No vārda “nacionāls” nevajag kautrēties. Saruna ar profesori Maiju Kūli 1
Saruna ar profesori Maiju Kūli, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktori.
Cienījamā profesore, šī būs mazliet neparasta saruna, jo tajā bez mums vēl piedalīsies Jānis Akuraters. Latviešu strēlnieks, kurš sarakstīja “Kalpa zēna vasaru”. Latvijas patriots, kuram nebija vienaldzīgs jaunās valsts liktenis. Es ieskatījos viņa esejā “Pēc pieciem gadiem”, kas publicēta laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 1923. gada novembrī, tātad sagaidot Latvijas valsts piecu gadu jubileju. Lūk, ko viņš raksta: “Latvijai šodien liela piemiņas diena. Piecus gadus esam neatkarīga tauta, jauna valsts un tautu pulkā līdztiesīgs loceklis. Ja salīdzinām šos piecus gadus kaut vai ar veseliem piecsimt gadiem, kuros latvju tauta gulēja vēstures tumsā, tad tie ir ļoti lieli un spoži bijuši. Tagad mēs svinam svētkus. Mums ir armija, parlaments, flote, notiek parādes, runas, rauti, sveicieni. Bet, kad mirušiem un dzīvajiem tiek atdots pienācīgais gods, kad noskan parādes salūti, himnas, runas, kad plūst manifestācijas un deg ugunis par godu bijušajam laikam, kad gribas atskatīties arī uz darbiem, kas veikti Latvijas valsts un tautas labā, gribas domāt arī par mūsu nākotni, kura top liela tautas un valsts darbā. Un tad – pie šiem jautājumiem nav vairs svētku sajūtas. Personīgi es jūtu pat skumjas, un man liekas, ka spožais Latvijas rīts ir ievedis mūs pelēkā, miglainā dienā un saule glabājas vairs tikai atmiņā.”
Ko jūs teiktu – vai sajūtas atkārtojas?
M. Kūle: Manuprāt, ne. Mums jāsaprot vēsturiskie apstākļi, kādos Akuraters rakstīja šīs rindas. Pirmajā brīdī pēc Latvijas valsts proklamēšanas un neatkarības izcīnīšanas tautā bija milzīgs pacēlums. Kultūrā valdīja romantisma laiks, kas vēl vairāk pastiprināja vispārējo sajūsmu. Bet tad nāca pirmās grūtības, Latvija brīžam mokoši meklēja vietu jaunajos politiskajos un saimnieciskajos apstākļos. Saprotams, ka sekoja emociju atplūdi.
Vai šodien, domājot par Latvijas valstiskumu, sajūta ir tikpat pacilājoša kā pirms simts gadiem? Diezin vai. Viens no iemesliem – juristiem izdevies iestāstīt, ka mums sava valsts pienākas gluži vai automātiski. Ka tā bijusi vienmēr, virtuāli pastāvējusi arī okupācijas laikā – jo mums taču bija sava vēstniecība Vašingtonā, kas izdeva Latvijas pases, bija diplomāti, pieņemšanas un apsveikumi 18. novembrī. Sevišķi spilgti šo sajūtu redzu savos studentos, kuri dzimuši pēc 1991. gada. Viņu apziņā Latvijas valsts ir dabiska parādība, par kuru nav jācīnās un kuras eksistencei nav jāveltī kādas īpašas pūles.
Tieši šeit slēpjas dažkārt vērojamā nicīgā attieksme pret valsti. Nespēja nodalīt politiķus, Saeimu un valdību no valsts, no Latvijas zemes, rada sajūtu, ka valsts ir neizdevusies un nekam nederīga.
Bet personīgi man tā der, tā der arī maniem radiem, kaimiņiem un draugiem.
Filozofija māca, ka valstiskums ir augstākā sabiedrības pārvaldes forma. Tas, ka tik mazskaitlīgām nācijām kā Latvija ir sava valsts, patiesībā ir brīnums. To spilgti var izjust Āzijā – tur valsts sākas ar desmitiem miljoniem iedzīvotāju.
Mums, latviešiem, ir laimējies divējādā ziņā. Pirmkārt, Krievijas impērijas sabrukums pavēra ceļu uz valsti, par kuru gan mēs esam cīnījušies ar ieročiem rokās. Otrkārt, mēs dzīvojam Eiropā, kuras civilizācija akceptē arī mazu valstu pastāvēšanu kā pašsaprotamu, dabisku lietu.
