Agris Liepiņš: No Ventspils “pūķa alas” izbēgušie 11
Kopš Aivars Lembergs iekļauts ASV sankcijām pakļauto personu sarakstā, daudzi steidzas no viņa norobežoties. Gan atsevišķi biznesmeņi, gan biznesa organizācijas.
Valdība ir paziņojusi, ka tiek veiktas darbības, lai neatgriezeniski novērstu sankcionētās fiziskās personas ietekmi Ventspils brīvostā un Ventspils brīvostas pārvaldē. Līdztekus sabiedrībā sāk dominēt viedoklis, ka ASV spertais solis beidzot mazinās korupcijas sērgu Latvijā un notikušais uztverams kā nopietns signāls visiem korumpantiem – pieraujieties, citādi būs bēdīgi. Tam jāpiekrīt, tomēr uzjundītajiem notikumiem līdzi nāk nepatīkama pēcgarša.
Pēc visa dzirdētā tā arī netop skaidrs, vai atsevišķi biznesmeņi un organizācijas patiesi grib atteikties no veģetēšanas korumpētā vidē vai, vairoties no sankcionētās fiziskās personas, glābj savu biznesu, lai, vētrai norimstot, turpinātu visu pa vecam.
Var jau būt, ka man vienīgajam tā liekas, bet jūtos kā dīvainā pasaku izrādē nokļuvis. Gadiem ilgi kāds ļauns pūķis Ventas upes krastos turējis savaņģotus gūstekņus. Tur, miklajā drakona alā, sērdienīši mituši, ķēdēs iekalti, bez maizes, ūdens un cerībām, ka kāds viņus sadzirdēs. Tagad ķēdes pārrautas un dreļļi skrien ārā no pazemes, svabadības gaisu aizgūtnēm kampdami. Ja kāds jautā par pazemē pavadīto laiku, visi vienā balsī apgalvo, ka alā bija tumšs, neko nav varējuši saskatīt, tāpēc stāstīt nav ko. Neko nav redzējuši, neko nav dzirdējuši, neko nav noģiduši. Šajā stāstā trūkst loģiskas ticamības. Trūkst neviltotas atzīšanās līdzdalībā, izpaliek skaudrā atziņa, ka arī paši pie notikušā vainīgi.
Nekādā pazemes alā neviens netupēja. Un pilnīgi droši nebija sašpricēts ar paralizējošu indi, kas atņem acu gaišumu un mēlei liek pārvērsties par smagu ozolkoka bluķi.
Sēdēja grezni iekārtotos ofisos un vismaz daļa uzņēmēju guva labu peļņu un daži politiķi tika pie labiem amatiem. Apgrozīja lielus līdzekļus un saprotoši klusēja.
Lūk, politiķe Dana Reizniece Ozola pēkšņi nokrita no plaukta un griežas pie sabiedrības ar atklātu vēstuli. Kā balti gulbji debesīs trauc patētiski vārdi: “Šoreiz stāsts nav tikai par Aivaru Lembergu. Tas ir stāsts par Latviju! Aivaram Lembergam ir jāpaiet malā. Aiziešana no politikas ir vienīgais pareizais solis.”
Teiktajam jāpiekrīt, bet vai patiešām tas ir viss, kas politiķei sakāms? Līdzsvaram deputātei vajadzētu atzīt, ka viņa ilgstoši ir bijusi Aivara Lemberga partijas “Latvijai un Ventspilij” biedre. Nebūt ne pēdējā, ja reiz kā šīs partijas biedre ieņēma ekonomikas ministres amatu Laimdotas Straujumas valdībā un finanšu ministres amatu Māra Kučinska valdībā.
Augstajos amatos deputātei bija pieejama informācija, ar kuru nevar iepazīties vienkāršs vēlētājs. Politiķei ir laba ekonomiskā izglītība un ass šahistes analītiskais prāts, bet līdz šim tas nekādi nav palīdzējis saskatīt trūkumus Aivara Lemberga politiskajā un ekonomiskajā darbībā. Pat ne pirms kāda laika publiski izlasāmā ziņa, ka, apejot noteiktās sankcijas pret kādu valsti, uz šo valsti caur Ventspils ostu tika nogādāta Krievijas nafta.
Pateicoties Kariņa valdības aktīvai rīcībai, šobrīd sankcijas pret Ventspils brīvostu ir atceltas. Tā Latvijas tautsaimniecībai un ostā godīgi strādājošajiem uzņēmumiem ir laba ziņa. Un tomēr jautājums paliek atklāts – cik no nezinīšiem ir nostājušies uz vainas atzīšanas ceļa, cik vienkārši glābj savu biznesu vai politisko karjeru?
