Politiskā vajāšana 0
Pirmā pasaules kara laikā Čārlijs sadarbojās ar ASV valdības ierēdņiem, piedaloties valsts obligāciju izplatīšanas akcijās, kad kopā ar Mēriju Pikfordi un Duglasu Fērbenksu uzstājās speciālos mītiņos, tādējādi gūstot pieredzi tiešā sabiedrības uzrunāšanā. Taču 30. gados, tūlīt pēc filmas “Jaunie laiki” iznākšanas, Čārlijs krita nežēlastībā, un ASV Federālais izmeklēšanas birojs (FIB) uzsāka pastiprinātu viņa izspiegošanu, atverot viņa personisko lietu. Filmas “Lielais diktators” uzņemšanas laikā specdienestu aģenti viņu dažādos veidos vispirms brīdināja, bet vēlāk jau arī atklāti draudēja, ka būs nepatikšanas ar cenzūru. Ierēdņi pieprasīja, lai Čārlijs vispār atsakās no šīs filmas veidošanas, apgalvojot, ka to tāpat nekad nedemonstrēs ne ASV, ne Anglijas kinoteātros.
Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai specdienestu spiediens uz Čārliju ievērojami samazinājās, taču laikam jau ne pilnībā, jo tā vietā pēkšņi sāka pienākt “skatītāju sašutuma vēstules” ar draudiem. Dažās bija pausta gatavība tajos kinoteātros, kuros šo filmu demonstrēs, spridzināt bumbas, izsmidzināt indīgas gāzes un šaut uz ekrānu. Ne policija, ne vispār kāda valsts iestāde, protams, nekādi nereaģēja uz Čārlija iesniegumiem, tāpēc viņš centās vienoties ar ostas strādnieku arodbiedrības līderiem (kuri, kā zināms, jau labu laiku atradās reālā mafijas kontrolē) par kinoteātru aizsardzību. Tas zināmā mērā palīdzēja. Katrā ziņā amerikāņu specdienesti jau tajā laikā paši bija cieši saistīti ar organizēto noziedzību vai vismaz nopietni to respektēja.
Kad beidzot uz ekrāniem parādījās filma “Lielais diktators”, Ņujorkas izdevums Daily News rakstīja, ka Čārlijs tajā “baksta skatītājiem ar komunistisko pirkstu”. Savukārt nacistu propagandas mašinērija Čārliju vienkārši pasludināja par žīdu, sak, ar to tad viss arī pateikts. Tā dēvētā Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija uzsāka gluži atklātu Čārlija darbības izmeklēšanu, kurā viens no galvenajiem punktiem bija tieši viņa nacionālā piederība, par ko vēl būs vēstīts arī šajā rakstā.
Laikā, kad Čārlijs montēja filmu “Verdu kungs”, viņu izsauca uz Vašingtonu, lai viņš piedalītos odiozās komisijas noklausīšanās sēdē, taču drīz to atsauca. Viena no versijām pauž, ka komisija pēdējā mirklī atteikusies no Čārlija izsaukšanas tāpēc, ka parādījusies informācija: viņš, lai izsmietu bailīgās un iztapīgās kompānijas locekļus, uz sēdi ieradīsies savā slavenajā Klaidoņa tērpā un tur uzvedīsies tieši tā kā šis filmu varonis. Tajā laikā no Holivudas uz attiecīgajām sēdēm vispār bija izsaukti 19 cilvēki. Tie, kuri nelokāmi pastāvēja uz savām pilsoņa tiesībām brīvi paust viedokli, “par necieņas izrādīšanu komisijai” un līdz ar to arī savai valstij uz gadu nokļuva aiz restēm. Šeit jāpiebilst, ka Čārlijs nekad nav bijis ASV pilsonis.
