No virtuves strādnieka par šefpavāru jeb Kā Inesis no Anglijas atgriezās dzimtajā zemē 1
Inesis Horitončuks bija pārliecināts, ka nekad nedosies peļņā uz ārvalstīm. Viņš pat no šādas rīcības parasti atrunājis kuplo radu saimi un draugus. Bet, kā tas mēdz notikt, sakot – es tā nekad nedarīšu, dzīve piespēlē situāciju, no kuras it kā apzināti esi vairījies.
Ekonomiskā krīze aiztriec pasaulē
“Kad redzēju, kā novadnieki kuplā skaitā dodas uz Vāciju strādāt (Lielbritānija tolaik nebija tik populāra), nodomāju – es to negribu un nespēju. Man bija stingra nostāja, ka cilvēkam nav jābrauc pasaulē meklēt laimi, ir jādzīvo un jāstrādā tur, kur katrs dzimis, audzis, kur ir laistas saknes,” savu pārliecību pauž Inesis Horitončuks. “Bet tad pārmaiņas privātajā dzīvē lika pārskatīt nostādnes. Pēc desmit laulībā nodzīvotiem gadiem attiecībās ar sievu iestājās stagnācija, bija neliela krīze. Nolēmām, ka padzīvosim šķirti. Uzturējām kontaktus, mūsu abi dēli dzīvoja gan pie manis, gan pie sievas. Oficiāli neizšķīrāmies, bet attālinājāmies.”
Inesis neslēpj, ka šāds dzīves modelis prasījis vairāk finanšu, jo vajadzēja gan sevi uzturēt, gan sūtīt naudu sievai un bērniem, gan arī palīdzēt mātei. Turklāt ik mēnesi bija jāmaksā zināma summa, lai segtu aizdevumu, ko bija paņēmis, lai izremontētu dzīvokli un nopirktu automašīnu. Strādājis vairākās darbavietās, arī par apsargu nakts maiņās, lai spētu visus apgādāt un kārtot finansiālās saistības, kā Inesis saka – ķēries pie katra zara, lai varētu noturēties Latvijā, nevajadzētu doties prom no valsts. “Tas bija 2010. gadā – nelielu laiciņu pēc ekonomiskās krīzes, kad visur notika štatu samazināšana un algas saruka līdz minimālajai. Lai varētu noturēties virs ūdens, daudzi traucās prom no Latvijas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka gluži kā sēnes pēc lietus savairojās darbā iekārtošanas aģentūras. Verot vaļā e-pastu, vispirms iekrita vismaz trīs reklāmas, kurās bija izteikts aicinājums braukt uz ārzemēm strādāt.”
Tad nu pienāca brīdis, kad Inesis, apzinoties, ka, saņemot teju vai minimālo algu, savas finansiālās saistības nevarēs pildīt, atsaucās uz kādu darbā vervēšanas aģentūras reklāmu. “Ieejot šīs aģentūras birojā, patiesībā pustukšā telpā, kur atradās tikai galds un krēsls, piezagās bažas, vai netikšu apkrāpts, kā notika ar manu draugu. No viņa iekasēja 350 latu, kas tolaik bija liela nauda, bet Anglijā neviens viņu nesagaidīja un norādītajā adresē nemaz tādas firmas nebija. Tā nu viņš pliks un nabags atgriezās Latvijā, dabūja vēl aizņemties naudu atceļam.”
Latvietis ir rukātājs
Aģentūra Inesim atradusi trauku mazgātāja vietu milzīgā viesnīcu kompleksā Vindzorā. Tajā varot izmitināt 1000 klientu, bet ik dienas brokastis, pusdienas un vakariņas jāsagatavo un jāpasniedz aptuveni 500 viesnīcas iemītniekiem. Lai to nodrošinātu, strādājuši 10–15 pavāri, kā arī vairāki viņu palīgi un virtuves strādnieki. “Man bija ļoti vājas angļu valodas zināšanas, tāpēc satraucos, kā varēšu sazināties ar kolēģiem, vai sapratīšu pavāru norādījumus. Taču mani nomierināja, sakot, ka liks vienā maiņā ar poļiem un krievvalodīgajiem, gan jau pamazām iemanīšos arī runāt angliski.”