Tieši par to rakstīja Akuraters: “Nacionālai valstij ir vajadzīga sava īpatnēja seja, savs raksturs. Ir vajadzīgs parādīt savas tiesības un gribu un arī attaisnojumu uz valsti. Ir vajadzīgs iekšējais saturs. Un šis iekšējais saturs ir tas, par ko jādomā jubilejas dienā, jādomā ar skumjām, rūgtumu un sāpēm. Mūsu saturs ir neizveidots, nenoteikts. Pirmais un spilgtākais ir tautas īpatnējas apziņas trūkums. Jo tagadējā laikā, kad Eiropa tiek pārveidota, galvenais, kas dod mums tiesību būt neatkarīgiem, ir nacionālais princips. Ja tas ir stiprs, liels, apzinīgs un drošs, tad mums ir tiesības uz valsti.”
Vai mums ir izdevies izveidot savu īpatnējo saturu un līdz ar to savu vietu Eiropā?
Kulturāli mēs neapšaubāmi esam Eiropā, un stiprs pamats šai piederībai likts jau Akuratera dzīves laikā – ar Dziesmu svētku tradīcijas attīstību, Kultūras fonda izveidi, latviešu valodas stiprināšanu. Bet, raugoties uz Eiropas Savienību kā politisku veidojumu, redzam, ka tā pati vēl tikai meklē savu nākotnes formu. Vai tā būs federācija, par kuru iestājas Francijas prezidents Makrons? Bet varbūt tā būs nacionālu valstu apvienība? Ir sajūta, ka politiskās attīstības svārsts patlaban virzās ES dalībvalstu lielākas suverenitātes virzienā. Šīs parādības cēloņi meklējami Eiropas Komisijas amatpersonu un ierēdņu pārlieku lielajā centībā virzīt federālisma ideju, arī augstprātībā un arogancē. Turklāt komisijas augstākās amatpersonas jau neievēl Eiropas tautas, tās tiek virzītas un bīdītas aizkulišu intrigās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Eiropai patlaban nav spilgta līdera, kurš varētu pārstāvēt mūsu pasaules daļu globāli, pamatot Eiropas vērtības un intereses. Latvijai riskants, pat bīstams laiks. ES vēl nav atradusi kopējo garīgo pamatu. Pierādījums tam ir nespēja pieņemt līgumu par ES konstitūciju, kas gan bija vājš un iekšēji samudžināts dokuments.
Man pašai šķiet – lai gan esam noguruši no vietējiem politiskajiem kašķiem, mūsu tauta, turklāt gan latvieši, gan krievi, vēlas lielāku Latvijas patstāvību ES saimē.
Vienlaikus paši vēl neesam definējuši, kur īsti atrodamies – Ziemeļeiropā, Austrumeiropā vai Centrāleiropā. Atšķirībā no igauņiem, kuri konsekventi sevi pozicionē kā Ziemeļeiropas valsts. Bet globalizācijas laikmetā veiksies tām nācijām, kurām piemīt vitāla, dinamiska identitāte ar spēcīgu iekšējo pašsapratnes kodolu. Ar gaušanos un žēlošanos vairs neko labu nevar panākt. Jo kuram tad vajag vājos un nelaimīgos? Nevienam. Mēs šodien dzīvojam jauno, spēcīgo, veselīgo, smaidošo, veiksmīgo un uzvarošo laikmetā.
Starp citu, par Eiropu runājot – svētdien, 11. novembrī, Polija, kas ir mūsu likteņa biedrs un sabiedrotais, svinēja neatkarības 100. gadadienu. Varšavā notika vairākas manifestācijas un gājieni, kurās piedalījās ap 200 000 cilvēku. Mediji ziņo, ka tajos tikuši dedzināti ES karogi.
Radikālu viedokļu izpausme ir brīvas un demokrātiskas sabiedrības pazīme. Vienlaikus jāsaprot, ka medijiem patīk tiražēt šādas skandalozas, ekstrēmas protesta formas, kas balansē uz likuma pārkāpšanas robežas. Manuprāt, tā ir pārprasta demokrātija.
