Nekas nestāv uz vietas. Saruna ar mākslinieku Jāni Murovski 0
Maza melnbalta fotogrāfija, kurā redzama Latvijas–Krievijas miera sarunu delegācijas sagaidīšana Zilupes stacijā 1920. gadā – tās sastāvā arī sevišķo uzdevumu virsnieks Jānis Jējers.
Teju simts gadus vēlāk ģimenes albumā nejauši pamanītais attēls kļuvis par vienu no pieturas punktiem Jāņa Jējera mazdēla, mākslinieka JĀŅA MUROVSKA jeb Mura izstādei, kas no sestdienas, 30. novembra, līdz 26. janvārim atvērta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālē.
Vectēvu grafiķis Jānis Murovskis nekad nav saticis. Ir tikai arhīva ziņas un ģimenes stāsti par Jāni Jējeru, kurš gribējis kļūt par skolotāju, mācīties valodas, bet ierauts kara virpulī, nokļuvis Latvijas armijā, kur uzkalpojies par virsnieku, vēlāk bijis Rīgas apgabaltiesas tiesnesis, līdz nenoskaidrotos apstākļos miris izsūtījumā Sibīrijā 1941. gadā pēc tam, kad lūdzis nosūtīt viņam angļu valodas vārdnīcu.
Tomēr tieši vectēvam kā emocionālam un idejiskam pirmkustinātājam veltīta viena no trim Jāņa Murovska izstādes “… un plūsma… Jānis Murovskis… sietspiede…” telpām –
līdzīgi kā starpkaru laika foto, te pulcināti melnbalti plūdināšanas tehnikā radīti sietspiedes darbi.
Atsevišķi iecerēti krāsu redzējumi no paša laimīgās bērnības, augot mākslinieku – keramiķes Latvītes Mednieces un tēlnieka Imanta Murovska – ģimenē.
Trešā, nosacīta mūsdienu daļa, apvieno Mura jaunākos, pēdējā laika darbus, kas fiksē netveramo mūslaiku plūdumu.
“Uz izstādes atklāšanas laiku jau četras nedēļas pats būšu vectēva godā. Vectēvs – es, es – vectēvs – arī šajā pēctecībā parādās plūsmas/plūduma motīvs,” spriež mākslinieks.
– Kā nobriestat radošai pieturai ar nosaukumu “personālizstāde”?
J. Murovskis: – Izstāžu rīkošana ir normāls radošais process. Tu kaut ko sataisi, atrodi kaut ko jaunu, strādā tajā laukā, darbojies, ņemies, un tad sakrājas kaut kāds gabaliņš, un ir dabiska nepieciešamība to parādīt cilvēkiem.
– Saprotu, šoreiz izstādi iekārtojat pats?
– Jā. Kopā ar sievu (māksliniece Ineta Bērkmane). Atklāti sakot, man šķiet, ka
esmu tāds karstais kartupelis mākslas kuratoriem, jo viņi nevar saprast, ko ar mani iesākt.
Ir jau bijusi arī laba pieredze, piemēram, sadarbība ar Zani Zajančkausku, Jūrmalas pilsētas muzeja izstādi (“Formosa. Skaistā sala”, 2016) iekārtojot. Patīkami bija sadarboties Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā ar Māri Čačku (izstāde “Neizprotamā attāluma sajūta”, 2016).
– Šogad ir jau desmitais gads, kopš esat pievērsies sietspiedei, iznāk, ka izstādē būs desmitgades retrospekcija. Kas arvien suģestē šajā tehnikā?
– Patiešām, pirms desmit gadiem apmetu kažoku uz otru pusi un sāku taisīt kaut ko nosacītu, abstraktu.
Ideju kalni kā viļņi nāk, aug un plok.
Strādā pie viena darba, bet jau domā par nākamo. Šajā “plūsmā” patiešām ietilpst paši pirmsākumi, sākot ar “Eža kažociņu” (2009), kas jau izstādīts galerijā “Daugava”’ un izstādē Taipejā (2015).
Tad ir arī kaut kas pa vidu un aptuveni trešdaļa – jaunie, šā gada darbi.
Savā laikā man bija fobija, iespējams, no skolas gadiem, kad mākslinieku izstādes apceļoja vieni un tie paši darbi, tāpēc šķita, ka man uz katru izstādi jātaisa kaut kas pilnīgi jauns.
Tas bija un ir diezgan liels dzinējspēks, pie kā cenšos pieturēties.
Varbūt kaut kāds protests, bet varbūt vienkārši šķiet muļķīgi un garlaicīgi likt vienu un to pašu.
Tomēr negribu šo saukt par retrospekciju, drīzāk tas ir kāds posms, jo pirms tam taisīju pavisam citādus darbus. Nezinu, kas mani sagaida nākamajā gadā.
