– Droši vien vasara pagāja ar Ingas Ābeles “Klūgu mūku”… 5
– Jau no iepriekšējā gada aprīļa! Arī “Vidzemes stāsti un noveles” manī grozās un notiek jau krietnu laiku. Izrādes gatavoju ilgi. Kad sākšu strādāt ar “Vidzemes stāstiem un novelēm”, vajadzētu jau domāt par nākamo sezonu …
– Kas uzrunāja “Klūgu mūkā”?
– Iekodētais apliecinājums. Tas ir ļoti apliecinošs romāns, kas piešķir vērtību ikvienam šķietami it kā maznozīmīgam liktenim, piešķir vērtību katrai nodzīvotai dzīvei. Tā enerģija, kuru cilvēks mūža garumā palaiž un rada, nekur nepazūd. Kā sapņojam šobrīd un tagad, tā dzīvos tālāk mūsu nākamās paaudzes.
– Esmu gan no daža laba “Klūgu mūku” izlasījuša dzirdējusi, ka gribas raudāt par cilvēku, galveno varoni Franci Sebaldu – viņa prototips ir Francis Trasuns, katoļu priesteris, ievērojams valstsvīrs –, kurš kalpojis lielai lietai, uzcēlis savu baznīcu un galu galā pats no tās ticis izraidīts. Tas nemaz neizklausās tik apliecinoši.
– Bet paskatieties uz lielu cilvēku likteņiem! Kad bijis citādi? Bet… izdzina, neizdzina no baznīcas – tās visas ir putas. Tas var būt sociāli, ārēji un vēl visādi svarīgi, bet galu galā izrādās, ka cilvēka galvenais dzīves uzdevums ir bijis pavisam cits. Francim – vardarbīgi atlaist grēkus Marijai. (Izšķiroties kļūt par katoļu priesteri, romānā Francis pamet savu pirmo mīlestību Zuzi, no kuras rodas divas meitas Marija un Terēze. – V. K.) Ar visām šīm sievietēm viņš satiekas vēl un vēlreiz. Tas nozīmē, ka lieta, kurā kaut kas nav līdz galam pareizi izdarīts, pie tevis atgriežas vēl un vēlreiz. Un to vajag sakārtot. Tu vari uz priekšu iet tikai tad, ja esi izlīdzinājis to, ko nevar atstāt nepiedotu un nenolīdzinātu.
– Romānā tik skaistā meitene Zuze nespēj paturēt Franci ar visiem saviem sievietes ieročiem. Viņš kļūst par katoļu priesteri. Bet vai atteikšanās no personiskās laimes vispār ir kādas lielas idejas vērta?
– Es nezinu. Uz to neviens īsti nevar atbildēt – ir vai nav tā vērts. Katrs liktenis ir unikāls. Mums visiem ir kaut kas nolemts un kaut kādos brīžos nākas izšķirties. Zuze, jā, no vienas puses, Franča lēmumu saprata, bet pēc tam nesamierinājās…
– Otrs Sebaldu dēls sapņoja par lidošanu, bet spārnus viņam dzīve apcirpa.
– Bet Jezupa dēls taču lido! Tieši tur slēpjas Ingas Ābeles optimisms. Mēs nevaram no sava “mazā” redzesleņķa saskatīt Dieva nolūkus vai plānus, kā pasaule attīstās. Tāpēc jau runāju par enerģiju – par ko sapņosim šodien, mūsu mūža laikā, varbūt pašiem neizdosies to izdarīt, bet nākamā paaudze noteikti īstenos. Sapņi nekur nepazūd, un tur sākas katras dzīves vērtība. Iekšpusē, jā, mēs plosāmies, cīnāmies, raudam, pārdzīvojam, bet, ja paņem tālāku skatpunktu, paveras plašāks apvārsnis. Jezups aizgāja, nomira turpat savā “Vilku dobē”, bet viņa dēls aizlidoja. Protams, arī viņam nākotnē būs jāizdzer savs rūgtuma kauss, jo viss ir savstarpēji saistīts. Līdzīgi kā Pasternakam “Doktorā Živago”. Katra izvēle, katra lieta, katrs mūsu sapnis īstenojas. Un to “pēc tam” tu arī pats redzēsi no kāda augstāka, cita “turienes skatpunkta”.
– Par “Doktoru Živago” jums kritika pārmeta, ka izrādē pārāk daudz līniju, kurām skatītājs nespēj izsekot. Kādēļ “Klūgu mūka” dramatizējumu neuzticējāt romāna autorei Ingai Ābelei, kura taču zina savā tekstā katru vārdu, visu attiecību līkločus …
– Ticiet man, vairs nezinu. Mēs ar Ingu sākumā domājām, ka varētu dramatizējumu veidot kopā vai sadarbībā, bet Ingai tapa romāns “Duna”. Otrkārt, man bija svarīgi atrast manu skatpunktu, režijas ieceri, ieraudzīt to īsto atslēdziņu. Citādi tādu lielu romānu uz skatuves nevar uzlikt. Un tā atslēdziņa man radās iepriekšējā gada aprīlī, esot radošā komandējumā Maskavā, ieejot Gogoļa mājā, kur ir tāda telpa “Poetičeskoje prostranstvo” (poētiskā telpa – krievu val.) Un iekrītot rokās šai atslēdziņai, es atbrīvojos no nepieciešamības apkalpot visu, kas romānā ir.
– Bet darbība taču notiks Ingas Ābeles aprakstītajā laikā, pagājušajā un aizpagājušajā gadsimtā?
– Darbība izrādē norisināsies dažādos laikos, bet principā viss satek mūsdienās. Mēs dzīvojam šodien. Kāpēc skatāmies atpakaļ? Lai rastu atbildes uz šodienas jautājumiem. Mans “Klūgu mūks” būs tāds ceļojums laikā.
