“Tas brīdis, kad atklāj kaut ko līdz šim nezināmu par kādu ievērojamu latvieti, ir mūža vērts.” Ilgonis Linde par jauno filmu 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Režisors un operators Ilgonis Linde aizkadrā piedalījies daudzu pazīstamu televīzijas raidījumu, tostarp leģendārā “Labvakar”, tapšanā. Viņš ir autors arī vairāk nekā 30 dokumentālajām un publicistiskajām videofilmām, taču 29. decembrī televīzijas pirmizrādi Latvijas Televīzijā piedzīvos viņa un domubiedru līdz šim pētnieciski ietilpīgākais dokumentālā kino darbs – filma “Šteinhauers un Blūms”.
Tas ir pārsteidzošu atklājumu pilns stāsts par 18. gadsimta latvieti, Rīgas uzņēmēju un muižnieku Jāni Šteinhaueru – vīru, kurš par latvieša pašapziņu iestājās vēl pirms Krišjāņa Barona un Krišjāņa Valdemāra un kurš ļauj apgalvot, ka, iespējams, latviešu nacionālajai pašapziņai ir simt gadu senāka vēsture.
“Tas brīdis, kad atklāj kaut ko līdz šim nezināmu par kādu ievērojamu latvieti, ir mūža vērts,” sarunā teic Ilgonis Linde.
Ilgoni, vispirms pavaicāšu par jūsu pašreizējo nodarbi – desmitiem gadu kaldināta režisora un operatora pieredze jūs šobrīd aizvedusi līdz Saeimai, kur veidojat tās videohronikas. Kā tas noticis?
Saeimā strādāju jau 12 gadus – mans darbs ir fiksēt un montēt dažādas vizītes un protokola pasākumus, veidot sižetus par Saeimas vēsturi un notikumiem. 2008. gadā kādu laiku strādāju Ķelnes dokumentālo filmu studijā “Faktum TV”, taču, krīzei padziļinoties, viņi nolēma iztikt bez svešzemnieku spēkiem.
Man piedāvāja iekārtot studiju Saeimā, kas veido montētu materiālu, kāda līdz tam nebija. No tā brīža katra augsta Saeimas viesa vizīte notikusi manas kameras priekšā – tas ir darbs, kurā joprojām reizēm no atbildības trīc rokas.
Šeit nav iespējams ko atkārtot vai uzņemt vēl vienu plānu – ja kaut ko esi nokavējis – cauri, tas ir pagājis uz visiem laikiem.
Visu mūžu gan neesmu bijis operators, lai gan sižetus esmu sācis filmēt jau diezgan sen. Reiz pēc polemikas ar labu draugu operatoru, kad mēģināju viņam iestāstīt, ko gribu, lai viņš nofilmē, viņš pateica – ja nevari skaidri pateikt, ko gribi, tad ņem un filmē pats! Tā arī daru.
Kolēģis Egils Zariņš jūs nodēvējis par īsti latvisku viensētnieku – tādu, kurš visu prot un grib izdarīt pats.
Man ļoti patīk kaut ko pašam izgatavot. Tā kā dzīvoju Āgenskalnā, pie mājas ir zaļa teritorija. Savām rokām esmu uztaisījis šķūnīti, terasi un vēl šo to. Esmu cilvēks, kuram vienkārši patīk kaut ko knibināties – radīt savām rokām. Tādā ziņā – absolūti praktiskais latvietis.
Mans tēvs bija tāds cilvēks, kurš varēja atdzīvināt jebkādu mehānismu, lai kādā sabrukšanas stadijā tas būtu. Es pats neesmu ārkārtīgi tehnisks, bet skolas laikā man patika fizika, tāpēc ātri spēju izprast, kā darbojas dažādas lietas, vismaz mehāniskā līmenī.
Āgenskalna Vācu skola gan nav saistīta ar eksakto. Vai taisnība, ka tur iemācītā valoda pavada visu mūžu?
Mums bija pasniedzēji vēl no Latvijas neatkarības laikiem un spēja valodu iemācīt tā, ka šķita, tā vienkārši ir ielieta galvā – ne velti pat pēc 30 gadiem varēju strādāt Vācijā. Tiesa, pēc skolas beigšanas 1977. gadā nebija ne mazākās iespējas valodu lietot, par braukšanu uz Vāciju nevarēja būt ne runas, jo manu vecāku pagātnes dēļ mani nelaistu pat uz Mongolijas tuksnesi. Māte kara gadus pavadīja Vācijā, bet viņu atsūtīja atpakaļ, jo nokļuva krievu ietekmes zonā.
Savukārt tēvs tika sagūstīts Kurzemes katlā un vairākus gadus pavadīja karagūstekņu nometnē Karēlijā. Brīnos, kā mani pieņēma darbā ideoloģijas un propagandas citadelē – televīzijā! Biju gatavs tam, ka pēc jautājumiem par manu vecāku pagātni kadru daļa vienkārši paņems slotas kātu un iztrieks mani ārā. Tad nu izdomāju viltīgu gājienu – uz darba pārrunām gāju dzimšanas dienā, un sarunas pagāja apsveikumu gaisotnē, nepievēršot uzmanību nevēlamajam.