Radošās idejas mēdz novecot, pirms esi tām pieķēries.
Šis process iet uz priekšu aulekšiem.
– Jūs dēvē par mākslas fenomenologu, apziņas vērotāju. Kā pats to skaidrojat?
– Mani darbi top manis attīstītā īpašā tehnoloģijā, kur sietspiedes iespiedformas tiek veidotas ar plūdināšanas paņēmienu. Var drukāt tirāžas, kas sietspiedei raksturīgas, bet pēc formas izmazgāšanas to atkārtot nav iespējams.
Parasti aprobežojos ar pāris novilkumiem uz papīra vai vienu uz audekla. Tāds unikalitātes raksturs.
Man nekur nav kaut kādas ļoti atpazīstamas lietas – portreti vai pļavas –, viss nosacīts, neizmantoju horizontu.
Tomēr cilvēki jau grib redzēt darbos kaut ko sev atpazīstamu –
Dieva tēlu vai saulrietu, vai meiteni pie jūras, bet visi mani darbi balstīti asociācijās.
Tas savā ziņā ir kaut kāds fenomens – sāc kaut ko darīt, ir vīzija par to, ko gribi sasniegt, ir visādi šķēršļi – materiāls, izmērs, noskaņojums –, pats drukas process. Tajā ir diezgan liels nejaušību procents.
Visam kopā summējoties, katrs darbs ir redzējums, kurā it kā atpazīstamas lietas ir attīrījušās. Darbs ir pazaudējis nevajadzīgo informāciju. Paliek tikai būtiskākais.
– Jūsu redzējumi arvien bijuši saistīti ar dabu, tomēr šoreiz vērojuma plūsmas izejas punkts bija vēsturiska fotogrāfija.
– Tā ir maza fotogrāfija no ģimenes albuma, ko man ilgus gadus nerādīja. Tikai tad, kad jau biju pie pilnas apziņas, to ievēroju un jautāju. Fotogrāfija uzņemta 1920. gada 14. augustā, miera sarunu delegācijai atgriežoties no Maskavas.
Šīs sarunas, kuras notika zināmā slepenībā, bija tik būtiskas valsts nākotnes attīstībā – domāju tas ir brīnišķīgs ierosinājums šai izstādei.
Vecaistēvs izdzīvojās pa Pēterburgu, mācījās par skolotāju, kamēr viņu paņēma Pirmajā pasaules karā, kur vēlāk sašāva. Tad atsūtīja atpakaļ uz to pašu Pēterburgu, kur viņš pabeidza Vladimira karaskolu, atkal nokļūstot armijā, kur viņu atkal sašāva. 1918. gadā viņš var atgriezties Latvijā, jau savā valstī, kur viņš atkal iestājas armijā.
Ļoti šaubos, vai to var saukt par karjeru – tam visam bija gadījuma raksturs.
Daudz kas atkarīgs no tā, ar ko satiecies un kur kādā brīdī esi. Tas bija tāds laiks. Tas, ka viņš nokļuva miera sarunu delegācijas sastāvā – acīmredzot viņam bija kaut kāds uzdevums, kas man šobrīd nav zināms.
Šajā gadījumā šī izpētes daļa ir vairāk fons. Drīzāk mēģinu iedzīvoties vectēva ādā.
Kā ir tad, kad brauc uz Maskavu un kaut kur Veļikiji Lukos izkāp ārā uzpīpēt un virs galvas ir zvaigžņotas debesis. Tev nav mobilā telefona, neviens nezina, kur esi un ko dari.
Skatījos uz to bildi un ievēroju, ka fotogrāfijā vectēvs tur roku kabatā tāpat kā nereti es – pilnīgi ne kā militārpersona.
– Kā vectēva telpa saplūst ar jūsu paša telpu?
– Es savu vectēvu kaut kā subjektīvi, empātiski saprotu. Viņš gribēja mācīties valodas. Kad bija izsūtījumā, it kā Tomskā, lūdza, lai atsūta angļu valodas vārdnīcu.
Drīz pēc tam, 1941. gadā, viņš nomira, esmu pārliecināts, ka šīs vārdnīcas dēļ.
Skaidrs taču – spiegs! Jo kam viņam tur, mežā, angļu valoda! Bet neviens nezina, kas īsti tur, jūnijā, Sibīrijas vasarā notika.
Izrādās, viņš, tāpat kā es, audzēja vīnogas, līdz kādā piezīmju grāmatā atradu ierakstu – braucot uz tirgu pirkt “Frankentaleru” – īpaša šķirne, ko šeit reti audzēja, bet arī es biju to atvedis no ārzemēm un ieaudzējis šeit.