Pārprastu demokrātiju pieminēja arī Akuraters: “Neciešama un gļēva tolerance ir bijis mūsu posts senvēsturē un varbūt arī tagad. Jo tikai valsts nacionālisma neapziņa ir radījusi un uztur Latvijā tādas politiskas partijas, kuras nes un glabā sevī nāves dīgļus. Vaj tiešām valsts varai tādas nav zināmas un tās jāsauc vārdā? Vaj nepietiek, ka viņu preses orgāni ikdienas runā izsmiekla pilnu valodu un demokrātismu izlieto sev par aizsarga līdzekli, lai viņa patversmē sviestu visnekaunīgākos rakstus tautā par monarhijas laiku labumiem, stipras dūres vajadzību un citām pagātnes lietām?”
Cik trāpīgi pateikts! Tā ir sen zināma lieta, ka demokrātijai ir gan savi plusi, gan mīnusi. Varbūt lielākais pluss ir nemitīgā varas maiņa, kas neļauj izveidoties totalitārai diktatūrai. Savukārt mīnuss ir demokrātijas ievainojamība, dažkārt arī nevarība, nespēja sevi aizstāvēt. Vērojama pārspīlēta un nevajadzīga tolerance, atvērtība pret viedokļiem, kas noliedz demokrātiju un pašu Latvijas valsti. Manuprāt, valstiskās konstitucionālās vērtības ir absolūti neaizskaramas, pret šādu uzskatu paudējiem būtu jāvēršas tikpat asi kā pret Hitlera vai Staļina slavinātājiem. Šai ziņā Lietuvas prezidente Grībauskaite ir daudz konsekventāka par mūsu politiķiem. Viņa skaidri pasaka: manai Lietuvai melu plūdi nav vajadzīgi, un valsts pret tiem vērsīsies.
Nacionālo bruņoto spēku kapelāns Elmārs Pļaviņš Lāčplēša dienas dievkalpojumā teica: “Ja Latvijas brīvības cīnītāji vadītos pēc šodienas globālajā pasaulē valdošās personisko labumu prizmas, mēs, iespējams, nesvinētu ne 11., ne 18. novembri.” Vai tad ideālisms ir zudis?
Nav zudis! Šāda pārliecība radusies, iepazīstot mūsu Bruņoto spēku komandierus, virsniekus, arī Jaunsardzes vadītājus. No manas puses to varētu saukt par patriotisku apbrīnu un uzticību reizē. Tad jau drīzāk pārmetumi būtu raidāmi partiju un politiķu virzienā. Saeima daudziem asociējas ar “politbiznesu”, kurā var “izkārtot lietas”. Tāpēc jau katrās jaunās Saeimas vēlēšanās jūtama vēlme attīrīt politiku no “sodrējiem”. Tā nu mēs bīdāmies uz priekšu. Varbūt ne vienmēr pa taisnāko ceļu, ne vienmēr tik ātri, kā gribētos, bet kopumā tomēr pareizi.
Deviņdesmito gadu vidū daži vadoši politiķi vāca parakstus zem vēstules ar lūgumu atbrīvot no cietuma organizētās noziedzības līderi Ivanu Haritonovu. Kaut kas tāds šodien būtu pilnīgi neiedomājams!
Varbūt jaunā Saeima attaisnos cilvēku cerības…
Lai arī Saeimā vairākumā ir tā saucamās latviskās partijas, patiesībā tauta ir nobalsojusi visai raibi. Es īsti neizprotu, kā izteikti konservatīvi, nacionāli spēki varēs sastrādāties vienā valdībā ar neoliberālu, postmodernu viedokļu paudējiem, kuri sludina individuālismu, pat egoismu. Šādos apstākļos varam būt liecinieki tam, ka politisko procesu sāks virzīt aizkulišu spēlētāji, kas patiesībā tas pats “politbizness” vien ir.
Bet ir viens apstāklis, kas var saturēt kopā šādu valdību, un tie ir ārējie draudi. Diemžēl kopš 2014. gada notikumiem un Krievijas izdarītās Krimas aneksijas mēs esam krietni “atslābuši”. Vērojot Krievijas militārās mācības, tam gan nav nekāda pamata. Man ir stāstīts, ka 2014. gada pavasarī daži esot pastiprināti sākuši pirkt sāli un sērkociņus. Tātad cilvēki kaut kam gatavojās. Bet nav jau iespējams dzīvot nemitīgu baiļu un draudu atmosfērā, turklāt Latvijas iekšienē nekādi lieli satricinājumi nav gaidāmi. Drīzāk tādi varētu nākt no Eiropas kāda jauna breksita veidolā.
Varbūt iekšējo mieru Latvijā var satricināt gaidāmā čekas maisu atvēršana?