Jūs pazīst arī kā aizrautīgu Āgenskalna novadpētnieku, kurš izveidojis Āgenskalnam veltītu “Facebook” žurnālu, izzinot un popularizējot šo Rīgas daļu. Kurā mirklī sapratāt, ka jāstāsta pasaulei par šo vietu, jāpēta vairāk?
Inspirators tam visam ir arhitekts Pēteris Blūms, manas māsas klasesbiedrs. Savulaik mani ārkārtīgi fascinēja Pētera, vēl jauna arhitekta, raksti par Vecrīgu žurnālā “Liesma”, mani aizrāva Rīgas senatne, bet, tā kā Vecrīga jau ir caurcaurēm izzināta, kādā brīdī atskārtu, ka es taču dzīvoju Āgenskalnā, kur vēl ir plašs izziņas lauks. Sāku interesēties, kaut ko pierakstīt.
Priecājos, ka sociālie tīkli dod iespēju dalīties ar atradumiem. Plašāks izdevums gan vēl nav padomā laika trūkuma dēļ. Arvien esmu iesaistīts dažādos televīzijas projektos, vērienīgākais no tiem ir TV īsfilmu sērija “Būt latvietim” par latviešiem emigrācijā – Austrālijā, Brazīlijā, Kanādā.
Šteinhauers un Blūms, arī latvieši, kuru vārdi šādā savienojumā tomēr izklausās svešādi. Kas licis to īpašniekiem kļūt par jūsu jaunās filmas varoņiem?
“Šteinhauers & Blūms” ir kā uzņēmums, kurš eksistē cauri laikiem. Jānis Šteinhauers ir uzskatāms par pirmo latviešu izcelsmes uzņēmēju Rīgā. Viņš piegādāja 90 procentus būvkoku Bīrona būvētajai Rundāles pilij, nopirka Hermeliņa un Voleru muižas, Zasmuižā izveidoja pirmo papīra manufaktūru, viņš ir pirmais, kurš iesūdzēja tiesā Rīgas rāti un uzvarēja.
Galu galā – viņš kopā ar citiem Brāļu draudzei tuviem investoriem uzdāvināja hernhūtiešu draudzei 400 kvadrātkilometru lielu zemes gabalu Amerikā, un tas uzskatāms par visu laiku lielāko latvieša veikto ziedojumu.
Savukārt Pēteris Blūms ir uzņēmējs, kuram pieder arhitektūras un projektēšanas birojs, un viņš nodarbojas ar senu ēku atgriešanu dzīvē. Viņš ir tas, kurš gadiem ilgi pētījis Jāņa Šteinhauera gaitas, atradis un kā tuvinieks kopis viņa kapu Rīgas Mārtiņa kapos. “Šteinhauers & Blūms” ir kā zīmols, kurš eksistē cauri laikiem un nav pārtraucis darbību, būdams arī šī darba autors.
Jūsu pieteikums ir gana ambiciozs – ar stāstu par Jāni jeb Johanu Šteinhaueru vēlaties pārcelt latviešu nacionālas pašapziņas veidošanās sākumu par simt gadiem atpakaļ, vēl pirms jaunlatviešu darbošanās.
Līdz šim ideoloģija par 18. gadsimta latviešiem bija nepārprotama – kalpu tauta, vācieši – asinssūcēji un kaklakungi, klaušas un šausmas. Un te pēkšņi – no vēstures dzīlēm iznirst latvietis, kurš nopērk muižu, uzvar procesā pret Rīgas rāti!
Kā iespējams, ka tik spilgts personāžs pazudis no mūsu vēstures lappusēm?
Šteinhauers bija nodots pilnīgai aizmirstībai jau kopš 18. gadsimta beigām, kad viņa bērni izklīda Eiropā un Amerikā. Tikai pēcāk vēsturnieks Jānis Straubergs viņu izcēla saulītē, bet diemžēl viņš nelietoja atsauces, un nevarējām zināt, kur viņš šīs ziņas atradis. Veidojot filmu veselu gadu, līdz filmēšanai tā arī netikām – vācām materiālus, līdz atklājām zemes pirkumu Amerikā.
Par šo Latvijā nekāda apstiprinājuma nebija, līdz internetā atradu 1922. gadā ASV izdotu, digitalizētu morāviešu baznīcas hroniku, kurā aprakstīta katra diena no draudzes ierašanās Amerikā. Tiku līdz 65. lappusei, kur ir investoru saraksts, un tajā ieraudzīju Jāņa jeb Johana Šteinhauera vārdu! Pēcāk devāmies uz ASV Vinstonas-Salemas arhīvu, kurā, kā izrādījās, par Šteinhaueru runā kā par vecu paziņu.
