Juris Lorencs: Nobela prēmija pret atombumbu 0
Kad Ziemeļkorejas diktators Kims Čenuns nesen demonstrēja pasaulei savu kodoltermisko jeb ūdeņraža bumbu, mani visvairāk pārsteidza tās nelielie izmēri. Velnišķīgais ierocis bija vien prāva kofera lielumā. Laikā, kad pats studēju fiziku, un tas bija pirms gadiem trīsdesmit, šīs bumbas atgādināja resnus dīvāna lieluma cigārus. Pati pirmā amerikāņu ūdeņraža bumba, uzspridzināta 1952. gadā, bija trīsstāvu mājas lielumā. Izskatās, ka tehniskais progress (ja par tādu šajā jomā vispār drīkst runāt) nestāv uz vietas.
Par kodolieroču eksistenci pasaulei nupat atgādināja arī Nobela komiteja, šā gada Nobela Miera prēmiju piešķirot Starptautiskajai Kodolieroču likvidēšanas kampaņai, Ženēvā bāzētai nevalstisko organizāciju koalīcijai, kas iestājas par pilnīgu kodolieroču aizliegšanu. Patiesībā tas ir ļoti savlaicīgs brīdinājums pasaulei, ka kodolieroči nekur nav pazuduši, ka tie atrodas tepat mums blakus. ASV, Krievijas, Ķīnas, Francijas, Lielbritānijas, Indijas, Pakistānas un Ziemeļkorejas rīcībā patlaban ir ap 15 000 kodolieroču. Visai droši avoti apgalvo, ka tādi ir arī Izraēlai.
Lai cik draudīgs un neprognozējams būtu Kims Čenuns jeb “raķešu vīriņš”, kā viņu dēvē Donalds Tramps, šķiet, ka pasaulei vairāk jāuztraucas ne tik daudz par totalitāriem režīmiem, cik par iespēju, ka atomieroči var nonākt privātās rokās. Par to, ka tas ir visai reāli, liecina kosmonautikas attīstība. Vēl pirms gadiem divdesmit likās, ka kosmiskie lidojumi būs pa spēkam vienīgi valstīm vai pat to apvienībām. Tagad amerikāņu uzņēmēja Ilona Maska privātā kompānija “SpaceX” jau nogādā kosmosā pavadoņus un gatavojas cilvēka lidojumam uz Marsu.
Patiesībā atombumbas izgatavošana vismaz teorētiski, “uz papīra” nav pārāk sarežģīta. Šodien šādu ieroci var izveidot ja ne gluži mājas apstākļos, tad nelielā rūpnīciņā gan. Vispirms jāiegūst urāna rūda, no kuras jāizdala bagātināts urāns. Tad no jau bagātinātā elementa jāizveido divas puslodes un tās vienkārši jāsaspiež kopā. Izveidojas tā sauktā kritiskā masa, iesākas ķēdes kodolreakcija, kuras laikā atbrīvojas milzīga enerģija. Īsāk sakot, notiek eksplozija, atombumbas sprādziens.
Protams, pa vidu ir neskaitāmi zinātniski un tehniski “knifi”. Piemēram – cik tālu bagātināt urānu, cik augstā koncentrācijā to iegūt? Pats bagātināšanas process notiek centrifūgās, kuru darbības princips ir tieši tāds pats kā lauku mājās redzētajiem piena separatoriem. Tomēr ar vienu centrifūgu vien nepietiek, to vajag tūkstošiem. Tāpēc ziņās dažkārt pavīd informācija, ka starptautiskie inspektori Irānas kodolpētniecības objektos skaitījuši centrifūgas. Un cik lielas veidot pašas radioaktīvās puslodes? Ja tās būs pārāk mazas, eksplozija nenotiks, ja pārāk lielas – “uzies gaisā” pašas no sevis, aiznesot līdzi neveiksmīgos radītājus. Ūdeņraža bumbas izgatavošana ir vēl “piņķerīgāks” process. Lai ierosinātu kodolsintēzes reakciju, vispirms jāuzspridzina “parastā” atombumba.
Tās ir ļoti specifiskas zināšanas, kuras var apgūt tikai dažās pasaules augstskolās. Visdrīzāk ASV un pašas Krievijas specdienesti regulāri interesējas, ko patlaban dara, piemēram, kādreizējie Maskavas Fizikas tehnikas institūta un Maskavas Inženieru fizikas institūta audzēkņi. Abas ir visai neparastas mācību iestādes, kurās citstarp māca, kā izgatavot atombumbu un notēmēt ballistisko raķeti. Nebūtu brīnums, ka kāds no to absolventiem patlaban strādā arī Ziemeļkorejā.
Zināmi piemēri, kad kodolieroču radītājiem ierunājas sirdsapziņa. Varbūt tieši šodien būtu īstais laiks atcerēties, ka disidents un cilvēktiesību aizstāvis akadēmiķis Andrejs Saharovs bija galvenais padomju ūdeņraža bumbas konstruktors. Tiesa gan, viņš un dānis Nils Bors bijuši vienīgie kodolfiziķi, kuri vēlāk nožēloja savus kādreizējos “sasniegumus”.
