Varbūt novēlota, bet tomēr visplašākā atzinība 0
Finansiālais nodrošinājums ļāva Čārlijam 1956. gadā nodibināt kārtējo savu filmu ražošanas uzņēmumu – Attica Film Company. 1957. gadā nāca klajā viņa filma “Ņujorkas karalis”, kas izraisīja plašu sabiedrisko rezonansi. ASV cenzūra aizliedza šīs filmas izrādīšanu.
Pēc šīs filmas Čārlijs turpmākos sešus gadus veltīja savu memuāru rakstīšanai. Viņa grāmata “Mana biogrāfija” iznāca 1964. gadā, tā tulkota daudzās pasaules valodās, kļuvusi par absolūtu dižpārdokli un vairākkārt izdota atkārtoti. Oksfordas universitāte piešķīrusi Čārlijam literatūras goda doktora grādu.
Savu pēdējo filmu Čārlijs uzņēma 1967. gadā. Tā bija komēdija “Grāfiene no Honkongas”, kurā filmējusies arī Sofija Lorēna, Marlons Brando un virkne komiķu. Pats Čārlijs parādījās tikai vienā nelielā epizodē veca kuģa apkalpotāja lomā, kurš cieš no jūras slimības. Lai arī kritika šo filmu novērtēja kā neizdevušos, ģeniālā Čārlija vārds tai nodrošināja kārtējos panākumus skatītāju auditorijā visā pasaulē.
Par izcilu ieguldījumu pasaules kinematogrāfā Čārlijam piešķirts Goda leģiona ordenis. Starptautiskajā kinofestivālā Venēcijā 1972. gadā viņam pasniedza arī “Zelta lauvu”. Tajā pašā gadā noreaģēja arī amerikāņi, pasniedzot viņam savu “Oskaru” – par ieguldījumu kinomākslā. Ierodoties ASV uz balvas saņemšanu, Čārlijs bija sagatavojies kārtējiem nežēlīgajiem uzbrukumiem, taču tā vietā viņu sagaidīja vētrainas ovācijas. Patiesi satriekts, viņš tikai ar lielām grūtībām rada sakarīgus vārdus pateicības runai un teju vai nespēja pārliecinoši nodemonstrēt savu leģendāro triku ar katliņcilindru.
1974. gada oktobrī Čārlijs ieradās Londonā uz albuma “Mana dzīve filmās” atvēršanu, bet neilgi pēc tam Anglijas karaliene Elizabete II piešķīra viņam bruņinieka jeb sera titulu, un šī ceremonija izvērtās par neapšaubāmu Čārlija triumfu. Un, visbeidzot, pēc četrus gadus ilgas cīņas 1977. gada 25. decembrī ASV vara un tai pakļautie specdienesti un cenzūra atļāva Holivudas kinoļaudīm laist klajā filmu par ģeniālā aktiera un režisora dzīvi un daiļradi – “Džentlmenis–klaidonis”. Zīmīgi, ka tieši šajā dienā – 1977. gada 25. decembrī – Čārlijs 88 gadu vecumā Šveicē klusu un mierīgi miegā nomira. Viņu apglabāja Vēves kapsētā.
Bet! 1978. gada 1. martā zārku ar Čārlija atliekām izraka un nolaupīja, cerot saņemt izpirkuma maksu 600 000 Šveices franku apmērā. Tuvinieki atteicās, un policijai izdevās notvert noziedzniekus, tiesa – tikai pēc pusgada, bet tomēr. 1978. gada 17. maijā Čārlija mirstīgās atliekas pārapbedīja kapsētā Merūzā zem 1,8 metrus biezas betona kārtas, lai vairs tādi nolaupīšanas gadījumi neatkārtotos. Raugi, arī aizgājis no dzīves šajā pasaulē, Čārlijs turpināja “producēt” sižetu kinodarbiem. Viņam par godu Ženēvas ezera krastā uzstādīts piemineklis.
