No Zālītes par Zāli. No lielām ambīcijām līdz Brīvības piemineklim 1
24. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvoja režisores Ilonas Brūveres filma “Ievainotais jātnieks”. Tā stāsta par latviešu tēlnieku Kārli Zāli un viņa mūža darbu – Brīvības pieminekli. Šī ir otrā filma Nacionālā kinocentra programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”. Kinoteātros visā Latvijā no 27. oktobra.
Jau 82 gadus Brīvības piemineklis Rīgas centrā, pārcietis svešu varu naidīgo attieksmi un aukstos draudus, ir mūsu patriotisma, ilgu, cerību un cīņu simbols. Konkurss par tiesībām celt pieminekli tika izsludināts jau 1922. gadā, bet būvniecība uzsākta vien 1931. gadā. Deviņus gadus risinājās diskusijas starp atbildīgajiem un konkursantiem, pieteikumi tika noraidīti un no jauna apstiprināti. Potenciālie autori iesniedza gan tiltu, gan bāku projektus, jo sākotnēji netika noteikts, kā tieši piemiņas vietai būtu jāizskatās, tēlniekiem nebija konkrēta uzdevuma. Vēlāk radās ideja par “Piemiņas stabu”, taču joprojām nebija uzdots veidot tieši pieminekli – tēlnieki ļāva vaļu fantāzijai, un tapa ideja par bākas kā piemiņas vietas celtniecību Kolkas ragā, protams, vēlāk iecere tika noraidīta, taču iespējamība, ka “Brīvības piemineklis” varēja izskatīties citādāk un atrasties citur, pastāvēja.
Daudzajos konkursos par labākajiem tika atzīti gan Eižens Laube, gan Marta Liepiņa-Skulme, gan arī Emīls Melderis, tomēr atbildīgā komisija kavējās pieņemt galīgo lēmumu. Tika izsludināts vēl viens – izšķirīgais – konkurss, kurā uzvaru svinēja Kārlis Zāle. Ap tēlnieka triumfu vijas dažādas intrigas un baumas, jo Zāle žūrijas pārstāvjus esot aicinājis uz kopīgām vakariņām Parīzē, burtiski nopērkot savu uzvaru – tā Brīvības pieminekļa un autora stāstu filmā “Ievainotais jātnieks” vēsta režisore Ilona Brūvere.
Arī šodien tēmētu augstu
Tēlnieks Kārlis Zāle filmā netiek idealizēts, bet gan attēlots tāds, kāds viņš bija, – cilvēks ar saviem plusiem un mīnusiem, dažkārt ne īpaši godīgs. Būdams neatlaidīgs un bezkaunīgs, viņš garajā konkursu ķēdē uzvarēja, izmantojot arī ne visai godīgus paņēmienus – tēlniekam bija vēlme vienmēr būt vislabākajam.
Kārļa Zāles personību filmā attēlo Valmieras Drāmas teātra aktieris Imants Strads. Aktieris lomā iejuties tik pamatīgi, ka Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece viņu pirmizrādes vakarā uzrunāja izcilā tēlnieka vārdā. Pats Imants par to draudzīgi pajoko: “Iespējams, ka Mūrnieces kundze neatcerējās manu vārdu, bet, ja nopietni, man ar Zāles kungu ir maz kopīga. Šī vienkārši bija viena no manām lomām, bet, protams, vēstures griezumā tā ir nozīmīga, un varbūt skolēni šo filmu skatīsies arī pēc daudziem gadiem.” Tēlnieka lomas atveidotājs uzskata, ka Zāle arī šodien tēmētu ļoti augstu: “Ja viņš dzīvotu tagad, mazākais, būtu uzvarējis konkursā par Mežaparka estrādes pārbūvi. Tolaik viņam bija tik svarīgi veidot Brīvības pieminekli tādēļ, ka atstāt paliekošu vērtību nākamajām paaudzēm ir katra mākslinieka sapnis. Vēl labāk, ja šī vērtība ir valsts objekts numur viens. Jā, šīs tiesības viņš ieguva vien daļēji godīgā ceļā, taču pārliecība, ka tā rīkoties bija pareizi, tēlniekam palika vienmēr.”
Katram sava brīvība
Tēlnieks bijis ļoti ambiciozs – tēva uzvārdu Zālīte viņš mainīja uz Zāli, lai skanētu varenāk, taču Brūveres filma seko līdzi ne vien tēlnieka ambīcijām, bet arī pieminekļa būvniecības procesiem, tā laika sociālajai un politiskajai dzīvei. Filma nebeidzas ar Kārļa Zāles nāvi, epilogā plašs lauks atvēlēts brīvības jēdzienam – filma noslēdzas ar Latvijā pazīstamu tēlnieku centieniem nodefinēt brīvību – kas tas īsti ir? Kā mēs to saprotam un kā izmantojam? Katram, protams, sava definīcija. Kad Imantam jautāju, kādas pārdomas viņam raisījis filmā izvirzītais brīvības jautājums, viņš savā atbildē ir tiešs un skarbs: “Mēs esam brīvi 26 gadus, taču īstai brīvībai mēs nebijām gatavi, tāpēc esam tur, kur esam. Bieži brīvība tiek jaukta ar pseidobrīvību. Es personīgi valsts brīvību salīdzinu ar papagaiļa izmukšanu no būra ziemā – nav būra, nav robežu, bet ir auksti, nav ko ēst, jāmeklē, kur pieslieties, citādi beigas. Tas gan nenozīmē, ka neesmu patriots, man vienkārši sāp tas, kas šobrīd notiek.”
