektos iesaistīti cilvēki no citām valstīm. Vai viņi zināja par Raini un Aspaziju, vai viņiem vispār tas šķita svarīgi un interesanti? 1
O. Okonovs: – Āreče nu, pirms doties ceļā, vispirms jāsakravā lietas. Jāatceras, ka mēs esam kopš bērnības pasaciņām piesūcināti ar Raini un Aspaziju, mums nav īpaši jāpaskaidro, kas viņi tādi ir, pat ja paši viņu darbus nelasām. Bet tagad izrausim no konteksta šīs piecas rindiņas, vairāk nesanāks, un skatāmies: kā Rainis mūsdienās runā uz mani? Jā, ir daudz asiņu un pārlieka sarkanuma, ir atkārtošanās, bet ir arī lietas, kuras ir vērts aiznest personībām no citām tautām. Un ļoti interesanta ir tā pirmā reakcija, kad aizsūti tekstu un saņēmējs to izrunā. Tad tikai saproti, ka citas tautas kontekstā tas lasās pilnīgi atšķirīgi, un ir, protams, arī problēma pārtulkot dzeju uz visām ES valodām.
I. Šteimane: – Pirmā lieta, ko darījām, – aizsūtījām māksliniekiem informāciju, saites uz mājas lapām, paldies Dievam, tādas ir. Jā, man jautāja, vai Rainis nav līdzīgs Trāklam (austriešu dzejnieks Georgs Trākls, 1887 – 1914. – Red.), teicu – laikam jau nav tik ainavisks, viņam svarīgākas idejas. Bet vispār par 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumu pašreiz ir liela interese, jo tas ir laiks, kad dzima modernā māksla, un mēs joprojām lietojam modernās mākslas gramatiku, kaut arī reizēm liekas, ka laikmetīgā māksla ir kaut kur aizmaldījusies.
A. Jundze: – Jautrākais bija skenēt lugu “Jāzeps un viņa brāļi” angļu valodā, lai mākslinieki varētu to izlasīt…
I. Šteimane: – Jā, un ir viens mākslinieks – Arturs Bērziņš –, kurš tiešām ņēma un izmantoja Raiņa lugu “Jāzeps un viņa brāļi” kā mākslas materiālu. Pats pārrakstīja un pēc tam analizēja gan tekstu, tā krāsas, gan lasītāju piezīmes, veidojot mākslas darbu, kas izmanto laikmetīgās mākslas gramatiku. Darbs atgādina četrus statistisku pētījumu sējumus ar ilustrācijām. Protams, nevar teikt, ka visi zina, kas ir Rainis, noteikti ne. Un mēs sastapāmies ar parastajām grūtībām, ka nav jau ko aizsūtīt, jo Raiņa darbi tulkoti 50. – 60. gados.
Ja man jautā: vai Aspazijas un Raiņa šajā gadā nav par daudz, tad es domāju – nē, šis ir normāls veids, kā mūsu kultūras industrija beidzot pacēlusi kādu tēmu, līdz tā kļuvusi pamanāma. Visur pasaulē tā ir. Aizbraucot uz Austriju, nekādi nevari izvairīties no Mocarta, viņš ir visur, un tas ir pareizi. Es nedomāju, ka, veidojot šo gadu, nodarām kādam pāri, aizbaidām smalkās vērtības. Tā ir ļoti laba iniciatīva, pie tās vajadzētu turēties, jo mums ir arī citas lietas, kuras līdz šim industrijas līmenim vajadzētu pacelt.
A. Jundze: – Mums darba grupā bija ļoti daudz ideju, cita par citu labāka, un ja visas varētu īstenot… Man jau liekas, kultūrā vispār dzīvo tikai tās idejas, kurām ir kultūrpolitisks atbalsts.
Kad nācām ar Aspazijas un Raiņa gada iniciatīvu, tuvojās 2014. gads – Rīga Eiropas kultūras galvaspilsēta – un daudzi jautāja: kuru tad interesē Raiņa idejas? Intonācija bija tāda: vai tiešām tās kādu vēl interesē? Bet, jā, protams, mums joprojām ir tie paši izaicinājumi, kas Raiņa laikā. Piemēram, pierādīt, ka vissarežģītākos tekstus var paņemt un iztulkot latviski, Rainim tas bija “Fausts”, svaigākie piemēri ir Korāns un Bībele. Un ideja par Daugav’s abām malām, kas mūžam nesadalās – vai tā nav aktuāla? Tas nekas, ka mēs to nepārtraukti nepiesaucam kā Raiņa ideju. Un “Man sirdī tīģers” – cik mums ir psihologu un psihoterapeitu, kas ar šo stāvokli cīnās, tikai mēs jau visam nepieliekam klāt zīmīti, ka tas ir Rainis. Jā, visu nevar, arī Aleksandram Grīnam šogad aprit 120 gadu – tur varētu tapt ļoti interesantas un vajadzīgas lietas, bet vismaz ir Rainis un Aspazija, kaut kāds paraugs, kā rīkoties turpmāk.
O. Okonovs: – Man šī bija otrā reize, kad man nācās paskatīties uz gaisu, ko parasti neredzam, jo tas ir caurspīdīgs un mēs to elpojam. Pirmā bija, kad Latvijas institūts mums pasūtīja klipu par Dziesmu svētkiem. Tad bija – uh, nu labi, kas tad ir Dziesmu svētki? Tā tagad ar Raini, jo patiešām: viņš mums ir visapkārt, neapzinātā līmenī.
