Sedlenieks, Kažoka, Muižnieks, “SC” un citi Satversmes preambulas apkarotāji 12
Emocionālo uzvirmojumu ziņā strīdi ap Latvijas Satversmes preambulu mazliet atgādina Francijā vēl Sarkozī prezidentūras laikā notikušās debates par nacionālo identitāti. Visumā ne pārāk veiksmīgas, jo prezidentam piemita maniere daudz ko skaļi uzsākt, tad pamest novārtā vai salaist grīstē. Tomēr izskanēja arī interesantas pamatīgi izsvērtas idejas, kuras lielākoties bija veltītas tam, ko Francijā ierasts saukt par republikāniskajām vērtībām, piemēram, baznīcas nošķiršana no valsts vai franču valodas loma, kā arī nacionālo identitāti veidojusī vēsture. Tai skaitā, protams, Lielā Franču revolūcija, Pirmais pasaules karš un valsts atbrīvošana no okupācijas Otrajā pasaules karā, kur centrā ir Šarla de Golla persona, – vēlāk viņš kļuva arī par tagadējās Piektās Republikas izveidotāju. Šī simboliskā figūra ļoti daudziem saistās ar zināma uzplaukuma gadiem, kad reti kurš uzdeva jautājumu par nacionālo identitāti. Mūsdienās tā tiek apcerēta gandrīz nepārtraukti. Jo problēmas samilst ne jau tikai pie mums vien, par ko liecina kaut vai nupat Francijā izdotās un karstas diskusijas izraisījušās grāmatas “Nelaimīgā identitāte” nosaukums. Tās autors ir pazīstams filozofs Alēns Finkelkruts, kura vecāki, Polijas ebreji, atrada Francijā patvērumu un kurš kļuvis par visdedzīgāko republikānisko vērtību aizstāvi – viņaprāt, tās tiek izskalotas līdz ar arvien jauniem ieceļotāju viļņiem. Arvien grūtāk nosargājamā val-stisko vērtību sistēma var tikt aizvietota ar citu, nepieņemamu. Bet šoreiz pārdomāšanas vērts ir filozofa uzskats par to, kas tad īsti, piemēram, viņu pašu, naturalizētu imigrantu, kurš gan varbūt ir lielāks Francijas patriots nekā lielākā daļa franču, tomēr dara atšķirīgu no tiem, kuru senči dzīvojuši šajā zemē paaudzēm, – tas ir “iesakņošanās ilgums”. Kaut, protams, svarīgs ir ne vien ilgums, bet arī griba. Varbūt tas varētu palīdzēt labāk saprast gan Levita piedāvātās preambulas ideju, gan tajā ietverto atsauci uz valsts nāciju, ko akadēmiķis Stradiņš ierosina aizvietot ar pamatnāciju vai titulnāciju, taču lietas būtību tas nemaina. Bet dažādā attieksme, lai cik tas banāli izklausītos, pret nācijas saknēm un pagātni lielā mērā izskaidro arī pār Levita preambulas projektu izgāzto milzīgo žults daudzumu.
Latvieši ir vai nav?
Dažs labs žults izgāšanu, ja tā var sacīt, ir nostādījis uz zinātniskiem pamatiem. Īpaši sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kurš mums atklāj, ka pasaule mainās un ka viss ir nosacīts. Taču viņa teoretizēšanas gaismā latviešiem rodas liela problēma, jo, izrādās, latviešu vispār nav. Tāpat kā nav krievu, poļu, ebreju un pārējo jeb, citiem vārdiem, piederība etniskajām kopībām gan pastāv, bet vienīgi kā mūsu aprobežotās domāšanas auglis. Sedlenieks mūsu alošanos un atpalicību savos rakstos ir diezgan sīki aplūkojis. “Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet, ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties, precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt.” Ar kultūru ir līdzīgi. “Antropologi, kuri ar kultūras jēdzienu ir strādājuši vismaz pēdējos 150 gadus, jau sen ir sapratuši, ka tā nav definējama un kā izpētes objekts nav derīga, jo realitātē nav identificējama. Tāpēc pēdējā laikā antropologi vispār atsakās no šī jēdziena.” Sedlenieka novēlējums visumā ir šāds: “Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra – tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tās neeksistē.” Un skaidrs, ka atbilstoši šādai traktātu loģikai Levits izskatās pēc pēdējā tumsoņa. Tāpat kā Igaunijas un daudzu citu valstu pamatlikuma preambulu autori, kuri taču laikam arī smēlušies sociālantropologa piesauktajās “pirmsholokausta laikmeta idejās”.
