“Noskrēju Rīga–Valmiera 107 kilometrus, tas ir mans mīļākais skrējiens.” Stāsts par maratonu skrējēju Aivaru Bondaru 3
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visu mūžu pavadījis lauku darbu rutīnā, pēc 50 gadu sliekšņa pārkāpšanas jēkabpilietis Aivars Bondars sāka skriet. Un izrādījās, ka kājās un garā ir apbrīnojams spēks – maratons, diennakts skrējiens, Spartatlons!
Sākums un liela pauze
Stāsta Aivars Bondars: “Nāku no Līgatnes, skola bija trīsarpus kilometrus no mājas, transports nekursēja, gāju kājām, braucu ar velosipēdu, ziemā arī slēpoju. Biju diezgan hiperaktīvs un visu laiku darbojos, vasarā spēlējām futbolu, ziemā – hokeju. Ar riteni braucu tik cītīgi, ka ap mājām izveidojās pamatīgas rises. Organizētos treniņos gan nebiju iesaistīts. Iestājos Bulduru Lauksaimniecības tehnikumā, pieteicos volejbola komandā, bija arī tāda trīscīņa – slēpošana, pumpēšanās un šaušana.
Sporta skolotāji reiz organizēja braukšanu uz Tartu slēpošanas maratonu, kur distance 70 vai 80 kilometri, tādam apjomam nebiju gatavojies, bet pieteicos. Tad avīzē pamanīju sludinājumu, ka Valmierā notiks maratons, man bija 17 gadi, un nezinu, kāpēc, bet – jāskrien! Lai gan vispār nebiju trenējies garajiem skrējieniem. Gāja ļoti smagi, bet apmēram četrarpus stundās noskrēju. Tagad sacensībās zem 3:30 neskrienu. Valmieras maratonā piedalījos arī nākamajā gadā, un tad man bija ļoti liela pauze.
Tehnikuma laikā apprecējos, piedzima bērns, uzreiz pēc tam iesauca armijā, kur netrenējos, uzēdu vaigus. Pēc armijas vairs nesportoju, tikai Murjāņos reizi nedēļā gāju uzspēlēt volejbolu.
Ne alkohols, ne cigaretes
2013. gadā dēls bija sācis skriet un piedāvāja Rīgas maratonā kopā veikt 10 kilometrus. Domāju – kā es ar dēlu neskriešu. Tā aiznesos, viņš piekusa un atnāca minūtes 20 aiz manis. Sapratu, ka bez treniņiem varu noskriet tīri labi, taču tad arī vēl nebija turpinājuma. 2017. gadā, kad jau bija apritējuši 50, aizbraucu uz Aizkraukles pusmaratonu. Arī bez treniņiem, un šķita ļoti smagi.
Sāku cītīgāk trenēties, rudenī pirmo reizi pamēģināju “Stirnu buku” un izdomāju, ka jāgatavojas maratonam, sarunāju par treneri Latvijas čempionu Anatoliju Macuku, kurš arī ir jēkabpilietis. Sešus mēnešus gatavojos un 2018. gada pavasarī plānoju 42 kilometrus pievarēt 3 stundās 20 minūtēs. Skrēju pēc sajūtām, un finišā – 2.59:58! Anatolijs bija mēms.
Kā tas ir iespējams? Visu mūžu esmu fiziski strādājis, dzīvoju laukos, Murjāņos audzējām dārzeņus, kartupeļu maisus staipīju, braukāju uz Rīgu tirgot. Darbā nekad neesmu sēdējis, tikai uz kājām – ražas laikā pat 20 stundas diennaktī. Ne alkohols, ne cigaretes. Kompānijā dažas glāzītes varu iedzert, bet nekad neesmu pīpējis. Arī padomju armijā, kur bija tā – kas nepīpē, tas strādā, tāpēc visi sāka smēķēt. Fizisks darbs mani nekad nav baidījis – gan pelni naudu, gan labs treniņš! Biju mazais zemnieks, pats ar lāpstu. Lielajiem vajag vairāk ar galvu un kredītiem strādāt, bet es baiļojos aizņemties, tāpēc pats darīju, cik varēju.
Medaļa Latvijas čempionātā
2018. gada rudenī nolēmu noskriet 50 kilometrus Valkā, kam izrādījās Latvijas čempionāta statuss. 15 kilometrus pirms finiša man viens no tiesnešiem saka – tu esi trešais. Kā, trešais? Kļūst arvien grūtāk, skatos atpakaļ, kaut tik mani nepanāktu. Spēka vairs nav, bet skrienu. Finišā izrādās, ka nākamais bija pusstundu aiz manis. Uzkāpu uz pjedestāla, tāda eiforija!
Sāku trenēties vēl pamatīgāk, noskrēju Rīga–Valmiera 107 kilometrus, tas ir mans mīļākais skrējiens – sākam pusnaktī, pie Brīvības pieminekļa nodziedam Latvijas himnu, cauri Murjāņiem, kur 25 gadi nodzīvoti, no rīta saulīte lec. Tieku līdz finišam, pirms sākas karstums. Pasmaidīju par tiem, kas vēlāk mokās 30 grādos, sak, noskrien ātrāk un nebūs grūtību. Kā man tas atspēlējās Spartatlonā, ārprāts!
