No veiksmīga klaidoņa līdz ģimenes laimei: Čaplina ceļš 0
Bērnība un Anglija
Čārlzs Spensers Čaplins (16.04.1889–25.12.1977) ir viena no vissvarīgākajām figūrām pasaulē izklaides jomā, ko dēvē par kino. Viņš mēmajā kino radīja leģendāro Klaidoņa tēlu – tipāžu ar neiztrūkstošajām ūsiņām, katliņcilindru un spieķīti, savukārt filmās “Lielais diktators” (1940) un “Rampas ugunis” (1952) jau vienotā simbiozē savienoja mīmiku, dialogu un muzikālo pavadījumu. Divas reizes mūžā – 1928. un 1972. gadā – Čārlijs saņēmis speciālo ASV kinoakadēmijas balvu “Oskars” par ieguldījumu kinomākslā, bet – ne kā aktieris vai režisors.
Čārlijs piedzima 1889. gada 16. aprīlī pulksten astoņos vakarā Londonas Volvērtas rajonā. Viņa vecāki, tēvs Čārlzs Spensers Čaplins vecākais un māte Hanna Čaplina (dzimusi – Hila) bija estrādes jeb mūzikhola aktieri. Hanna dažādos teātros uzstājās ar dziesmām un dejām un neilgi pirms kāzām ar Čaplinu vecāko laida pasaulē dēlu Sidneju, kura īstais tēvs bija kāds ebrejs, uzvārdā Houkss. Vēlāk Sidnejam piešķīra Čaplina uzvārdu.
Aktieru allaž nesakārtotās personiskās dzīves ikdienas problēmas negāja secen arī šai ģimenei – pārlieku biežas viesiszrādes, nošķirta dzīve, mākslinieciskā uzdzīve un dažādi kreisie mīlas piedzīvojumi. Vīrs Hannu pameta, kad Čārlijam vēl nebija apritējis pat pirmais dzīves gads. Turklāt viņa jau agri zaudēja balsi, tādēļ teātris bija jāatstāj un iztiku vajadzēja pelnīt ar dažādiem gadījuma darbiem. Jaunās sievietes dzīve kļuva gaužām nožēlojama. Čārlijs un viņa pusbrālis Sidnejs auga kopā ar māti, un nav grūti iedomāties, ko viņi dabūja redzēt un piedzīvot jau kopš mazotnes.
Čārlija tēvs sākotnēji spēlēja tikai mīmiskās ainas, taču vēlāk kļuva par, kā tajos laikos formulēja, “dramatisko un žanra dziedātāju”. Viņam bija patīkams baritons, un 19. gadsimta 80. gadu vidū viņš patiešām bija visnotaļ populārs izpildītājs Londonas mūzikholos, daudz koncertēja Eiropā, uzstājās arī Ņujorkā. Viņa repertuārā bija arī paša sacerētas dziesmas. Neskatoties uz to, Čārlija tēvs dzīvoja bezbēdīgā trūkumā un nespēja materiāli palīdzēt tuviniekiem. Lai kaut kā izdzīvotu, māte Hanna piestrādāja par aukli, iemācījās šūt un pildīja vietējās baznīcas draudzes pasūtījumus. Sidnejs vēlāk paudis, ka viņi dzīvojuši absolūtā trūkumā, pustukšā istabiņā un lielākoties badā. Ne viņam, ne Čārlijam ilgi nebija nekādu apavu. Māte novilkusi savas kurpes un iedevusi vienam no zēniem, kuram bijusi kārta doties uz nabagu patversmi pēc labdarības viruma, kas bijusi viņu galvenā iztika visai dienai. Katrā ziņā trūkums nopietni iedragāja Hannas veselību. Sidnejs un Čārlijs sāka klaiņot. Viņus aizturēja un ievietoja bezpajumtnieku bērnu patversmē.
Arī Čārlija tēva karjera un dzīve būtībā bija traģiska. Viņš ļāvās pārmērīgas dzeršanas postam un diemžēl ātri vien nomira – viņa dzīve noslēdzās 1901. gada 9. maijā 37 gadu vecumā.
