Nobružāta Latvija. Pašu cilvēki? 0
Janvāris ir Latvijas vēstures mēnesis. Mēnesis, kad cilvēkos pēc ilga laika, tik ilga, ka, šķiet, bijām pieraduši baidīties un paši nemaz to nemanījām, pazuda bailes.
Janvāra barikāžu piemiņas dienas fonā Jaunajā Rīgas teātrī uzveda lugu, kuras autors ir krievu 70. gadu talantīgākais dramaturgs A. Vampilovs. Latvijā Vampilovu no jauna gaismā izcēlis Regnārs Vaivars, lai ilustrētu to, ka lugas autors būtu varējis tapt par cita laikmeta Čehovu, kas ar mājieniem un pusvārdiem vēstītu par citām vasarnīcām un citiem bezcerības pārņemtiem cilvēkiem. Manuprāt, tieši tāpēc JRT iestudējums ir tik ļoti laikā – apstākļos, kad tik daudzi cilvēki Latvijā negrib palikt, tik daudzi uzskata, ka gaiss šeit ir nospiedošs, ka cilvēki alkst nodarīt pāri un ieriebt, piesedzot to ar leksiku no politikas vērtēšanas vai kvalitātes vadības mācībām.
Skumjās domas nāk vēlāk – sākumā skatītāju pārņem mazu vizuālu un akustisku detaļu virkne: žogi, ēdnīcas ēkas fasāde, spaiņi, elektrības stabs ar tajā lēnām kāpjošu elektriķi, krēsli, kleitas, čības, vecs telefona aparāts un cilvēki – tēli, kas savu noguruma vēsturi stāsta mums, tāpat nogurušiem no meliem, ko milzīgā apjomā producē valdība, nepiepūloties aktualizēt nepatiesības repertuāru, no nemitīga īres un siltuma cenu kāpuma, no tā, ka ir jāskrien, lai saglabātu kaut cik normālu dzīves līmeni, un ir jādala domas, enerģija un spēki starp aizvien vairākām darbavietām, nespējot vairs cīnīties par savām tiesībām.
Mēs esam kļuvuši nobružāti un novalkāti. Un tas tik ātri – knapi divi gadu desmiti pagājuši, un mēs jau esam zaudējuši gandrīz 15% iedzīvotāju, kas neizturēja un aizbrauca. Iestudējumā īpaša nozīme ne tikai priekšmetiem – novalkātie priekšmeti tikai pasvītro cilvēku nogurumu –, bet arī klusumam un skatuvei bez aktieriem.
Jāieklausās klusumā un vienlaikus tukšo vārdu virpulī, lai saprastu, kādā patiesā krīzē esam nonākuši, – mēs neticam tam, ko darām…
