No viena tramplīna līdz Latvijas čempionātam. “Saules Sporta klubs” Neretas iedzīvotājiem sagādā motokrosa svētkus 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mazajos Latvijas ciematos lieli sporta pasākumi ir retums. Pārsvarā notiek vietējie sporta svētki, allaž plaši apmeklēti un populāri pasākumi, bet valsts mēroga sacensības tomēr ir retums.
Arī Lietuvas pierobežā Neretā bija līdzīgi, tiesa, līdz šī gada 11. septembrim, kad “Saules Sporta kluba” veidotajā, lolotajā un uzturētajā “Lidlauka mototrasē” norisinājās Latvijas junioru čempionāta noslēdzošais posms motokrosā.
Motokross gēnos
Neretā motokrosa tradīcijas bijušas gana dziļas. Savulaik 70. un 80. gadu mijā ar vietējās DOSAF šūniņas atbalstu regulāri notika motokrosa mači. Vēlāk gan tas viss pavirzījās 20 km tālāk uz Sauku, bet motokrosa gēni ciematā palika.
Visstiprāk Beļūnu ģimenē, jo savulaik tēvs Vilnis pats brauca, motokrosa azartu “iedēstot” arī savos dēlos. No dēliem motokrosisti nesanāca, bet organizatori un darītāji gan.
“Saules Sporta klubu” pirms 12 gadiem nodibināja Nauris Beļūns, kurš ir arī kluba valdes priekšsēdētājs. “Tolaik vēl dzīvoju Rīgā un tā bija mana ideja, tad bez tālejošiem mērķiem, nedomājot, kā tas var izvērsties,” “Latvijas Avīzei” saka Nauris. Ģimenei bija zeme, kur, tēva atbalstīti, puikas sāka riktēt trasīti. Savam priekam.
“Sākums bija vienkāršs: uzbērām vienu čupu un nopirkām vienu moci. Paši braukājām. Lēnām jau viss pārauga citā domāšanā. Motokross mums vienmēr bijis iekšā, tētis brauca, viņš no bērnības mūs ar brāļiem lika uz tā saucamajiem dranduļetiem.
Tagad, daudzus gadus vēlāk, sākām pa solītim, ar vienu moci, vienu tramplīnu, tad sekoja klubs, piesaistījām braucējus, kas ir apkārt. Mēs jau nebijām pirmie. Neretā motokrosu atgrieza Juris Timko ar ģimeni, kuri iesaistīja no mums netālu esošās Viesītes Leimaņu ģimeni. Viņi tad parāva arī mūs tur iekšā.
Tad radās lielāki mērķi, visas ģimenes kopā gājām uz to, lai būtu pašiem savs klubs. Jā, šīs sacensības, trase lidlaukā, tas gan ir mūsu ģimenes lolojums, bet organizēšanā iesaistījās visi,” Nauris Beļūns uzsver komandas darbu.
Nauris pats nekad nav bijis motokrosists, pat amatieru līmenī, savas pirmās sacensības aizvadot tieši sestdien Neretā.
“Savā trasē nevarēju nebraukt, bet nekas jau prātīgs tur nebija, it sevišķi pēc desmit dienu maratona, kad gatavojām trasi. Tagad pat neatceros, vai mocim ķēdi “vispār sasmērēju”. Gan jau, ka ne. Bet sajūtas ir foršas, ka izdevās ko tādu sarīkot,” gandarīts ir Nauris, kuram motokrosa trase nav vienīgais ieguldījums Neretas sporta dzīvē.
Kopā ar brāli Reini abi savulaik uztaisīja projektu, ieguva atbalstu no fondiem un pie Neretas vidusskolas uzbūvēja skeitparku. Tāpat parka dīķī tika izveidota strūklaka, tika pielikts pirksts arī parka gājēju celiņu atjaunošanā. Vietējie teic, Nauris ir spilgts savas dzimtās vietas patriots.
Ja bija, tad vajag!
Junioru čempionāta posms nebija pirmais, ko organizējis “Saules Sporta klubs”, jo vēl pirms pandēmijas divas ziemas Neretā notika valsts mēroga sacensības skijoringā, tiesa, citā trasē.
Pirms junioru sacīkšu rīkošanas, kurās brauca gan bērni no četru gadu vecuma ar kvadricikliem, gan “Zelta mopēda” un amatieru grupas, Naurim Beļūnam bijušas nopietnas pārdomas, vai to varēs pavilkt.
“Man sākumā šķita, ka uzņemamies par daudz, bet domubiedri un ģimene iedrošināja. Nezinājām, ar kādām izmaksām jārēķinās. Mums ir labi vietējie atbalstītāji, kuriem milzīgs paldies. Latvijas Motosporta federācija palīdzēja ar sertificētu laika kontroli, un arī tas ir atspaids. Pārējais, ko atrodam, domubiedri un atbalstītāji, kas tajā visā piedalās,” par finansiālo pusi saka Beļūns. Vaicāts, kāpēc to dara, viņš ir tiešs.