Kā filmēt dokumentālu filmu par varoni, kurš dzīvojis pirms vairākiem simtiem gadu?
Šteinhauream šogad paliktu 315 gadu. Filmēšana, protams, ir izaicinājums. Mēs pat nezinām, kāds izskatījās Šteinhauers – nav atrasts neviens viņa portrets. Līdzīgas filmas varam redzēt “Discovery”, “History” kanālos, kur mēģina vizualizēt pagātnes vidi tik daudz, cik tas iespējams. Daļu vizuālā materiāla veido Johana Kristofa Broces Rīgas zīmējumi.
Necerēti veiksmīgi atradu arī zviedru laiku batālista Daniela Staverta gleznu. Viņš ir gleznojis Spilves kauju, kura notika teju Jāņa Šteinhauera tēva, Matīsa Šteinhauera, Spilves pļavās uzceltās mājas sētsvidū. Apbrīnojams bija brīdis, kad gleznas reprodukcijā saskatījām šīs ēkas. Braucām uz Zviedriju, Drotningholmu, karaļa rezidenci netālu no Stokholmas, kur atrodas glezna, un to mums bez pārspīlētām formalitātēm ļāva nofilmēt.
Tomēr viens īsts un mums visiem pazīstams Šteinhauers, vārdā Jorens, jums tomēr filmā ir!
Visu laiku likās ļoti dīvaini, ka viens jauns cilvēks no Vācijas atbrauc uz Latviju un vēlas te atgriezties vēl un vēl, pārstāv šo valsti Eirovīzijā un iemācās latviešu valodu labāk nekā dažs latvietis. Mums ar Pēteri likās, ka tajā stāstā ir kaut kas vairāk.
Jums pašam šī ir pirmā tāda mēroga filma?
Apjoma ziņā bijušas pat lielākas. “Uzturiet debesis spēkā” (2013) par Latvijas neatkarības atgūšanas liecībām bija apjomīgāka, tomēr vieglāk īstenojama, jo filmētā materiāla bija krietni vairāk. Taču par šo filmu ir maza revolūcijas sajūta – esam nonākuši pie secinājuma, ka latviešu nacionālā atmoda un pašapziņas veidošanās radās vēl simt gadus pirms jaunlatviešiem, fakts, kas bija izdzisis no vēstures.
Jāpavaicā, vai šādā intensīvā darba režīmā pašam ir brīdis atelpai, svētkiem?
Lielākie valsts svētki man parasti ir svarīgākās darba dienas gadā, bet Ziemassvētki – tie, protams, ar ģimeni. Man ir sieva, dēls, mazmeitiņa, vedekla, māsa, viņas bērni un mazbērni – esam diezgan kupls klans.
Šo gadu daudzi norakstījuši pie neveiksmēm, kā pats raugāties uz priekšu?
Es vispirms gribētu, lai turpmāk būtu vesels un darboties spējīgs. Ļoti ceru, ka drīz pienāks brīdis, kad šī epidēmija beigsies. Varbūt tik ātri neatgriezīsimies pie tā, kā dzīvojām iepriekš, un dzīve būs mazliet citāda. Katrā ziņā es gribētu turpināt to, ko esmu iesācis.
Mani piesaistījusi vēl viena interesanta personība – Kārlis Tenisons, budistu mūks, kurš tāpat kā Šteinhauers ir iekritis kaut kādā vēstures šķirbā. Viņa dzīvesstāsts ir ne mazāk fantastisks kā Šteinhaueram, tikai vedis austrumu virzienā – Burjatija, Mongolija, Tibeta, Birma, Taizeme, lielie budisma centri.
Jums piemīt neremdināms jaunatklājēja gars.
Tas mani vienmēr ir fascinējis. Tas brīdis, kad ieraugi kaut ko, ko neviens nav pamanījis… Nesen Švarcu ģimenes hronikas interneta lapā atradu iepriekšējās, Heinriha Hāgena 17. gadsimtā celtās Hāgena-Bērensa-Švarca muižas ēkas fotoattēlus, kas ir izdarīti pirms 1871. gada, kad arhitekts Matiass Holsts uzcēla tagadējo ēku. Visticamāk, vecākās fotogrāfijas, kādas Āgenskalnā ir uzņemtas. Man likās, tajā brīdī no sajūsmas kājas no zemes atraujas. Tikai šīs sajūtas dēļ es to visu daru.
…
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Zinātkāre. Pacietība. Realitātes sajūta.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez man tuvās ainavas – Āgenskalna, Jūrmalas. Daudz laika pavadu pie jūras, tā ikreiz ir citāda.
Būtiskākais sasniegums darbā?
“Šteinhauers & Blūms”. Ilgi meklēju sižetu, par ko varētu uztaisīt kaut ko nozīmīgu. Manuprāt, tas ir izdevies.
Labākā izklaide?
Pie jūras un jūrā. Jau pēc nepilnas dienas jūrā, uz klāja, aizmirstas visas problēmas, ar ko biju saistīts uz zemes.
