Anda Līce: Jaunieši ar nabadzīgu vārdu krājumu ir skaļākie 0
Ja kāda valsts divdesmit gadus bērnu izglītības programmu groza tāpat kā pulksteņus, tad haoss izglītojamo prātos ir neizbēgams. Skolu programmā uz literatūras stundu rēķina tagad ieviešamais jaunais mācību priekšmets “Drāma” tiešām var vēl dramatiskāk palielināt to ļaužu skaitu, kurus par inteliģentiem cilvēkiem nu nekādi nevarēs saukt.
Kā savu valsti pasaulē prezentēs ļaudis, kas nepratīs domu izteikt vārdos un arī savā starpā sazināsies tikai vieglajā valodā?
Jau tagad, klausoties daudzas mūsu valsts amatpersonas, nezini, kur no kauna likt acis.
Trakākais ir tas, ka viņi paši pat neapzinās, cik ir neatbilstoši ieņemamajam amatam. Tātad jau skolas gados nav sevi apgrūtinājuši ar domāšanu, un nav brīnums, ka pašcieņas jautājums tā arī ir palicis otršķirīgs. Es sabiedriskajā transportā un pieturās pēdējos gados esmu atklausījusies jauniešu nabadzīgo vārdu krājumu un neiedomājami piesārņoto valodu. Tieši šādi runātāji ir tie skaļākie, viņi ar to pat lepojas. Starp citu, grāmatu lasīšana pārbauda un trenē lasītāja pašcieņu.
Sen vairs nav noslēpums, ka lasīšana attīsta domāšanu, valodu un iztēli, bez kā nevar iztikt nedz uz teātra, nedz dzīves skatuves. Visas problēmas sākas cilvēka galvā, kur veidojas gan izcils, gan arī viduvējs prāts, un to nenosaka vienīgi gēni. No kā gan cita ir atkarīga lasītprasme, ja ne no šai nodarbei veltītā laika? Visas prasmes ir jātrenē, tas nozīmē piepūlēties un bieži arī pārvarēt nepatiku un slinkumu. Arī bez grāmatu lasīšanas cilvēks var būt zinošs kādā jomā, tomēr viņš neriskē paspert soli pa labi vai kreisi, bet ja to arī dara, piedzīvo izgāšanos. Manā skatījumā grāmata paver plašāku redzes lauku un tas savukārt paplašina prātu un padziļina dvēseli. Kaut gan lietoju internetu, es nespēju iedomāties dzīvi bez grāmatām.
Kādu viduvējību dzīlēs dzimst ne tikai izglītības, bet arī daudzas citas reformas, iepriekšējo Latvijas reģionālo dalījumu ieskaitot? Tiem ļaudīm taču ir uzvārdi un amati, viņi saņem algas, varbūt pat prēmijas un piemaksas. Maz ticams, ka visas reformas ir Briseles pirksts, veikli kustas arī mūsu ierēdņu pirkstiņi, un mēs esam spiesti zvāroties tiem līdzi.
Notikušās Saeimas vēlēšanas un partiju nespēja vienoties par jauno valdību liecina – pārāk daudzi politikā nāk no viduvējības dzīlēm. Atmiņā pazib Aspazijas dzejolis “Pasaciņa”: “Jāj un jāj un neapstājas…” Līdz valsts simtgadei Saeimā ievēlētie neko lielu nepaveiks, ja viņi spēs izveidot valdību, tā būs labākā dāvana valstij.