Inesis atzīst, ka angļu pavāri, menedžeres un citi vadošajos amatos strādājošie bijuši ļoti atsaucīgi un iejūtīgi, tāpēc darba kolektīvā iejuties ātri, arī angļu valodu sācis pamazām apgūt. “Acīmredzot viņi novērtēja to, kā strādāju, manu attieksmi pret darbu. Ja ko daru, tad no sirds, nevis pa roku galam. Piemēram, mums katru dienu līdz pulksten 12 bija jābūt tīrai telpai, kur notiek ēdienu servēšana. Ievēroju, ka aiz skapjiem sen nav tīrīts. Nometos uz ceļiem, lai varētu piekļūt tīrāmajai zonai, un cītīgi berzu. Pavāri izbrīnā uz mani vērās – kas tam noticis? Kad biju beidzis strādāt, pienāca par virtuves strādniekiem un trauku mazgātājiem atbildīgais menedžeris un nodeva man šefpavāra teikto paldies par kārtīgi paveikto darbu. Latvietis jau ir rukātājs, nevairās no melnā darba,” Inesis apgalvo, ne mirkli nešaubīdamies.
Arī vidējās un vecākās paaudzes poļi bijuši strādīgi un izpalīdzīgi, tāpēc ar viņiem bijis viegli kontaktēties, taču poļu jaunieši visus pārējos uztvēruši tikai kā konkurentus, kas grib viņus izēst no vietas. Tā kā Inesis ir labdabīgs cilvēks, viņš ne ar vienu nav meklējis kašķi un no konfliktsituācijām centies izkļūt ar smaidu. “Patiesībā viesnīcas ēdināšanas kompleksā bija diezgan liela kadru mainība. Lielākoties tika nodarbināti viesstrādnieki, kas bija atbraukuši no dažādām pasaules malām, arī no Krievijas. Atceros, ka ātri vien tika atlaists kāds krievu puisis, kurš strādāja gariem zobiem. Un to jau pamana gan pavāri, gan šefpavāri,” uz lietu kārtību norāda Inesis.
Labu darbinieku vajag visiem
Darbā iekārtošanas aģentūra bijusi neizpratnē, kāpēc vairākus viņu piegādātos viesstrādniekus atlaiž, bet Inesis viesnīcas ēdināšanas kompleksā turas kā klints, kaut vāji prot angļu valodu, tātad nevar ar darba devējiem sačomoties. Kad Inesis bija izturējis ļoti vērtējošu pārbaudes laiku un mēnesi nostrādājis, viņam piedāvāja noslēgt darba līgumu. Līdz tam viņš skaitījās ārpakalpojuma sniedzējs – aģentūra atsūta tik daudz virtuves strādnieku, cik viesnīcas ēdināšanas kompleksam vajag, un par padarīto maksā šai aģentūrai, nevis konkrētajam strādniekam. “Es saņēmu 6,50 mārciņas stundā. Vēlāk uzzināju, ka viesnīca maksājusi vairāk nekā 21 mārciņu, taču aģentūra no manis nopelnītā sev paturējusi 15 mārciņas. Un vēl nekautrējās no manām 6,50 mārciņām atskaitīt noteiktu summu par mitekli. Aģentūra to īrēja viesstrādniekiem, kur dzīvojām vairāki vienā istabā.”
Kaut liela daļa nopelnītā ieripojusi darbā iekārtošanas aģentūras kabatā, Inesis atzīst, ka nopelnījis tīri labi – mēnesī saņēmis 1100–1200 mārciņu. Viņš atklāj, ka Latvijā, strādājot divās un pat trīs darbavietās, ar grūtībām izdevies nopelnīt 800 latu. “Aģentūra negribēja pieļaut, ka viesnīca ar mani noslēdz darba līgumu, jo tad zaudētu ienākumu avotu. Ja kādus sešus vai desmit viņu klientus oficiāli pieņemtu darbā, šo kantori varētu klapēt ciet. Tāpēc aģentūra man piedāvāja kļūt par supervaizeru – cilvēku, kas pārrauga, kā vairākās viesnīcās strādā šīs aģentūras pakļautībā esošie viesstrādnieki. Piesolīja lielāku algu un arī mitekli par brīvu.”
Inesis par šo piedāvājumu izstāstījis ēdināšanas kompleksa šefpavāram. Tas atbildējis, ka galīgais lēmums jāpieņem pašam, taču darba devēji esot gatavi ne vien ar Inesi slēgt darba līgumu, bet arī palielināt algu. Turklāt būtu nodrošinātas visas sociālās garantijas, piemēram, bez maksas pieejami medicīnas pakalpojumi. Un – pats galvenais – tiktu garantēta stabilitāte, jo aģentūra pret viesstrādniekiem izturējusies diezgan nevērīgi. “Redzot, ka viņu piedāvātie darbinieki tiek bieži atlaisti, viņi mani retāk norīkoja darbā, lai var nosūtīt citus un vairāk nopelnīt uz visu mūsu rēķina.”
