No zemnieku dēliem par cara virsniekiem. Saruna ar vēstures pētnieku Jēkabsonu 7
Šogad lielākais notikums vēstures jubileju jomā būs simtā gadadiena kopš 1914. gada Pirmā pasaules kara sākuma. Pirmais pasaules karš bija faktors, kas ļāva rasties neatkarīgai Latvijas valstij. Armijas virsnieki – latvieši, kuri cīnījās Brīvības cīņās un veidoja Latvijas armiju, bija nākuši no Pirmā pasaules kara frontēm un savu karjeru sākuši jau cara Krievijas laikos. Bija tādi, kas 1914. gadā pa armijas karjeras kāpnēm bija uzkāpuši jau ļoti augstu. LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Ēriks Jēkabsons apkopojis ap 700 latviešu vārdus, kas bija cara armijas miera laika virsnieki vēl pirms 1914. gada. Ja pierēķina klāt rezerves virsniekus, tad tādu latviešu bijis ap 8000 – no praporščika līdz ģenerālim. Tas ir negaidīti milzīgs, taču, profesors aizrāda, vēl nebūt ne galīgs skaitlis. Daudzu pirms 1914. gada virsnieku vārdi sabiedrībai ir pilnībā nezināmi. Kurš gan dzirdējis, piemēram, par leitnantu Kārli Aizupu, kuru 1881. gada beigās Rīgas garnizonā apsūdzēja nacionālos centienos un pārcēla uz citu garnizonu reizē ar Andreju Pumpuru? Par latviešiem – cara armijas virsniekiem profesoru Jēkabsonu iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.
– Simts gadu kopš Pirmā pasaules kara sākuma līdzās divām vēlēšanām, būs liels notikums arī 2014. gada valsts sociālpolitiskajā dzīvē. Ko jubilejas sakarā iecerējuši vēsturnieki?
Ē. Jēkabsons: – Vēsturniekiem lielākais notikums būs 1914. gadam veltītā konference jūlijā Kara muzejā. Tās rīkošanā piedalās LU Vēstures un filozofijas fakultāte, atbalsta Aizsardzības ministrija. Uz konferenci ieradīsies vēsturnieki no visām reģiona valstīm, Krieviju ieskaitot. Arī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs organizē projektu “1914”, kura mērķis ir apkopot mākslas liecības par Pirmo pasaules karu. Protams, karš apgrieza kājām gaisā visu pasaules vēsturi; ne tikai radīja jaunas valstis, bet veica arī sociālo revolūciju. Sieviete sabiedrības politiskajā dzīvē ienāca, tikai pateicoties Pirmajam pasaules karam. Jo kara beigās vīrieši bija izkauti un sievietes ieņēma atbrīvojušos vietu sabiedrībā. Pat konservatīvajā britu impērijā kara laikā veidoja sieviešu bataljonus. Vai, piemēram, nacionālās karaspēka vienības – latviešu strēlnieki, somu jēgeri, čehi Krievijas armijā un poļi Austroungārijas armijā, armēņu vienības Krievijas armijā pret turkiem un tā tālāk. Šis karš bija ārkārtīgi svarīgs ne tikai no Latvijas valstiskuma veidošanas viedokļa. ASV prezidents Vudro Vilsons nekad nebūtu ticis pie runāšanas par tautu pašnoteikšanās tiesībām, ja ne Pirmais pasaules karš!
– No cara virsniekiem vēlāk tapa strēlnieku komandieri, Latvijas armijas ģenerāļi. Bet jau cara armijā vairāki latvieši bija ģenerāļi! Kā latviešu zemnieks varēja līdz tam uzkalpoties?
– Ir stereotips, ko vēlētos uzreiz labot. Cariskā Krievija nebija tāds monstrs, kādu to mēdzam iztēloties, balstoties uz padomju laika priekšstatiem. Un nav arī tā, ka kalps vai zemnieka dēls nevarēja neko sasniegt. Negāja jau virsniekos tikai zemnieku dēli. Tur bija arī sīkpilsoņi. Milzīgs procents latviešu 19. gadsimta beigās vairs nebija nekādi “darba lopi”. Viņi bija saimnieki laukos. Starp citu, latvieši bija arī muižniekos*. Jā, protams, daudzbērnu ģimenē auguša saimnieka dēla vecākiem ne vienmēr bija nauda, lai sūtītu dēlus ģimnāzijās un augstskolās. Doties uz karaskolām, kur mācības par brīvu, bija veids, kā nodrošināt vietu sabiedrībā. Daudzi latvieši un igauņi tā darīja un pēc tam garnizonos turējās kopā.
– Vai tad viņiem bija kādas privilēģijas salīdzinājumā ar citām impērijas mazākumtautībām?
– Nē, bet latvieši un igauņi ļoti izcēlās uz pārējo fona ar savu izglītības līmeni. Tas nozīmē, ka pēc apriņķa skolas beigšanas varēja iestāties junkuru skolās jeb karaskolās, kas tika izveidotas 19. gadsimta 70. gados. To beidzējiem piederība muižnieku kārtai nebija obligāta. Ar to šīs skolas atšķīrās no militārajām ģimnāzijām, kuru absolventiem gan vajadzēja būt augstākiem par zemniekiem. Arī militārajās ģimnāzijās latvieši bija, taču ne tik daudz. Tieši tādēļ latviešu samērā maz ir karaflotē.