Vairākas Sedlenieka apcerējumos pasviestas tēzes tomēr netiek diez ko attīstītas. Pirmām kārtām tas, kāpēc vispār būtu nepieciešams “novilkt robežas”, jo vismaz Levita tekstā tāda uzstādījuma nav. Un kāpēc šo robežu neesamība automātiski nozīmē arī latviešu un citu nāciju vai tautu neesamību Sedlenieka pieminētajā “realitātē”. Un ja nu latvieši ir tie, kuri sevi par latviešiem uzskata un sevi par tādiem apzinās? Pasaules mainība un nosacītība apziņu nenosvītro. Spāņu ģimenē dzimušais aktieris Luijs de Finess bija francūzis, jo sevi par tādu uzskatīja. Pasaules atmiņā aktieris pat iemieso noteiktu franču uzvedības arhetipu, un klīst anekdotisks nostāsts, ka Angela Merkele, kura, pēc pašas apgalvojuma, ir par ceturtdaļu poliete, bet kuras vāciskumu tāpēc neviens neapšauba, esot skatījusies de Finesa filmas, lai labāk atšifrētu tikpat tipisko francūzi Sarkozī, kurš, kā zināms, ir ungāru imigranta dēls. Šajā un daudzos citos gadījumos svarīga ir nevis kaut kāda dabā tiešām nesastopama tīrasinība, bet piederības apziņa. Ko mūsdienās arvien biežāk nosaka personiska izvēle, piemēram, par labu latvietībai, t. s. krievu pasaulei vai kam citam. Iespējas ir gandrīz neierobežotas. Pārmetumi, ka “Levita latvietības koncepts ir balstīts iedzimtā mistiskā substancē”, preambulas tekstā nerod īstu pamatojumu. Taču pati “substance”, kas izpaužas valodā, kultūrā un mentalitātē, pastāv, un, ciktāl tā “nav definējama kā izpētes objekts”, to, ja vēlamies, var saukt arī par “mistisku”.
Teiksma par 21. gadsimtu
Tā kā vairāki par sevi ļoti augstās domās esoši cilvēki bija Levita variantu, kas, protams, nav ideāls, nolīdzinājuši zemāk par zāli, ar nepacietību tika gaidīti atbilstoši pienesumi no viņu puses. Šķiet, pieminētais Sedlenieks un politoloģe Iveta Kažoka bija pirmie, kuri cēla priekšā, viņuprāt, ļoti iedvesmojošo Islandes konstitūcijas preambulas melnrakstu. Tās ir dažas ļoti vispārējas frāzes, kuras varētu izmantot, piemēram, gandrīz ikviena kreisā partija gandrīz ikvienā zemeslodes punktā, bet minētajā melnrakstā fiksētā apņemšanās stiprināt mieru un cieņu pret visu cilvēci ir kā no ANO statūtiem. Kažoka tajā saskata 21. gadsimtam vajadzīgo globālo tvērumu, kamēr Levits provinciāli noņemas ar vietēja mēroga etnokulturālām īpatnībām, “mākslīgi izrokot no kapa un pieslēdzot skābekļa padevei jau sen kā novecojušās 19. gadsimta izpratnes”, bet esot jārak-sta “jauns kopīgs stāsts”. Tomēr dīvaini, ka neviens cits apgaismojošs un sekošanas cienīgs konstitucionālu tekstu piemērs no “pasaules labāko valstu pieredzes”, kā saka politoloģe un visu norišu eksperte, nav norādīts.
Islande varbūt arī ir vienīgā labākā valsts, bet tā atrodas visai tālu no pasaules ģeopolitiskajiem satricinājumiem. Mums, starp citu, savulaik bija saistoša viena konstitūcija, kura ietvēra gādību par mieru un gaišo nākotni, savukārt plašas aprindas, ko sauca par visu progresīvo cilvēci, uzskatīja šo PSRS konstitūciju par visdemokrātiskāko pasaulē. Daudzi pat apbrīnoja Brežņeva ēras atklājumu, ka ir izveidojusies jauna vēsturiska cilvēku kopība – padomju tauta. Kremlis vēl tagad uzskata, ka padomju tautas radīšanas koncepcija bija ļoti veiksmīga, un iesaka to pārņemt attiecībā uz “krievijiešiem”. Tomēr pamatos padomju jaunais stāsts beidzās ne jau tā, kā bija iecerējuši stāsta rakstītāji.
Ap to laiku, kad kļuva skaidri redzamas PSRS pirmās sagrūšanas pazīmes – pagājušā gadsimta 80. gados – Rietumu tā sauktie progresīvie spēki sāka meklēt sev citu idejisku paspārni, un liela daļa patvērās zem konstrukcijas, kas balstās uz politkorektumu un multikulturālismu. Tieši šo teoriju nostādnes jau kopš mūsu neatkarības atjaunošanas bieži tika izmantotas Latvijas nacionālo interešu – ar to saprotot valstiskās intereses – apšaubīšanai. Un visbiežāk tieši no šīm pozīcijām nāk žultainie smagās artilērijas šāviņi pa Satversmes preambulas projektu. Mērķis ir to iznīcināt, nevis kritizēt, lai pilnveidotu.
