No zvēresta atteikties nevar 0
Zvērestu vai svinīgo solījumu dod ne tikai Latvijas Saeimas deputāti. Savs uzticības solījums jādod arī Latvijā naturalizētajiem pilsoņiem, zvērests – Latvijas karavīriem.
Kādi ir šie solījumi un kā gan cilvēks, kurš kādreiz zvērējis uzticību padomju valstij un PSRS armijai, var tagad būt uzticīgs neatkarīgajai Latvijas valstij? Tā vaicā daži mūsu lasītāji.
”Vai Latvija ir devusi iespēju atteikties no zvēresta PSRS armijai?” vaicā “LA” lasītājs Armands Grīziņkalnā. Viņš pats būtu gribējis publiski atteikties no šī zvēresta, citādi esot smaga sirdsapziņa par spīti tam, ka PSRS sen kā sabrukusi. Padomju armijas karavīra zvērestā citstarp teikts: “Zvēru, ka līdz savai pēdējai elpai būšu uzticīgs savai tautai, savai Padomju dzimtenei un Padomju valdībai. Vienmēr pēc Padomju valdības pavēles esmu gatavs stāties savas dzimtenes aizstāvībā. (..) Ja es pārkāpšu šo svinīgo zvērestu, tad lai mani soda saskaņā ar Padomju likumiem, lai izjūtu sabiedrības naidu un strādājošo cilvēku necieņu.” Armands uzskata, ka atteikties no padomju varai dotā zvēresta īpaši vajadzētu jaunajiem pilsoņiem. Viņaprāt, būtu arī jāpārskata pilsoņu svinīgais solījums, kas tiek dots Latvijas Republikai, ņemot par piemēru ASV pilsoņa zvērestu.
Savukārt lasītāja Lilija Treice uzskata, ka tie atvaļinātie PSRS armijas virsnieki, kuri naturalizējušies par LR pilsoņiem, 16. martā protestējot pie Brīvības pieminekļa, ”uzspļāva Latvijas uzticības solījumam; viņu uzticība paliek PSRS varenības atjaunošanai, kam arī skolo savu jauno paaudzi”.
Zvērests uz mūžu
“Nekāds regulējums nepastāv, kas noteiktu atteikšanos no zvēresta. It sevišķi, ja runā par padomju laika armiju,” teic Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku Juridiskās pārvaldes priekšnieks Aigars Smalkais. Tam, vai ir dots zvērests PSRS armijai, neesot nekādas nozīmes.
Lai apliecinātu uzticību Latvijas Republikai, ir jādod zvērests Latvijas armijai.
Teorētiski karavīrs no šī zvēresta var atteikties, mutiski apliecinot, ka viņš vairs nav dzimtenes aizstāvis, taču oficiāli tas nav izdarāms, jo zvērests ir dots uz visu mūžu neatkarīgi no tā, vai dienē vai esi rezervē. Līdz šim neviens nav publiski atteicies no Latvijas armijas zvēresta, stāsta Aizsardzības ministrijas preses nodaļas pārstāvis Normunds Stafeckis.
Pilsoņa uzticība valstij
Arī jaunajiem pilsoņiem neprasa publiski atteikties no iepriekš citām valstīm dotajiem zvērestiem, jo tiek uzskatīts, ka līdz ar jauna zvēresta došanu iepriekšējie anulējas.
Latvijā naturalizācijas procesā pilsonis svinīgā ceremonijā dod solījumu par uzticību Latvijas Republikai, stāsta Naturalizācijas pārvaldes pārstāvis Agāzijs Ciguzis. Nekāda soda par pilsoņa solījumu nepildīšanu nav.
Arī ASV jaunie pilsoņi dod zvērestu. ASV vēstniecības pārstāve Kristīne Kreile stāsta: “Parasti visi jaunie ASV pilsoņi kopīgi svinīgā ceremonijā dod šo solījumu. Jauno pilsoņu ģimenes locekļi var piedalīties ceremonijā, un daudziem tā liekas patiesi aizkustinoša.” K. Kreile uzsver, ka būtībā šis zvērests ir labās gribas solījums, kas cilvēkam ir jāievēro, un regulējums par šī zvēresta laušanu nepastāv.
