Klaidoņa tēla rašanās 0
Sākotnēji Čārlijs savās filmās centās imitēt salīdzinoši raupjo moderno ekspromtkomēdiju stilu, tomēr panākumus viņš guva tieši ar atkāpšanos no tā. Vispirms viņa personāžs Čeizs (no Chas Chaplin) izskatījās kā nekaunīgs blēdis un izvirtulis, taču pakāpeniski viņā parādījās aizvien vairāk cilvēciska siltuma un lirikas, proti, tas, ko vēlāk skatītāji tik ļoti mēdza saistīt ar “mazā klaidoņa” tēlu.
Klaidonis pirmo reizi parādījās komēdijā “Bērnu automobiļu sacīkstes”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1914. gada 7. februārī. Un tieši tajā laikā Čārlijs izdomāja klaidoņa tērpu filmai “Ārkārtīgi sarežģītais Meiblas stāvoklis”, ko viņš uzfilmēja dažas dienas agrāk, taču uz ekrāniem tā parādījās vēlāk, proti, 9. februārī.
Senets aizsūtīja Čārliju nogrimēties, un, kā Čārlijs paudis autobiogrāfijā, tas noticis visnotaļ amizanti… Patiesībā viņš nemaz nezināja, kā jāgrimējas. Viņam pašam nepatika viņa āriene reportiera lomai. Ceļā uz ģērbtuvi Čārlijs pēkšņi izlēma uzvilkt platas bikses, kas izskatījās gluži kā maiss, kā arī uzkrītoši lielus zābakus un katliņcilindru, savukārt rokā nejauši paņēma spieķīti. Likās, vislabāk izskatīsies, ja apģērbā viss būs absolūti pretrunīgs. Čārlijs ne gluži uzreiz izlēma to, vai būs jauns vai vecs, taču, atceroties to, ka Senets viņu uzskatīja par pārlieku jaunu, drošības pēc uzlīmēja sev arī mazas ūsiņas, kas, kā viņam šķita, padarīs viņu vecāku, tomēr vienlaikus neapslēps arī mīmiku.
Tā saģērbjoties, Čārlijs vēl nedomāja par to, kādam raksturam jāslēpjas aiz šādas ārienes, taču, tiklīdz viņš jutās gatavs, apģērbs un viss pārējais it kā pats pateica priekšā iespējami labāko tēlu. Čārlijs acumirklī to sajuta, un tad, kad viņš atgriezās filmēšanas paviljonā, attiecīgais personāžs jau bija piedzimis. Klaidonis bija sanācis visnotaļ daudzveidīgs un pretrunīgs, un, neskatoties uz tēla nosaukumu, kas atbilda tā sociālajam statusam, viņam piemita arī pietiekami izsmalcinātas džentlmeņa manieres.
Atsevišķi lielāko daļu šā tēla elementu citi komiķi izmantoja jau pirms Čārlija. Piemēram, leģendāro stāju ar atbalstīšanos uz spieķa Čārlijs pārņēma no tēva, jo bija to redzējis kādā ģimenes fotogrāfijā. Komiķis “resnais” Arbakls kino jau bija demonstrējis sava patēva cepuri un nenormāli platās bikses. Česters Konklins komēdijfilmās izmantoja fraku. Fords Sterlings filmēšanas laikā mēdza uzvilkt milzīgus – 47. izmēra – zābakus. Arī ūsiņu pielīmēšana nebija nekāds jaunums – pirms Čārlija tādas valkāja Maks Sveins… Tomēr visi kopā šie elementi, kā arī nelieli papildinājumi – piemēram, Čārlijs izlēma apmainīt zābakus, proti, labo kreisajā kājā, bet kreiso labajā, kā arī pirmais izmantoja tieši bambusa spieķi – ļāva izveidot unikālo Klaidoņa tēlu.