Bet par to pēc brīža. 2019. gadā mani uzaicināja piedalīties 24 stundu skrējienā Francijā – pusotra kilometra aplis, 350 skrējēji. Kā upe. Noskrēju 216 kilometrus, no latviešiem biju labākais un arī – vecākais. Tad bija tāds pats skrējiens Igaunijā, kur padevās 225 kilometri, izpildot kvalifikāciju Spartatlonam. 2020. gadā pandēmijas dēļ tas nenotika, izveidojās rinda, un nākamajā gadā mani nepaņēma, bet zināju, ka 2022. gadā noteikti būšu. Gatavojos 11 mēnešus, noskrēju 4000 kilometru.
Iespējams, sīkstums man ir no mammas, kurai bija lielas veselības problēmas, bet uzveica vēzi. Tēvs gan jau sen aizgāja.
Pēc finiša – ratiņkrēslā
“Grieķijā pirmajā diennaktī skrējās ļoti labi, naktī uz rīta pusi saforsēju. Kalnu pāreja pa šauru taciņu sanāk tieši nakts laikā, diezgan ekstrēmi. Lejā pa serpentīna ceļu skrien, akmeņi ripo. Biju iedomājies, ka vairs nebūs kalni, bet nelieli kāpumi visu laiku. 215 kilometri ir, paliek vēl 31. Atbalsta komandā bija krustdēls, septiņos no rīta satiekamies. Es viņam saku – pusdienlaikā beigšu. Biju domājis izsprukt no karstuma.
Un tad kļūstu arvien lēnāks, savilka muguru, gandrīz nevaru pat paiet, kustos, saliecies uz kreiso pusi. Temps – trīs kilometri stundā. Uznāk tveice, it kā 30 grādi, bet kalnu aiza, asfalts, vējiņa nemaz. Reālā temperatūra +40! Tā spiež, spēka nav, ēst negribas. Paņem želeju, bet nejūti nekādu enerģijas pieplūdumu. Teicu krustdēlam – stājos ārā. Taču aiz muguras 220 kilometri, nenoskriet atlikušos 26… Muguru tā arī neatlaida, bet līdz finišam tiku – 34 stundas un 40 minūtes.
Mani uzreiz ielika ratiņkrēslā, dakteris iedeva divus paracetamolus, un kļuva vieglāk, iespējams, vajadzēja jau distancē izdzert. Pēc tam gājām vakariņās. Krustdēls sociālajos tīklos ielika video, kā es līks skrēju, tad no Latvijas zvanīja satraukušies – tu dzīvs, kur esi, reanimācijā? Daudzi rakstīja, ka apraudājušies. Otro gadu pēc kārtas uzvarēja Latvijas pārstāve Diāna Džaviza.
Neesmu maratonu krājējs, man, šķiet, ir oficiāli 12, bet treniņā varu izdomāt – aizskriešu līdz Aizkrauklei, tie ir 65 kilometri, un ar autobusu atbraucu mājās.
Vai gribu vēl kādreiz noskriet Spartatlonu? Sākumā domāju, ka nē, bet – esmu pieteicies un ceru, ka būs iespēja nākamgad. Šoruden oktobrī man ir Čikāgas maratons.”
Uzziņa
Skrien, kamēr ir spēks
7. aprīlī Jēkabpilī ap Radžu ūdenskrātuvi pirmo reizi Latvijā klātienē notiks “Backyard Ultra” skrējiens pēc amerikāņu formāta – stundas laikā jānoskrien četras jūdzes jeb aptuveni septiņi kilometri. Cik ātri skrien – nav svarīgi, galvenais ir iekļauties stundā.
Ja apli noskrien ātrāk, atlikušajā laikā var atpūsties, bet līdz ar jaunas stundas iesākšanos atkal jāšķērso starta līnija. Sacensības norit, kamēr ir vismaz divi dalībnieki. Skrējienu rīko pēc Aivara Bondara iniciatīvas, pieteikušies arī dalībnieki no ārzemēm. No latviešiem šādā skrējienā labākais sasniegums pieder Ritvaram Kalniņam – 54 stundas.
“Pēc Spartatlona kājai bija operācija, grūti pateikt, cik gatavs būšu “Backyard Ultra” skrējienam. Jaunajiem, straujajiem skrējējiem šis nav pateicīgs formāts. Visgrūtākais ir naktī saņemties – pēc apļa veikšanas siltā namiņā pie kamīna atzīmējies, bet ārā daži grādi plusā, lietutiņš. Ir cilvēki, kas spēj mirklīti nosnausties un turpināt, es nezinu, vai tā varu – ja aizmigšu, vai mani dabūs augšā,” teic Aivars Bondars.
Vizītkarte. Aivars Bondars
Dzimis 1966. gada 20. oktobrī
Dzīvesvieta: Jēkabpils
Profesija: agronoms dārznieks, šobrīd strādā “NR Santehnika”
Skriešanā sasniegtais: Spartatlons Grieķijā 246 km – 34:40 stundas (2022.); 24 stundu skrējiens – 216 km Francijā, 225 km Igaunijā (2019.); Rīga–Valmiera 107 km noskriets četras reizes, allaž esot labāko desmitniekā.