Artilēristi nešaubās, ka pretējā frontes pusē ir bunkuros ieperinājies iesīkstējis dogmatisms un ka viņu pašu spriedumi par pasauli ir teju nekļūdīgi un gandrīz neatstāj vietu šaubām, kaut gan tas drusku atgādina Ļeņina postulātu – Marksa mācība ir visspēcīga, jo tā ir pareiza. Viņi zina arī to, kas 21. gadsimtā būtu uzskatāms par pareizu un vajadzīgu un kas – par nepareizu. Un nav liela nelaime, ja provinciālismā ieslīgušais vidusmēra latvietis pagaidām netiek līdzi viņu domu lidojumam, jo visās sabiedrībās pastāv kāds avangards, kas lauž ceļu uz nākotni. Mūsu avangarda triencienvienība ir pārliecināta, ka ne vien vidusmēra latvietis, bet arī Eiropas Tiesas tiesnesis Levits vēl ideoloģiski nav paguvis izkāpt no pastalām, tāpēc nesaprot, kas ir humānisms un vispārcilvēciskās vērtības. Citu idejas un citu viedokļi vienmēr ir labāki un pareizāki. Iespējams, vadoties no šādiem apsvērumiem, Eiropas Padomes (nejauksim ar Eiropas Savienību un ES Padomi) cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, kurš arī mīl atsaukties uz 21. gadsimtu, iesaka nodot Satversmes preambulu EP gudrajiem jeb Venēcijas komisijai, kas “palīdzētu depolitizēt tās diskusijas, kas šobrīd ir Latvijā”. Tikai jāšaubās, vai Latvijas apstākļos kaut ko valstiski nozīmīgu var depolitizēt, jo politizētāji un šķēlēji strādā nepagurdami. Nav arī jūtams, ka Venēcijas komisijas objektīvās analīzes un pati Eiropas Padome būtu palīdzējušas atrisināt kaut vienu no smagajiem konfliktiem bijušajā padomju telpā, kur tiek grauta pat atsevišķu EP dalībvalstu, piemēram, Moldovas un Gruzijas, suverenitāte.
“Saskaņas centra” politiķi arī ir izteikušies par Satversmes preambulas projekta izvētīšanu starptautiskā ekspertīzē. Diez vai ir vērts pievērsties visam, ko politapvienība par Levita piedāvājumu saka. Tomēr jāpiemin “SC” frakcijas paziņojums, ka “Saeimas valdošā koalīcija, spriežot pēc piedāvātās Satversmes preambulas teksta, rosina atteikties no pastāvošās valsts iekārtas, pārejot uz etniskas demokrātijas valsti”. Proti, mēģinājums nostiprināt val-stiskās pamatvērtības tiek iztēlots par atteikšanos no valsts “iekārtas”. To varētu uztvert kā neveiksmīgu joku, ja vien “SC” ar šo paziņojumu nebūtu pārsniedzis visas politikā ierastās liekulības normas. Jo interesanti, kā tādā gadījumā būtu jādēvē “SC” vadītāju atbalsts referendumam par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai Latvijā… Tagad “SC” liek manīt, ka līdz ar iespējamo preambulas pieņemšanu Satversme pēkšņi piešķirtu “etniskajiem” latviešiem kaut kādas juridiskas vai citādas privilēģijas, kuru nav pārējiem pilsoņiem. Protams, preambulas tekstā neko tādu neatradīsim, bet mēs ļoti labi pazīstam šo politiku – atrast Latvijā to, kā tur nemaz nav.
Vienā ziņā Latvijas dibinātājiem un Satversmes tēviem noteikti paveicās – tajos laikos nebija ne Venēcijas komisijas, ne viedu antropologu, ne daudzo “pragmatiķu” (tikai An-drievs Niedra un vēl daži), jo viņi būtu silti ieteikuši Latvijas valsti neveidot. Bet, ja nu reiz tā tika izveidota, pārcieta okupācijas varas (brīnumainā jeb “mistiskas substances” veidā) un tika arī atjaunota, tad domājams, ka mums ir vērts savu pieredzi un valsts dibināšanas iemeslus skaidrāk izklāstīt. Latvijā atkal ir iezīmējusies nenoteiktība un svārstīšanās. Taču neatkarīgi no tā, vai Satversmes preambulas projektu pieņems vai nepieņems, Levita teksts droši vien kļūs par vēsturisku dokumentu, ko vieni uzskatīs par ļoti labu, citi par mazāk labu, bet vēl citi vienkārši lamās. Mēs esam ieguvuši kādu diezgan svarīgu mērauklu.