Līdz 1914. gadam kādi 80 latvieši bija sasnieguši vismaz apakšpulkveža pakāpi. No tiem 20 pēc tam parādījās Latvijas armijā. Starp šiem 80 ir pieci ģenerāļi – četri ģenerālmajori un viens ģenerālleitnants. No latviešiem visaugstāko militāro pakāpi – ģenerālleitnantu – sasniedza Emanuils Kalnins (dz. 1855. gadā). Es viņa uzvārdu tā izrunāju apzināti. Viņš bija rekrūša, karavīra dēls. Kalnina tēvu Kristapu Kalniņu rekrūšos paņēma 19. gadsimta 20. gados no Vidzemes. Viņš uzdienējās gvardes daļā līdz praporščikam, kas parastajā daļā atbilda virsleitnantam. Līdz ar to Emanuils vairs nebija zemnieka dēls un viņam bija tiesības iestāties militārajā skolā vēl pirms reformas. Kalnins 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija Krievijas militārais atašejs Grieķijā, vēlāk Osmaņu impērijā. Viņš sagatavo mācību grāmatu ģenerālštāba virsniekiem, parādot, ka galvenais atašeju uzdevums ir izlūkošana. Viņš ir Odesas kara apgabala kvartīrmeistars, faktiski izlūkdienesta priekšnieks. 1913. gadā Emanuilu Kalniņu atvaļina no armijas, un viņa vārds dokumentos vairs nekur neparādās. Tālāk jāmin ģenerālmajori Pēteris Breikšs (dz. 1855. gadā), Ignats Čeksters (dz. 1840. gadā), Aleksandrs Kambergs (dz. 1856. gadā), Jēkabs Plūme (dz. 1855. gadā). Bet Pirmā pasaules kara laikā par ģenerāļiem kļūst vēl kādi 15 – 20 latvieši. Latvijas armijā no viņiem parādījās kādi pieci. Un tad vēl vismaz desmit latvieši dabūja ģenerāļa pakāpi balto armijās Krievijas Pilsoņu kara gaitā. Daudzi zuda bez vēsts, devās emigrācijā pēc Pilsoņu kara. Rūdolfs Bangerskis par ģenerālleitnantu kļuva admirāļa Kolčaka spēkos. Latvijas armijā gan skaitīja tikai tās pakāpes, kas iegūtas līdz 1917. gada novembrim.
– Ģenerālis Antons Deņikins apgalvoja, ka cara armijas virsnieki bijuši absolūti uzticīgi caram, bet aprobežoti politiskās izglītības un sabiedrības sociālās dzīves izpratnes jomā. Vai tad tie latvieši, kas mācījās par virsniekiem, no citiem atšķīrās ar īpašu uzticību monarhijai? Vai tādēļ proporcionāli tik maz viņu pēc tam pieslējās Latvijai?
– Deņikins ir subjektīvs un to rakstīja pēc balto armijas sakāves. Protams, cara armijas virsnieki bija uzticīgi caram. Vai tad var iedomāties virsnieku, kas nav uzticīgs valsts iekārtai? Viņu uztverē tas nebija nekas slikts. Ļoti daudzi cīņu pret boļševismu uzskatīja par goda pienākumu. Bet neatgriešanos Latvijā noteica citi apstākļi. Tas, ko lasīju kādā jūsu laikraksta intervijā, ka pulkvedis Frīdrihs Briedis bijis monarhists, ir muļķības, padomju laika mīts. Boriss Savenkovs, kuru viņš 1918. gadā atbalstīja, bija eseris, bijušais 1905. gada terorists, kas sēdējis cara cietumā. Jā, ļoti daudzi virsnieki, sākoties pārmaiņām, mainīja politiskos uzskatus. Tas, ka viņiem nebija pieņemams boļševisms, ir cita lieta. Bet daudziem šis boļševisms atkal bija pieņemams. Jukums Vācietis, nebūdams pārliecināts viņu piekritējs, tomēr pie boļševikiem aizgāja. Ne viens vien to darīja, apstākļu spiests. Krievijas Pilsoņu karš, milzīgie attālumi, apstākļi viņus turēja neziņā. Strēlnieki, cīnoties pie Perekopa, pat 1920. gadā nezināja, ka izveidota Latvijas valsts un noslēgts Latvijas – Padomju Krievijas miers! Traģiski, bet Pilsoņu karā latviešu virsnieki bija visās karojošajās armijās. Pat mazajās. Sibīrijas Satversmes sapulces komitejas valdības apsardzes eskadrona komandieris bija štābkapteinis Penka. Kad 1918. gada novembrī Sibīrijā notika Kolčaka apvērsums, viņu pagrūda zem Irtišas ledus, kaut arī viņš bija pret boļševikiem.
– Vai tad 1905. gada notikumi nemazināja latviešu degsmi kļūt par Krievijas armijas virsniekiem?
– Pēc statistikas rādītājiem to neredz. Latvieši turpināja stāties karaskolās. Tas atkal ir mīts, ka pēc 1905. gada brīvību ziņā notikusi sagrāve. Patiesībā Krievijā tik lielas brīvības kā pēc tam nekad nebija bijis. Visi cerēja uz Krievijas Valsts domi. Starp citu, šīs cerības redz poručika, vēlākā ģenerāļa Pētera Radziņa 1906. gada vēstulēs no dienesta vietas Polijā. Jā, pēc tam būs reakcija, taču ieguvumi vienalga bija lielāki. Paskatieties uz Rīgu – daudzās biedrības, latviešu skolas parādās tikai pēc 1905. gada. Starp citu, nākamais vidējais un augstākais Latvijas armijas komandējošais sastāvs mācīties virsnieku skolās sāka tieši ap to laiku.