Pakāpeniski apgūstot aizvien jaunus kinoražošanas aspektus, Čārlijs vairs nespēja aprobežoties tikai ar aktiera darbu, tāpēc pielika visus pūliņus, lai pārliecinātu kolēģus atļaut viņam pašam veidot filmas. Tas izdevās, taču atkal nevajadzēja ilgu laiku, lai viņš atskārstu, ka strādāšana citu labā krietni ierobežo viņa iespējas, tāpēc viņš pieņēma lēmumu pamest studiju Keystone.
Savu pirmo patstāvīgo filmu Čārlijs uzņēma 1914. gadā (“Lietus pārsteigtais”), kurā viņš bija gan scenārists, gan režisors, gan galvenās lomas atveidotājs. Kopumā tikai vienā 1914. gadā Čārlijs dažādās lomās filmējies 34 filmās!
Strauji sāka pieaugt Čārlija ienākumi. Piemēram, 1914. gadā studijā Keystone viņš joprojām saņēma 150 dolārus nedēļā, taču jau 1915. gadā studijā Essanay – 1250 dolārus nedēļā, plus vēl dažādus bonusus, ieskaitot 10 000 dolāru prēmiju par līguma parakstīšanu. 1916. un 1917. gadā studijā Mutual viņš jau saņēma 10 000 nedēļā plus 150 000 dolāru prēmiju par līguma parakstīšanu. 1917. gadā Čārlijs parakstīja līgumu ar studiju First National par vienu miljonu dolāru, tādējādi kļūstot par tā laika vislabāk apmaksāto aktieri.
1915. gadā Čārlijs studijā Essanay uzņēma 12 filmas, proti, pa vienai katru mēnesi, tostarp “Čempions”, “Klaidonis”, “Sieviete” un “Vakars mūzikholā”. Vēl nesagaidījis līguma darbības beigas, Čārlijs jau izvirzīja jauna līguma nosacījumus, kurā viens no galvenajiem bija prasība viņam uzreiz izmaksāt 150 000 dolāru. Kinostudija nebija ar to mierā. Čārlijs, pilnībā pārņemts ar savu veiksmes stāstu, pabeidza pēdējo darbu studijā Essanay un devās uz Ņujorku, kur viņa brālis Sidnejs jau bija sācis apkopot un pētīt visus Čārlijam izteiktos citu kinostudiju darba piedāvājumus. Tobrīd vispieņemamākos nosacījumus piedāvāja studija Mutual.
Jau pirmajai Čārlija studijā Mutual uzņemtajai filmai – “Lielveikala kontrolieris” – bija satriecoši panākumi. Drīz parādījās arī nākamie komerciāli sekmīgie darbi – “Ugunsdzēsējs”, “Klaiņotājs”, “Vienos naktī”, “Grāfs”, “Augļotāja būda”, “Aiz ekrāna”. Slava un nauda plūda gluži kā upes straume. Čārlijs vēlāk atzinis, ka šajā laikā viņa dzīvē notikušas krasas pārmaiņas un viņam nevajadzēja ne par ko satraukties – tik izdevīgu līgumu viņš bija parakstījis. Līdz 1922. gadam Čārlijam vēl nebija pašam savas mājas, viņš galvenokārt mitinājās viesnīcās, klubos, īres namos. Tad viņš uzbūvēja māju Beverlihilsā – ar 40 istabām, kinozāli un lielu telpu ar ērģelēm.
Čārlijs paudis, ka darbs Mutual bijis vislaimīgākais viņa radošās darbības periods. Viņam tad bija 27 gadi, nenomāca itin nekādas ikdienišķas un sadzīves rūpes, turklāt nākotne iezīmējās tikai un vienīgi pasakainās krāsās. Tas, ka viņš jau kļuvis par miljonāru, pašam šķita līdzīgs drudža murgam. Jau drīz Čārlijs noalgoja prāvu līdzstrādnieku štatu, sāka regulāri apmeklēt labākos aristokrātu namus, iepazinās ar mūziķiem, dziedātājiem.
Drīz izbeidzās termiņš līgumam ar Mutual. Čārlijs parakstīja nākamo līgumu ar studiju First National, un tūlīt pat dzima iecere izveidot pašam savu studiju.