Filmas izskaņā aizkustina aizkadrā dzirdamie vārdi, ka Brīvības pieminekļa stāsts un piemineklis pats ir nepārveidojams, nepārstāstāms un nebeidzams – gluži kā debesis un jūra. Imants Strads aicina atcerēties, novērtēt un izjust tā nozīmi arī mūsdienās: “Šis piemineklis tieši padomju laikā bija atgādinājums, ka mums ir bijusi pašiem sava valsts. Bija, uz ko tiekties, bija iemesls noticēt, ka atkal varam būt brīvi.” Bet Ināra Mūrniece dalījās ar emocionālu atmiņu stāstu: “Kad strādāju par žurnālisti “Latvijas Avīzē”, intervēju dzejnieku Andreju Eglīti. Bija ziemas diena, mani gaidot, dzejnieks devās nopirkt kūkas. Ejot garām Brīvības piemineklim, viņam paslīdējusi kāja, viņš gandrīz pakritis, kad kāda meitene dzejnieku pieturējusi un teikusi, lai viņš turas uz kājām. Dodoties tālāk, Andrejs Eglītis skatījies uz pieminekli un teicis – turies uz kājām, tad arī mēs visi turēsimies uz savām kājām!” Iespējams, tādēļ, ka Kārlis Zāle radījis ko tik ievērojamu un Latvijai nozīmīgu, viņa personība nereti tiek glorificēta, notušējot un nerunājot par nepievilcīgo un nevēlamo, uzsver arī filmas autore Ilona Brūvere. Tāpēc filmā “Ievainotais jātnieks” gan Zāles personību, gan Brīvības pieminekļa tapšanas aizkulises iepazīstam no dažādiem skatpunktiem.
“Ievainotais jātnieks”
• Otrā no 16 Latvijas Nacionālā kinocentra programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” filmām – pirmā bija Vara Braslas filma “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”.
• Dokumentāla spēlfilma.
• Lomās: Imants Strads, Dārta Daneviča, Mārtiņš Brūveris, Ieva Aleksandrova-Eklone, Marta Grase, Dainis Gaidelis, Lauris Subatnieks u. c.
• Filmas garums – 1h 35 min
Filma nominēta 4 no 23 “Lielā Kristapa” kategorijām:
• Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma
• Labākais mākslinieks
• Labākais grima mākslinieks
• Labākais dokumentālās filmas režisors
VIEDOKĻI:
Ingrīda Circene, ārste, bijusī veselības ministre: Imanta Strada atveidotais Zāle šķiet gluži kā izkāpis no Ludolfa Liberta portreta – spēcīgs stāvs, pirkstos cigarete, zobgalīgs smaids un visu varoša personība. No tēva mantoto valdonīgo dabu un sacensību garu režisore parāda ik uz soļa – plandošais mētelis, vēlme piedalīties lielformāta konkursos, pat nepieļaujot domu par zaudējumu. Viņš vienmēr gāja pa parādes durvīm. Filmā īpaši veiksmīga izdevusies melnbalto un brūngano toņu izmantošana, kas rada 20. gadsimta pirmo gadu desmitu sajūtas. Vienlaikus saplūst fotogrāfijas un spēles elementi.
Vienīgais, ko biju iedomājusies citādāk, bija filmas noslēgums – būtu gribējies, lai beigu kadros varētu iejusties 1942. gada 27. februārī Rīgas Domā, no kura mūžībā tika izvadīts Kārlis Zāle, lai skanētu Jāņa Cīruļa “Ave Maria” un Jāzepa Vītola “Dusi, tu, draugs”. Un tad Brīvības piemineklis kā monumentālās, kompozicionālās vienības augstākais sasniegums.
Viktors Freibergs, kino zinātnieks: Filmas nosaukums ir atsauce uz Zāles pirmo skulpturālo veidojumu Brāļu kapos, taču tā ir arī norāde uz viņa ne visai vienkāršo ceļu līdz lēmumam, kas ļāva veidot Brīvības pieminekli. Šis ir brīdis, kad filma varētu “nobrukt”, padarot Zāli par tādu pašu simbolu, kāds ir viņa radītais piemineklis. Tā vietā režisore ļauj skatītājam nolasīt situāciju, kādā Zālē ne visai viennozīmīgā kārtā iegūst tiesības īstenot projektu.
Brūveres nolūks nav radīt absolūti precīzu Zāles rekonstrukciju, tāpēc arhīva materiāli mijas ar inscenētajiem kadriem, kas padara tēlu par sava veida nemirstīga simbola radītāju, jo ir epizodes, kurās redzam mūsdienu Florenci. Tās arhitektūra bija Zāles radošās iedvesmas avoti, un to vidū kā viens no tēliem ir viņš pats.
Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore: Filmas ritms ir lēns, reizēm pārāk monotons, tādējādi nonākot pretrunā ar paša Zāles temperamentīgo dabu. Man pietrūka plašākas atsauces uz Brāļu kapu ansambļa izveidi, jo ne visai skaidri atklājas Zāles profesionālās izaugsmes ceļš. Skatītājam jābūt lielai ticībai, lai filmas gaitā apzinātos, kā no būvju palīgstrādnieka izaug visaugstākās raudzes tēlnieks.
Filmas veiksme ir aktieris Imants Strads, kura vizuālā līdzība ar Zāli un monolītais stāvs izteiksmīgi un pārliecinoši ierakstās kopējā stāstā.
