Monika Zīle: Noārdīt ir vieglāk nekā uzcelt 1
Var jau sacīt, ka mums pašu valstī ļoti daudz sāpīgu problēmu un Lielbritānijas valdošo aprindu politiskie manevri interesē vien par tik, cik lielā mērā “Brexit” skars uz Apvienoto Karalisti pārcēlušos tautiešus. Tomēr ir dažas mācības no tur 23. jūnijā notikušā balsojuma, ko nebūs par ļaunu atcerēties tajās reizēs, kad ar sarkanbaltsarkaniem karogiem izpušķojušies tribūni aicina kaut ko, viņuprāt, nacionālajām interesēm neatbilstošu sagraut, noārdīt, aizmēzt. Šādiem lozungiem piemīt spēja uzmodināt cilvēkā piesnaudušās emocijas un sarosīt jūtu uzplūda darbībām, ko grūti paskaidrot, loģiskai domāšanai atgriežoties. Tieši tādi secinājumi patlaban pārplūdina britu sociālos tīklus, kur netrūkst arī godīgu atzīšanos, ka par Karalistes izstāšanos no ES balsojuši, uzticoties “Brexit” galvenajiem karognesējiem. Šodien abi spilgtākie – bijušais Londonas mērs,valdošās Konservatīvās partijas biedrs Boriss Džonsons un ilggadējais Neatkarības partijas līderis Naidžels Farādžs – atsacījušies līdzdarboties balsojuma radītajās sekās. Džonsons negaidot ļoti paškritiski novērtējis savas spējas vadīt britu valdību, bet N. Farādžs atstāj partijas galvgali, lai vienkārši “atgūtu savu dzīvi”.
Komentāru par šiem paziņojumiem ir pārpārēm, un tajos vēl daudzus gadus varēs smelt iedvesmu gan uz sazvērestības teorijām balstītu politisko trilleru, gan misticisma caurvītu sacerējumu autori. Bet situācijai vispiemērotākais šķiet Džonsona un Farādža salīdzinājums ar pusaudžu barvežiem, kas piedzīvojumu kārus bērnus ievilinājuši pazemes labirintā un pametuši. Jo, lūk, pašiem bīstamās rotaļas ierosinātājiem “pienācis laiks iet mājās”. Diemžēl necik daudz gudrāks par šīs spēles līderu degsmes aizrautajiem nav bijis arī tradīcijām bagātais britu parlaments. Lai gan pirms nozīmīgā balsojuma vairākums tā Pārstāvju palātas locekļu izteicās pret valsts aiziešanu no ES, tagad Lielbritānijā verdošais apjukums liecina, ka parlamentā un valdībā nav modelētas situācijas “Brexit” uzvaras gadījumam.
Manuprāt, “Brexit” mācība Latvijas politiķiem jāuzdrukā rakstiski un vairākas reizes dienā jāpārlasa. Dažs visu uzcelto noārdīt gatavs bruņinieks jau apgūst uzlēkšanu zirgā, cits tādām pašām darbībām sevi par piemērotu atzinušais tikai vāc ziedojumus segliem. Kur tad šie paliks, pieprasījumam pastāvot, un demokrātiskā valstī ikviens drīkst atvēzēties saulveža lomai un deklamēt ļaužu sirdīm tīkamus gabalus. Lai cilvēkiem pamostos prāts un griba kritiski novērtēt sniegumu uz tuvojošos pašvaldību vēlēšanu skatuves, mūsu politiķiem steidzami jāmaina komunikācija ar sabiedrību. Tā bijusi klupšanas akmens visām valdībām pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tagad noklusējumiem un pusvārdiem pievienojusies Latvijas Televīzijas kanālu neuztveramība valsts austrumu pierobežā.
