Katrs vārds var būt spēcīgs 1
1937. gadā zinātnieks Jānis Alberts Jansons (1892 – 1971) izdevis savu pētījumu “Maģija latviešu tautas tradīcijās”. Tajā viņš aprakstījis arī raksturīgākās latviskās maģijas izpausmes formas tautasdziesmās.
Piemēram, beidzot pļaut, jāatsēstas un jānodzied: “Te, druviņ, tu paliec/ Ne manā mugurā/ Ne es tava nasta biju/ Ne tu mana nesējiņa.” Tādā veidā varēja tikt vaļā no noguruma un turpmākajā darbā vairs nejust smagumu.
Daudzās latviešu tautasdziesmās var just slēptu jēgu, maģisko spēku, aizsardzību pret ļaunumu. Dažkārt pat neapzināmies, ka populārās tautasdziesmas rindas “Lai sildās tie ļautiņi, Kas man laba nevēlēja” ir lāsta vārdi. Turpretī – “Bēdu manu lielu bēdu, Es par bēdu nebēdāju” ir maģiska formula ar sargājošu iedarbību.
Maģija ieausta pantos šifrētā veidā. Piemēram, ja tautasdziesmās pirmajās divās rindās ir 16 zilbes, otrajās divās 16 zilbes, tad tās ir ļoti spēcīgas un palīdz arī ārstēšanā, ja tās skaita. Ne par velti tautasdziesmās aiz vārdiem bieži iekavās ir burts i, lai iegūtu vajadzīgo zilbju skaitu.
Lai buramvārdi sasniegtu mērķi, būtiska nozīme ir ne tikai tekstam, bet arī tam, kā tos pasaka. Mūsu senči ticēja – vārds ir jāizsaka precīzi, ievērojot pareizo intonāciju un īpašo, slepeno ritmu. Turklāt jātic tiem vārdiem, ko saki, un jādomā par to cilvēku, kam saka. Būtībā maģiskās ceremonijas panākumi ir atkarīgi no tā, cik precīzi tiks pateikta formula. Protams, automātiski noskaitot kādu burampantu no J. Strauberga grāmatas “Latviešu buramie vārdi”, nekas nenotiks. Vārdošana ir īpaša māka, ko pats diez vai var apgūt. Tas būtu pat riskanti, jo buršanās var radīt neparedzamas sekas.