Izrādās, tāpat kā viņš, es potēju ābeles. Un mums abiem patīk vētra. Droši vien mans vārds dots par godu viņam.
Vectēva telpā izstādē būs melnbalti darbi – toreiz taču krāsu foto nebija. Plūsma no vectēva pāriet uz otru telpu, kas it kā ir par mani.
Esmu audzis padomju laikos, kad uz visiem stūriem tika mālēts – esam par mieru un amerikāņi ir sliktie, vai arī “darbaļaužu vara lielu dara”.
Bet es aizgāju pirmajā klasē 45. vidusskolā ar tauriņu, ko bija uzšuvusi mamma, un tūlīt mani nosauca par buržuju. Labi, ka pusgadu pēc tam pārcēlāmies uz Jūrmalu.
Tajos laikos jau daudz noklusēja, tēvs taču 16 gados bija iesaukts vācu armijā, mammas tēvs izsūtīts Sibīrijā.
Man tas bija laimīgās bērnības laiks, kurā plūst bērnības atmiņas.
Izliets piens – slikti, bet cik smuki! (darbi “Piens”, “Pļava”). Mani vecāki mani ļoti mīlēja, īpaši mamma. Zemapziņā viņi cerēja, ka es būšu mākslinieks. Laikā, kad bija jārok augļu kociņiem bedres, man atļāva gulēt uz jumta un skatīties mākoņos. Iespējams, tas pie kaut kā ir novedis.
– Melnbaltajam darbam “Pamošanās” pievienots jums raksturīgais, garākais paskaidrojums, šoreiz: “Drosme iesākt ko jaunu, ar pārliecību, ka tas turpināsies.” Ko vēlējāties paskaidrot vai kurp virzāt skatītāju?
– Tie garie paraksti vairāk apraksta situāciju un sajūtas, topot darbam, bet tās nekādā ziņā neparādās pašā darbā. Jūsu minētais darbs ierindojas Vectēva telpā, no kuras cēlusies visa izstādes iecere.
Kaut kur fonā vīd simtgades ideja – kā bija pirms simt gadiem, kad Bermonts šāva uz Rīgu. Esmu redzējis 1919. gada attēlu ar sašautu muzeja telpu, kurā notika pirmā latviešu mākslinieku retrospektīvā izstāde.
Purvītis un Rozentāls karājās šķībi greizi.
Šis nosacīti ir stāsts par to laiku – traģisku, neskaidru, saraustītu, kad viss brieda, notika pamošanās.
Akadēmijas līnija man te arī visur kaut kur plīvo gaisā. Tā plūsma turpinās mūsu dzimtā.
Mana mamma ir mācījusies Mākslas akadēmijā un tur iepazinusies ar tēvu. Arī es esmu mācījies akadēmijā, iepazinies ar sievu. Mūsu abi bērni mācījušies akadēmijā, meita (animatore Lizete Upīte) šeit iepazinusies ar vīru un dēls (Matīss Murovskis) ar draudzeni. Esam vieni no retajiem, kuri akadēmiju izgājuši trīs paaudzēs.
– Strādājat burtiski līdzās studentiem – saruna notiek Vizuālās komunikācijas nodaļā. Vai veidojas radošā simbioze ar jauno paaudzi?
– Jaunieši nepārprotami uztur kaut kādu tonusu – visi izstādes darbi tapuši šeit. Protams, ir brīži, kad esi koncentrējies uz kādu detaļu, un kāds ierodas, pajautājot, kur pazudis āmurs.
– Daļa darbu izstādē būs arī no šā gada – varat noformulēt jaunākās plūsmas tajos?
– Tās ir dažādas, ļoti meklēju kaut kādu izskaidrojumu tam visam, taču, jo vairāk domā, jo trakāk paliek.
Mana filozofija – nekas nestāv uz vietas, nav pareizs vai nepareizs, jo visu laiku mainās.
Tā ir šī plūsma. Laika plūsma, vēja plūsma vai ūdens plūsma vai starojums mainās. Tāpat arī mūsu skats – gaismas viļņi nāk, neironu plūsma virzās uz smadzenēm – viss notiek kaut kādā kustībā.
Tie, kas lepni paziņo, ka iet pret straumi – arī viņi iet pa straumei. Varbūt tikai peld kādā lielākā straumē. Jo tālāk domā, jo trakāk.
Radošā vizītkarte
Jānis Murovskis (1961)
• Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu (1980) un Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu (1986).
• Sācis piedalīties izstādēs 1986. gadā ar ofortiem no sērijas “Zivju dzīve”. Uzsācis darba gaitas Latvijas Mākslas akadēmijā 1989. gadā, Vizuālās komunikācijas nodaļas vadītājs no 1999., profesors – no 2009. gada.