“Laiku tas paņem. Nav tā, ka viss gludi iet, bet manī visu laiku ir sēdējusi iekšā tā sajūta, ka Neretā vajag motokrosu atgriezt. Ja bija, tad vajag! Sākām pa solītim, kā teicu, ar vienu moci, vienu tramplīnu. Paldies Jurim Timko, viņš mūs parāva kārtīgi līdzi.
“Saules Sporta klubā” šobrīd aktīvi, ar federācijas licencēm, ir aptuveni 15 braucēji, bet vēl ir motokrosa cienītāji, kas atbrauc sava prieka pēc uz trasi. Lai mēs mērķētu uz ko augstāk, tad ir jāskatās. Trasei ir B kategorija.
Lielākām sacensībām vajag A kategoriju. Tas nozīmē, ka trasi vajag paplašināt – gan starta zonu platāku, gan lielākus un garākus tramplīnus, jo lielākās klasēs lēcieni ir tālāki. Pagaidām droši vien ne, jo trase pamatā ir klubam. Tā lieliski atbilst tam, lai trenētos kluba pārstāvji,” stāsta Nauris.
Atbalsts no Serģa
Vaicāju, cik viegli vai grūti ir tikt pie tiesībām rīkot Latvijas čempionātu motokrosā junioriem. Beļūns saka, ka galvenais ir vēlēšanās, tad varēšana.
“Neviens jau uz šādu sacensību organizēšanu neplēšas, jo tā pilnīgi noteikti nav peļņa, labākajā gadījumā var izbraukt pa nullēm. Šādu sacīkšu organizēšana nav medus maize, jo ir daudz dažādu faktoru. Piemēram, laika apstākļi. Mums paveicās, bija lielisks laiks, līdz ar to arī skatītāji bija. Lai šādas sacensības dabūtu uz Neretu, nebija nekāda konkursa.
Pieteicāmies, pirms tam sazinājos ar Kristeru Serģi, kurš ir Motokrosa komisijas vadītājs. Skijoringā sevi kā organizatori bijām pierādījuši, Serģis teica, ka federācija izlems, vēlāk apstiprināja mūs kā pēdējā Latvijas junioru čempionāta posma rīkotājus. Pirms divām dienām atkal ar Kristeru sazinājāmies, viņš uzteica, ka darbs labi padarīts, atsauksmes no citiem bijušas labas. Tad man jau vieglāk palika.
Ar Serģi vienmēr var labi izrunāties, viņš iedrošina un palīdz ar kādu padomu. Šogad pats braucu uz pirmajiem Latvijas junioru čempionāta posmiem, lai klātienē redzētu un arī pamācītos, kā labāk darīt un organizēt. Nereta vienmēr bijusi motocikliska, žēl, ka kādu laiku bija atkritusi no sacensību rīkošanas.
Man pašam gribētos, lai pie mums arvien vairāk būtu mazo braucēju, jo trase viņiem ļoti piemērota. Skaidrs, ka viss pasākums ir uz vecāku pleciem un tas nav lēts prieks. Bet šobrīd ir iespēja, kur braukt. Man ļoti patiktu, lai šīs motokrosa tradīcijas Neretā iedzīvotos un arī pēc mums nākamā paaudze motokrosā Neretā turpinātos,” tā Nauris Beļūns.
Motokross aizrauj
Rūdolfs Aumeistars (Latvijas junioru čempions “MX2 Juniori” klasē): “Šis motokrosā man ir desmitais gads. Savulaik tētis brauca, skatījās televīzijā pārraides. Man tas iepatikās, sāku, un aizgāja.
Tagad esmu kaut ko arī sasniedzis. Mūsu līmenī junioriem konkurence Latvijā varētu būt lielāka. Pats nāku no Valmieras, bet pārstāvu “CAMK Latgale” klubu. Viņi mani uzaicināja, jo komandu vērtējumā varu krāt punktus.
Tā motokrosā notiek. Nākamajā nedēļā pārstāvēšu Latviju junioru komandu Nāciju vai, kā to sauc, Cerību kausā, Beļģijā. Neretā trase laba, nav pārāk gara, bet var apdzīt. Nevarētu teikt, ka bija viegli.
Mans mērķis ir kādreiz tikt līdz pasaules čempionātam, bet saprotu, ka jāstrāda daudz. Šobrīd 90% ir vecāku atbalsts, 10% no kluba, bet tas arī ir daudz. To ļoti novērtēju un esmu pateicīgs klubam. Jaunajiem braucējiem atbalstu grūti dabūt, man ir 16 gadi, bet tēmēšu tikt augstāk.
Mans elks motokrosā ir Džefrijs Herlings, patīk, kā viņš smiltīs brauc. Protams, sekoju līdzi Paulam Jonasam. Trenējos sešas reizes nedēļā, parasti nedēļas beigās sacensības. Skolā dažreiz izlaižu sporta stundu un pats trenējos specifiskāk.
Tā ir, ka Valmieru sauc par Latvijas BMX galvaspilsētu, bet man tas sporta veids šķiet pārāk bīstams, traumatiskāks. Arī motokross nav tas drošākais, bet BMX tomēr ne, neuzrunāja. Traumas man ir bijušas, tas neizbēgami, bet motokross mani aizrauj. Ja esi te iekšā, tad grūti izkāpt ārā.