Atšķirībā no solījuma Latvijas Republikai ASV jaunie pilsoņi zvēr atteikties no uzticības citai valstij, valdībai un suverenitātei, kuras pilsonis viņš bijis iepriekš.
Uzziņa Latvijas karavīra zvērests “Es, Latvijas karavīrs, apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, apsolos un zvēru: būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai; netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību; pēc labākās sirdsapziņas veikt man uzticētos karavīra pienākumus; bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt savu priekšnieku pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem.” Likums par aizsardzības spēkiem, 10. pants Latvijas pilsoņa uzticības solījums “Es (vārds, uzvārds), dzimis (dzimusi) (dzimšanas vieta, datums), apsolu būt uzticīgs (uzticīga) vienīgi Latvijas Republikai. Apņemos godprātīgi pildīt Latvijas Republikas Satversmi un likumus, visiem spēkiem aizsargāt tos. Es apņemos, nežēlojot savu dzīvību, aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību, godīgi dzīvot un strādāt, lai vairotu Latvijas valsts un tautas labklājību.” Pilsonības likuma 18. pants
ASV pilsoņa zvērests “Ar šo zvērestu es apliecinu, ka pilnīgi atsakos no uzticības citai valdībai, valstij un suverenitātei, kuras pilsonis es biju iepriekš. Es atbalstīšu un aizstāvēšu ASV konstitūciju un likumus no visiem ārvalstu un iekšzemes ienaidniekiem. Es apsolos nepieciešamības gadījumā dienēt ASV armijā, apsolos izpildīt pilsoņa nacionālos uzdevumus, kad tos nosaka likums. Apsolu to pildīt vienmēr bez atrunām un novēršanās. Un lai Dievs man palīdz!” |
Viedokļi
Kāda nozīme zvērestam ir jūsu dzīvē?
Ainārs Sakalauskis, gandrīz divus gadus dienē Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljonā Rīgā: “Svinīgā ceremonijā vienības komandieris nolasa zvērestu, un mēs, karavīri, atkārtojam viņa teikto. Bez zvēresta karavīrs nevar būt armijā. Tas ir pamats disciplīnai un reglamentam.”
Ralfs Kokins, Latvijas Universitātes teoloģijas pasniedzējs, padomju laikos pats dienējis regulārajā militārajā dienestā: “Armijā zvērests tika sniegts piespiedu kārtā, tāpēc, manuprāt, tam nav nekādas nozīmes. Dienēšanas laikā atceros pāris cilvēkus, kuri reliģiskās nostājas dēļ negribēja zvērēt – musulmaņi, baptisti. Kā sodu gribēja piemērot ieslodzījumu cietumā. Pēc laika viņus vairs neredzēju dienestā, tāpēc nezinu, kas ar viņiem notika. Zvērests ir sirdsapziņas jautājums. Mana attieksme pret zvērestiem ir negatīva. Mēs visi esam cilvēki, kuri var apsolīt, apņemties, bet zvērēt, manuprāt, ir aplami. Jebkuri zvēresti ir nepatiesi, jo balstās uz vienu konkrētu mirkli, un cilvēks nerēķinās ar to, ka viņš pieaugs, mainīsies domāšana un arī vērtības.”
Vladimirs, dienējis padomju armijā: “Arī es esmu zvērējis Padomju Savienībai, bet tā jau sen nepastāv, un man vienkārši nav kam būt uzticīgam. Sabruka PSRS, līdz ar to mans zvērests vairs nav spēkā.”
Gunita Kvinna, latviete, apprecējusies ar amerikāni, devusi zvērestu ASV, kļūstot par pilsoni: “Ja jau esi ASV pilsonis, tad tev jāpakļaujas visiem valsts likumiem un konstitūcijai, jāsargā valsts intereses pret iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem.”
