VIDEO. “No uztraukuma kājas šķita ieaugušas zemē.” Neticams stāsts – lācis Sandra vectēvam bija noplēsis skalpu, tagad mežā saticis viņu pašu 31
Apsekojot būvobjektu pie Latvijas – Krievijas robežas, Sandris Koževņikovs kopā ar būvdarbu vadītāju satikuši pašu meža saimnieku – brūno lāci. Satikšanās beigusies veiksmīgi, lai gan Sandra dzimtā ir gadījums, kad lācis viņa vecvecvectēvam noplēsis skalpu, vēsta portāls Medibam.lv.
“Esmu darba aizsardzības koordinators un ikdienā neesmu būvobjektā uz vietas. 8. augustā kopā ar būvdarbu vadītāju devāmies uz būvobjektu. Gājām pa meža stigu un būvdarbu vadītājs teica: “Paskaties, kas tev zem kājām!” Tur bija odze. Odzi, protams, biju redzējis arī iepriekš. Alūksnes pusē to ir tikpat daudz, cik skudru mežā! Izņēmu telefonu un nofilmēju rāpuli.
Tikko biju beidzis filmēt, kā būvdarbu vadītājs saka, paskaties, lācis! Paskatījos viņa norādītajā virzienā un priekšā nedaudz pa kreisi patiešām stāvēja lācis! Atlika tikai vēlreiz ieslēgt tālruņa kameru…
Lācis no sākuma bija nedaudz mums priekšā pa kreisi, bet pēc tam iznāca tieši tur, kur mums jāiet. Redzējām lāča muguru, un tad viņš piecēlās kājās. Sajūtas nebija ļoti patīkamas. Šķita, ka lācis cenšas mūs ielenkt. Pats meža saimnieks bija iznācis ar mums apsveicināties… No uztraukuma kājas šķita ieaugušas zemē. Ar prātu sapratu, ja skriesim, būsim lācim ļoti interesants medījums. Taču lācim šoreiz bija citi plāni, un viņš devās savās gaitās.
Kad bijām drošībā, atcerējos savu vecvecvectēvu. Viņš bija mednieks un dzīvoja Alūksnes pusē. Tajos laikos mednieki pēc medībām bisi, ja nebija šauts, neizlādēja un patronas atstāja stobrā. Ejot kopā ar suņiem, viņš bija saticies ar lāci. Viena patrona izsprāgusi, otra nē un lācis tika savainots…
Lācis metās vecvecvectēvam virsū un nogāza gar zemi. Pieturēja ar vienu ķepu, bet ar otru atgaiņājās no suņiem. Cīņas karstumā lācis ar nagu atplēsa medniekam skalpu… Beidzot suņi panāca savu un lācis mednieku atbrīvoja. Viņam izdevās atgriezties mājās un ar tautas līdzekļiem pat dziedēt savas brūces. Savukārt citi mednieki sapulcējās un nomedīja lāci, kas bija uzbrucis cilvēkam. Interesanti, ka tajā vietā, kur viņam uzbruka, vecvecvectēvs bija pametis gan savas drēbes, gan ieroci, gan medību somu. Lācis to visu bija sakrāvis skaistā čupiņā. Tā bija viņa trofeja…
Man saslēdzās šis stāsts ar paša pārdzīvojumiem, un es sapratu, ka lācis ir atnācis arī pēc manis…
No vienas puses – prieks par šādu negaidītu tikšanos ar meža saimnieku, no otras – uztraukums par situācijas iespējamo attīstību. Un pāri visam – liela bezpalīdzības sajūta lāča pastiprinātas intereses gadījumā…”
Te VIDEO:
