Indra Roga: Vientulība sabiedrībā nupat aug ļoti spēcīgi 5
Viens no galvenajiem pārsteigumiem, ar ko saistās šī teātra sezona – līdzšinējā Nacionālā teātra štata režisore Indra Roga kļuvusi par Valmieras Drāmas teātra māksliniecisko vadītāju. Savukārt Nacionālajā teātrī 14. septembrī pirmizrādes priekškaru vērs Ingas Ābeles romāna “Klūgu mūks” iestudējums Indras Rogas režijā.
– Valmieras teātris, prezentējot savu jauno sezonu, uzsvaru licis uz stiprajām sievietēm. Nu arī pašā teātrī pie stūres divas stipras sievietes.
I. Roga: – Nedomāju, ka tam kāds sakars ar dzimumu. Evita (Valmieras teātra direktore Evita Sniedze. – V. K.) bija nolēmusi man piedāvāt kļūt par teātra māksliniecisko vadītāju, kas man ir liels izaicinājums. Kopš pagājušā gada sākuma bija tāda “pielaikošanās”. Sāku strādāt ar sezonu, nebūdama vēl šajā amatā, pamēģināju, kā būs. Jūnijā parakstījām līgumu.
– Runājot par Valmieras teātra vīziju jūsu skatījumā, teicāt, ka tas būs dramatiskais teātris ar akcentu uz aktiera spēli. Vai tā Valmierā nebija jau līdz šim?
– Jā, protams, tāpēc tur esmu braukusi un veidojusi izrādes, tāpēc piekritu jaunajam izaicinājumam. Mani ļoti interesē šī lieta un vieta, šķiet ļoti svarīgi sargāt un glabāt šo salu, kur nav nevajadzīgu piemaisījumu. Tas nenozīmē, ka dramatiskā teātrī iztiksim bez mūzikas. Bet vārdos ir grūti formulēt to intuitīvo asinsgrupas saderības sajūtu. Valmierā ir ideāla proporcija dramatiskā teātra izrādēm, jo lielajā zālē ir tikai 400 skatītāju vietu. Brīnišķīga apaļā zāle, mansards. Es ļoti vēlos, lai skatītājs Valmierā būtu draugs, lai mēs varētu svinēt dzīvi kopā – nopietnības un līksmības savienojumā radot kvalitatīvu prieku cilvēkiem par pašu dzīvošanu, viņu mūžu, kas katram ir tikai viens. Apkārt individuālajiem cilvēciskajiem jautājumiem droši vien veidojas kopējā intuitīvā sajūta, neliekot akcentu uz sociālām lietām. Gan jau tās nāks līdzās, paralēli. Mūsējais Valmierā droši vien nebūs provokatīvs teātris, bet tāds, kur sarunāties, lai cilvēks nejustos vientuļš ar sevi un savu dzīvi. Man šķiet, vientulība sabiedrībā nupat aug ļoti spēcīgi. Nu kāpēc cilvēks nāk uz teātri? Lai nebūtu viens, jo teātrī ir dzīvais kontakts, dzīva māksla, un dzīvu aktieri nekas nevar aizstāt. Un tas ir galvenais teātrī.
– Pieminējāt vientulību. Vai tas nešķiet pretrunā ar arvien straujāk joņojošo laiku ar visdažādākajām komunikācijas iespējām?
– Pār pasauli sāk valdīt cipari. Egoisms iekarojis arvien augstāku vietu vērtību skalā, kalpojam ikdienišķajam, pavadām mūžu kaut kādās praktiski eksistenciālās bailēs. Bet tas taču dzīvē nav galvenais. Man gribētos, lai ir izrādes, uz kurām var atnākt ar ģimeni, runāt par nopietnām lietām, varbūt nedarot to pārlieku smagi, bet vairojot prieku un pašas dzīves vērtības izjūtu.
– Bet kā ar jūsu radošo kapacitāti?
– Valmierā patlaban esmu bezalgas atvaļinājumā. “Klūgu mūkam” atdodu visu savu laiku līdz pirmizrādei 14. septembrī un tad pieslēdzos atpakaļ Valmierai un jaunajam, šim teātrim uzņemtajam aktieru kursam. Skaidrs, ka dzīve būs kā špagatā. Rīgā man meita iet skolā un vīrs (režisors Mihails Gruzdovs. – V. K.) strādā. Šajā sezonā līdzās “Klūgu mūkam” man ir otrs iestudējums Valmieras teātrī – 23. februārī nāks laukā Latvijas simtgadei veltīts lieldarbs “Vidzemes stāsti un noveles”.