Inesis palicis strādāt viesnīcā. Drīz vien uzkalpojies par pavāra palīgu. Darba devēji esot novērtējuši, ka viņš, kad bija paveicis savus trauku mazgātāja pienākumus, nevis dzēris tēju un laiskojies, bet gājis palīgā nomizot kartupeļus, kaut ko sagriezt, apmaisīt, sakult. “Pavāri jautāja, vai man šie darbi patīk. Izdzirdot, ka tos daru ar lielāko prieku, par mani izstāstīja šefpavāram. Viņš bija jau ievērojis, kāda ir mana attieksme pret darbu, ka virtuvē ir pavisam cita kārtība nekā iepriekš, tāpēc piedāvāja kļūt par pavāra palīgu. Jāteic, ka lielā uzņēmumā ir daudz lielākas karjeras iespējas nekā kabatas formāta firmā.”
Inesis esot pakāpies vēl augstāk pa karjeras kāpnēm un kļuvis par virspavāru, bijis atbildīgs par aukstā galda servēšanu. “Mana zvaigžņu stunda šajā darbavietā pienāca 2012. gadā, kad Londonā notika olimpiskās spēles. Uz viesnīcu, kur strādāju, katru rītu nāca brokastot olimpiādes apsardzes darbinieki – kādi 700 līdz 1000 cilvēki. Reiz sagadījās tā, ka man vienam pašam bija jāpasniedz viņiem brokastis. Ar vienu roku cepu olas, ar otru griezu tomātus, domās jau ķeroties pie nākamā darba. Ja man nebūtu palīdzējuši trauku mazgātāji, es nebūtu ar visu ticis galā.”
Latviešu ēdienus neizdodas integrēt
Inesis smejoties atceras, kā viņam gājis ar latviešu iecienīto ēdienu integrēšanu smalkajā britu viesnīcā. “Izdomāju, ka auksto uzkodu klāstā varētu būt arī rasols. Sagriezu tik daudz sastāvdaļu, ka ar rasolu varēju piepildīt milzīgu katlu. Pirms šos salātus piedāvāt viesnīcas iemītniekiem, iedevu pagaršot šefpavāra palīgiem. Kad viņi bija pagaršojuši, ar neizpratni vērsās pie manis: “Kas tas tāds ir?” Sāku uzskaitīt: “Tur ir burkāniņš, kartupelītis, gurķīši, zirnīši…” Es vēl nebiju ticis līdz rasola sastāvdaļu uzskaitījuma beigām, kad šefpavāra palīgi man teica: “Atstāj tikai kartupeļus, gurķus un bekonu, un tie būs salāti vācu gaumē.” Bet šefpavārs pat nepagaršoja manis taisīto rasolu, tikai noteica, ka dārzeņu krāsas esot labas.”
Ineša gatavoto rasolu ar gardu muti esot apēduši… poļu viesstrādnieki un nevarējuši vien beigt slavēt. “Angļiem nepatīk, ka pasniedz sajauktus salātus, kas aizdarīti ar krējumu vai kādu mērci. Viņi salātus komplektē paši, paņemot salātu lapas no viena trauka, tomātus – no otra, gurķus, papriku, olu – no citiem traukiem.”
Darbīgais latvietis tomēr nelikās mierā un mēģināja britu vēderus iekarot ar kāpostu tīteņiem. Tie “ekspertiem” garšojuši daudz labāk nekā rasols, taču nav iekarojuši vietu ēdienkartē, jo tīteņiem piemīt niķis pašķīst uz visām pusēm, kad tiek griezti.
Izrādās, angļi nav raduši ēst maltas gaļas izstrādājumus – kotletes, šniceles, viltotos zaķus. Viņi galdā ceļ ēdienus, kas pagatavoti no gaļas gabala – ēd karbonādi, fileju, vistas šķiņķīšus u. tml.
Sakravā mantas un atgriežas Latvijā
Kad Ineša pirmajā darbavietā Anglijā nomainījies šefpavārs, viņa vietā atnācis reti nejauks tips. Gaisotne viesnīcas ēdināšanas kompleksā diametrāli mainījusies, no darba aizgājuši ne vien viesstrādnieki, bet arī daudzi vietējie. “Es sāku strādāt par pavāru nelielā pabā, kas bija ģimenes uzņēmums. Viesnīcās ēdienkarte īpaši strauji nemainās, bet pabā ir citādi, līdz ar to – interesantāk gatavot,” atzīst Inesis. “Varbūt pavāra darba pieredze man tad nebija pārāk liela, taču gribasspēka netrūka. Saimnieki to novērtēja. Kad viņiem teicu, ka gribu atgriezties Latvijā, viņi pateicībā par manu darbu uzklāja atvadu galdu un vēl pasniedza brangu prēmiju. Abi vairākkārt atkārtoja – ja es pārdomāšot, lai droši braucot atpakaļ uz Angliju, darbu pie viņiem dabūšot. Jo atbildīgi darbinieki esot liels retums.”