Filmu “Verdu kungs” amerikāņu cenzūra aizliedza. Čārlijs piekrita kompromisam, veica pārmontēšanu, un cenzori bija spiesti piekāpties. Taču visā Amerikā šīs filmas demonstrēšanu allaž pavadīja labi organizēti protesti. Laikraksti pakļāvās specdienestu spiedienam un uzsāka metodisku Čārlija nomelnošanu. Līdztekus apsūdzībām par sadarbošanos ar komunistiem viņam pārmeta arī to, ka viņš pat nav vēlējies saņemt ASV pilsonību.
Allaž karojošais “Katoļu leģions” aicināja uz boikotu, tādējādi daudzi kinoteātri patiešām atteicās no filmas “Verdu kungs” demonstrēšanas. Laikraksti kaismīgi publicēja reportāžas no “Katoļu leģiona” saietiem un tajos redzamo plakātu fotogrāfijas: “Čaplins – sarkano līdzskrējējs!”, “Svešinieku laukā no mūsu valsts!”, “Čaplins jau pārlieku aizkavējies viesos pie mums!”, “Čaplins – nepateicīgais! Viņš ir komunistu rokaspuisis!”, “Izsūtīt Čaplinu uz Krieviju!” Bet, neskatoties uz to, filmu tajā gadā nominēja balvai “Oskars” kategorijā “Labākais scenārijs”.
FIB vadītājs Edgars Hūvers izdeva īpašu rīkojumu aktivizēt ziņu ievākšanu par Čārliju, kas vispirms pārvērtās apjomīgā dosjē un vēlāk galvenajā argumentā Čārlija faktiskajai izraidīšanai no ASV. FIB īstenotā Čārlija vajāšana īpaši pieauga pēc tam, kad 1942. gadā viņš īstenoja vērienīgu kampaņu par tā dēvētās otrās frontes atklāšanu, no kā vārdos allaž bravūrīgie amerikāņu militāristi patiesībā ļoti baidījās, jo vēl nebija pārliecināti par to, kurš tad īsti gūs pārsvaru karā – vācieši vai krievi. Pirmajā gadījumā viņi Eiropā nekādā gadījumā neuzdrošinātos parādīties. Taču FIB īstenotā Čārlija vajāšana īpaši uzplauka 40. gadu beigās, kad aptrakušie kongresmeņi jau kala reālas izrēķināšanās plānus ar nepakļāvīgo mākslinieku, izmantojot attiecīgo izmeklēšanas komisiju.
1952. gadā Čārlijs uzfilmēja “Rampas ugunis” – filmu par radoša cilvēka un vispār radošas darbības likteni. Saistībā ar Eiropas pirmizrādēm Čārlijs gribēja uz neilgu laiku aizbraukt uz Angliju, tāpēc vērsās ASV imigrācijas dienestā ar lūgumu jau laikus izsniegt viņam atgriešanās vīzu. Dienesti uzsāka izmeklēšanu, kas ilga vairākus mēnešus un vainagojās ar attiecīgās atpakaļiebraukšanas vīzas izsniegšanu. Taču jau ceļā uz Eiropu viņam paziņoja, ka atgriešanās ASV viņam tomēr liegta. Hūvers aiz muguras nodevīgi panāca, ka imigrācijas dienesti anulē Čārlijam iepriekš izsniegto atgriešanās vīzu, un, lai to atgūtu, viņam jāstājas īpašas komisijas priekšā un jāatbild par virkni politiska un tostarp arī morāla rakstura apsūdzībām. Čārlija vajāšanā viens no kaismīgākajiem entuziastiem bija arī nākamais nelietis ASV prezidenta krēslā Ričards Niksons.
Tiesa, trīs gadus pēc Čārlija aizbraukšanas ASV nodokļu departaments aplika ar nodokli visus Čārlija ienākumus, kas gūti no viņa filmas “Rampas ugunis” demonstrēšanas Eiropā 1955. gadā, jo izdomāja, ka Čārlijs tomēr uzskatāms par “pastāvīgu ASV iedzīvotāju”. Viņam pašam tiesības un iespējas sevi aizsargāt amerikāņu tiesā, protams, bija liegtas.