Pirmām kārtām gribētu uzsvērt, ka maisu atvēršana ir pareizs solis. Cik var ņemties, runāt riņķī apkārt, cik ilgi var kacināt tautu! Un nedomāju, ka tas radīs lielu satricinājumu – tā vismaz saka mana intuīcija. Cilvēki pašūmēsies mēnesi, varbūt divus un norims.
Būs viens otrs skandāls, ja parādīsies pazīstams dzejnieka vai aktiera vārds. Arī presei kādu brīdi būs jautrāk.
Varbūt sabiedrībā sāksies dziļāka diskusija par padomju laikiem, par “latviskajiem komunistiem” un viņu lomu – bija taču arī tādi. Bet jāņem vērā, ka notiekošais vairāk skars padomju laiku paaudzi, tātad cilvēkus jau gados. Vidējo paaudzi jau mazāk, bet jaunieši uz notiekošo raudzīsies vien kā uz melnbaltas kinohronikas demonstrāciju. Viņiem tā ir aizvēsture.
Vienlaikus es ļoti ceru, ka jaunatne no šīs čekas maisu lietas tomēr gūs vienu vērtīgu atziņu. Proti – ka nepareiza, negodīga rīcība ar laiku tiek atklāta un darīta zināma sabiedrībai. Varbūt tas notiek pēc trīsdesmit, piecdesmit, simts gadiem, bet notiek. Un nedod Dievs, ja kāds cilvēks savā dzīvē nonāks izvēles priekšā – kalpot ļaunumam vai tomēr atturēties, tad šāda reiz gūta mācība viņam palīdzēs izdarīt pareizu izvēli. Ja mīļā miera labad mēs būtu sadedzinājuši šos maisus, tas būtu signāls, ka ļaunie darbi tiek gluži vai automātiski aizmirsti un piedoti. Man tas ir pilnīgi nepieņemami.
Kādā no savām publikācijām jūs esat teikusi, ka Eiropai ir vajadzīga vērtību atmoda. Bet kādu vērtību?
Manuprāt, Eiropa ir “uzsēdusies” uz patērētājsabiedrības vērtību adatas. Vairāk, biežāk, ilgāk, košāk, krāsaināk! Pati par sevi labklājība jau ir laba lieta. Diemžēl šodien tiek pārkāpta robeža, aiz kuras jau sākās vēlmju ekonomika. Bet tā cilvēkā kultivē nevis godprātību un humānismu, bet gan egoismu, alkatību, pārprastu individuālismu, nespēju savaldīties vērdiņa priekšā. Vienlaikus man ir prieks, ka Latvijas sabiedrība ir gatava ziedot līdzekļus tiem, kam tie visvairāk vajadzīgi, – slimniekiem, trūkumcietējiem. Tātad cilvēku sirdis nav pavisam nocietinātas.
Eiropai biežāk vajadzētu atcerēties par kristīgajām saknēm, par pazemību kā vērtību. Bet ne jau to pazemību, kas apzīmē kalpošanu varām, līšanu uz vēdera kungu priekšā. Nē, ir arī pavisam cita pazemība, kas patiesībā ir cilvēka spēka pazīme – māka ieklausīties citos, just līdzi, palīdzēt, iestāties pret netaisnību.
Mēs sarunājamies dažas dienas pirms valsts svētkiem. Kāds būtu jūsu vēlējums “Latvijas Avīzei” un mūsu lasītājiem Latvijas simtgadē?
“Latvijas Avīzei” novēlu turpināt iesākto darbu un skaidrot jēdzienus “nacionāls”, “nācija”, “nacionāla valsts” to pozitīvajā, radošajā, visu sabiedrību stiprinošajā nozīmē. Tie ir vārdi, no kuriem nevajag vairīties un kautrēties.
Bet latviešiem es gribētu novēlēt arī turpmāk saglabāt vienu no mūsu lielākajām vērtībām, kas modernajā Rietumeiropā jau daudzviet ir zudusi, un tā ir estetizēta harmonija ar dabu, savdabīgs latviskais panteisms.
Skatos uz savu dzimto Lejasciemu un priecājos, cik viss ir sakopts, sakārtots un uzposts.
Parunājiet ar aizbraucējiem, kā viņiem svešumā visvairāk pietrūkst. Ļoti bieži jūs dzirdēsiet atbildi – priežu sils, ziedoša pļava un dzimtās upes čalošana. Tādi nu mēs, tie latvieši, esam.