Vai atgriezties Latvijā Inesi pamudināja breksita tuvums? “Par to, ka Anglija gatavojas izstāties no Eiropas Savienības, tika runāts, bet, ja atklāti, tas mani neuztrauca, jo darba devējs skaidroja, ka esmu pietiekami ilgu laiku nodzīvojis Anglijā, strādājis un godīgi maksājis nodokļus, tāpēc mani daļēji var uzskatīt par šīs valsts pilsoni un man par izmaiņām Anglijas statusā neesot jākreņķējas.”
Inesis neslēpj, ka esot ļoti sailgojies pēc dēliem, jo ar viņiem ticies vien pāris trīs reizes gadā, kad atvaļinājuma laikā atbraucis uz Latviju vai kad dēli apciemojuši viņu Anglijā. “Varat iedomāties, kā es jutos, kad dēls uz jautājumu, kādu dāvanu lai atvedu, 12 gadu vecumā atbild: “Ved, ko gribi, jo par dāvanām man ir daudz svarīgāk, lai tu pats atbrauc!””
Pavāra profesija – sirdslieta
Māte un audžutēvs vēlējušies, lai Inesis kļūst par zemkopi. Tolaik ģimenei Jelgavas novada Vilces pagastā bijusi piemājas saimniecība, turējuši vairākas govis un cūkas, audzējuši labību, dārzeņus. “Pēc devītās klases beigšanas iestājos Zaļenieku arodvidusskolā, lai apgūtu augkopības programmu. Šajā profesijā neesmu strādājis ne minūti,” Inesis ir atklāts un piebilst, ka, stājoties Zaļenieku arodvidusskolā, viņam daudz lielāka interese bijusi par pavāra arodu, taču respektējis vecāku gribu. “Pavāra profesionālās izglītības man nav, bet esmu apmeklējis kursus un seminārus gan Anglijā, gan Latvijā, vērojis, kā strādā augstas raudzes pavāri un šefpavāri manās darbavietās svešumā. Šīs zināšanas esmu uzsūcis gluži kā sūklis ūdeni. Protams, izglītība ir ļoti svarīga, bet ne vienmēr tas ir noteicošais faktors, vai cilvēks būs labs savas jomas speciālists vai ne.”
Tagad Inesis Horitončuks ir šefpavārs atpūtas kompleksa “Miķelis” restorānā, kas atrodas Bauskas novada Uzvarā. Vada sešu cilvēku komandu, sastāda restorāna ēdienkarti, pasūta produktus, domā, kā varētu piesaistīt arvien vairāk klientu. “Tas, ka savulaik esmu darījis pašu melnāko darbu virtuvē, bijis trauku un grīdu mazgātājs, ir liels ieguvums man. Jo zinu, kā šis darbs jādara un kā jūtas cilvēks, kam tas jādara. Ja tagad restorānā, cepot gaļu, to mazliet pievelk pie pannas, es pannu nenometīšu – sak, gan jau trauku mazgātājs to noberzīs, bet patecinu ūdeni, lai piedegums atmirkst un trauku mazgātājam būtu vieglāk nomazgāt pannu.”
Šādi rīkojoties, ar padotajiem veidojas ļoti koleģiālas attiecības, turklāt var uz savas ādas pārliecināties, kā darbojas teiciens “dots devējam atdodas”. Reiz esot bijis tā, ka sastrēguma stundā, kad šefpavāram jāraujas vaiga sviedros, trauku mazgātājs nevis izmantojis pīppauzi, bet palīdzējis salikt ēdienu uz šķīvjiem. “Kad to pieredzēju, no sajūsmas uzmetās zosāda un sacēlās spalvas uz rokām,” Inesis kļūst emocionāls, atceroties ne tik senus notikumus. “Es savu darbu daru ar lielu degsmi un patiku, jo varu būt atkal kopā ar savējiem, ar dēliem. Un kur nu vēl tā sajūta, ko var pieredzēt, kad atveru restorāna durvis, nostājos uz sliekšņa un acīm paveras tuvējie labības lauki un bērzu audze, un ieelpoju tīra gaisa malku. Man manos 38 gados neko vairāk nevajag!”
