No vecām lupatiņām jauni deķi 0
Rūjieniete Guna Miķelsone lupatu grīdceliņus, paklājus un krēslu pārklājus auž jau 16 gadus. Viņa praksē realizē vienu no zaļā dzīvesveida pamatprincipiem – no veca darina jaunu.
Savulaik lupatu deķus izmantoja, lai ziemā apsegtu zirgu muguras, nu tie ir kļuvuši par gaumīgu interjera sastāvdaļu. Prasmīgās audējas darbi daiļo daudzus mājokļus ne vien Latvijā, bet arī daudzviet pasaulē, tālo Ameriku, Kanādu, Austrāliju un Havaju salas ieskaitot.
Starts
Iemācīties aust Guna gribējusi jau kopš bērnības. Uz to mudinājuši divi spēcīgi impulsi – desmit gadu vecumā redzētais aušanas demonstrējums Brīvdabas muzejā Rīgā un vecāsmātes stelles, kas stāvējušas dzīvojamās mājas bēniņos.
– Degu nepiecietībā pēc iespējas ātrāk noskaidrot, kā ar to “verķi” apieties, – atceroties nosmej enerģiskā rokdarbniece.
Sākusi apmeklēt aušanas pulciņu, bet vēlāk iestājās rokdarbniekos Liepājas lietišķās mākslas skolā. Pēc beigšanas strādāja gan skolā par mājturības skolotāju, gan mākslas kombinātā “Daiļrade” un citur. Kad likvidēja pēdējo darbavietu, reģistrējās kā individuālā darba veicēja, jo saprata, ka citas alternatīvas nav. Tagad nodarbojas ar amatniecību – ražošanu nelielos apjomos.
Pirmo lupatu grīdas celiņu uzaudusi meitai, lai padarītu mājīgākas skolas kopmītņu telpas, kur vecākā atvase mācoties mitusi. Rezultāts apmierinājis, tāpēc no tekstillentītēm sākusi darināt dažādu toņu un izmēru grīdceliņus pārdošanai.
Pirmie pircēji bijuši Ungurmuižas muzeja apmeklētāji, kur par pārvaldniekiem strādāja daiļamata meistares radi. Paralēli austajiem priekšmetiem pārdošanai adījusi zeķes. Māk arī knipelēt mežģīnes, bet pēc šāda veida rokdarbiem neesot pieprasījuma.
Materiāli
Gunas īpašumā ir četras stelles. Vairāk par simts gadiem esot no vecāsmātes mantotajām, nedaudz jaunākas ir pirmā Latvijas laika meistara Viļumsona stelles, kam nepieciešams neliels remonts, bet 30 gadu – tām, ko viņai, beidzot lietišķos, uzmeistarojis tēva brālēns. Vēl audējai pieder nelielas stelles, uz kurām viņa auž tautiskās jostas un rokturus pašaustajām somām.
Darinot lupatu grīdceliņus un deķus, viņa velkos izmanto lina diegus un paklāju aušanai speciāli domātos diegus (tos iegādājoties no kāda igauņu uzņēmēja), bet audos – dažādu materiālu lietotus apģērbus. Pie tiem tiekot ar Sarkanā Krusta, sociālās palīdzības dienestu un humānās palīdzības veikalu starpniecību, kur pāri paliek tā sauktie nelikvīdi – pārāk sintētiski, nemoderni vai kādu citu iemeslu dēļ neiepatikušies apģērbi. Aicinot arī radus, draugus un paziņas neizmest vecos mēteļus, svārkus, žaketes un T-kreklus.
– Kāda sieviete vēlējās, lai noaužu grīdceliņu no tekstilstrēmelītēm, kas sagarinātas no viņas ģimenes locekļu apģērba gabaliem – mirušā vīra uzvalka, bērnu drēbēm, no kurām izauguši, no kleitas, ko savulaik vilkusi mugurā svinīgos pasākumos. Var teikt, ka grīdas celiņā simboliski ieaudu ģimenes vēsturi. Tiesa, tekstilstrēmelītes nebija viegli samiksēt, jo bija ierobežota krāsu un audumu struktūru izvēle.
Audiem derot jebkurš audums, taču vēlams, lai malas neirtu.
Vispirms apģērbam izgriež vīles, tad sagatavo aptuveni divus centimetrus platas strēmelītes, audumu griežot pa spirāli, līdz nonāk līdz centram.
– Šim nolūkam vispiemērotākie ir svārki, bikses, putekļu auduma mēteļi, taču neder bērnu drēbītes, jo ir pārāk mazas un ar daudzām detaļām, un žaketes, jo no tām var izmantot tikai piedurknes un muguras vidu, citviet ir pielīmēta oderdrēbe, – atklāj audēja un piemetina, ka ļoti skaista tonalitāte esot humānās palīdzības veikalos pieejamiem kašmira mēteļiem. Ieaužot šī auduma strēmelītes, grīdceliņš ir īpaši silts. Toties izturīgāks, ar vienādām ārmalām, kas neizstaipās, sanākot tad, ja kokvilnas, vilnas vai cita auduma strēmelītes aužot pamīšus ar trikotāžu, ievērojot vienādas proporcijas.
Tekstillentītes satinot kamolos, sašķirojot pa krāsām un toņiem. Jo tās ir daudzkrāsainākas, ar daudzveidīgāku faktūru, jo interesantāku grīdceliņu vai pārklāju iespējams noaust. Divu vienādu nav – katrs Gunas Miķelsones grīdceliņš, deķis vai pārklājs ir unikāls un neatkārtojams.
Audēja novērojusi, ka latviešiem (arī amerikāņiem un skandināviem!) patīk smilšu un laukakmens pelēkie toņi, tāpat zaļie, kuru izvēle ir maza, jo nav tik daudz šādu apģērbu. Pašai tuvākā esot ceriņu krāsa.
– Audumus nekrāsoju, jo tad, mazgājot grīdceliņu, tas var saplukt. Tagad krāsas nav tik kvalitatīvas, turklāt, izvēloties piemērotāko, dažkārt grūti noteikt, no kāda materiāla ir apģērba gabals. Tā kā grīdceliņā var būt ieaustas vilnas strēmelītes, to nevajadzētu mazgāt karstā ūdenī (tad vilna saraujas), bet tikai 30 – 35 grādu temperatūrā.
Apaužot Ameriku
Guna ir izskaitļojusi, ka no sešiem kilogramiem apģērba var iegūt piecus kilogramus tekstillentīšu, kvadrātmetrs lupatu grīdceliņa top no pusotra kilograma lentīšu, bet, visu dienu aužot ar nelieliem pārtraukumiem, topot divi metri izstrādājuma.
– Grīdas celiņiem nav standarta izmēru. Īsākais, ko darināju pēc pasūtījuma, bija 27 centimetrus garš, bet platākais sasniedza 280 centimetrus.
Savulaik austos lupatu grīdceliņus esot pārdevusi gadatirgos visā Latvijā, bet tas bijis dārgs prieks, jo vajadzējis maksāt par tirdzniecības vietu un segt ceļa izdevumus. Tagad Gunas darinātie darbi pieejami interneta veikalos: vietējā – meistardarbs.lv un globālajā – etsy.com.
– Amerikā vienu apdzīvotu vietu no otras šķir milzīgi attālumi, viņi nevar tik ātri kā mēs aizskriet uz gadatirgu kaimiņu novadā, tāpēc iecienījuši iepirkšanos internetveikalos. Tā ir viņu sadzīves kultūras būtiska sastāvdaļa, – skaidro audēja un piebilst, ka Amerika ir tik liela, ka viņas mūžam darba pietiks, lai noaustu kaut n-to daļu no pieprasījuma. Vēl pirms nepilna gada, kad izveidojusi savu sadaļu globālā tīmekļa tirgotavā etsy.com, pasūtījuši vienu, divus lupatu grīdceliņu un paklājus mēnesī, tagad pieprasījums pieaudzis līdz pieciem, sešiem un vairāk izstrādājumiem.
