Pieredze: No tulznainām kājām līdz 10 kilometru ikvakara krosam 0
Mūsdienās teju lielākā daļa ļaužu darbadienas aktīvās stundas pavada visai pasīvi – krēslā trinkšķinot tastatūras taustiņus. Pēc tam iesēžamies mašīnā, braucam paēst vakariņas un iekārtoties ērtajā tronī pie televizora ekrāna. Nē, tas nav slinkums vai tīša atteikšanās no veselīga dzīvesveida. Tā, manuprāt, vienkārši ir ikdienas rutīna. Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā – mums nekad nav laika, mums ir jāpelna nauda un jāskrien, jāskrien, jāskrien uz priekšu. Par visvienkāršāko un patīkamāko ikdienas restartēšanās un kustēšanās veidu – skriešanu – šoreiz būs mans blogs.
Pirms diviem gadiem neraksturīgā apņemšanās mēnesī – septembrī – sev nosolījos gatavoties vasaras sezonai. Mana mamma ir skolotāja, tāpēc esmu pārņēmusi izjūtu, ka jauna dzīve sākas tieši ar pirmo septembri, ne janvāri. Mana iekšējā balss un drēbju izmērs kliedza pēc veselīgām pārmaiņām.
Sākotnēji, tā kā rudens ir zināms ar lietainiem un drēgniem vakariem, sportot nolēmu iekštelpās, dodoties uz dažādām grupu nodarbībām. Pāris mēnešu ļoti apzinīgi arī kustējos un lepni izsvīdu visu lieko, ko vien varēju. Ne tikai gurnu apkārtmēra centimetros mērāmu – atbrīvojos arī no nospiedošā panīkuma.
Kad pēc treniņa pusstundu nespēkā guli uz virtuves grīdas
Drīz vien tā gandrīz jutām aukstumu ziema bija pagājusi, un, siltajam laikam iestājoties, telpās cepties vairs negribējās. Pavasarī pārvācos uz jaunu dzīvokli, sāku jaunu dzīvi, kāpēc gan tam nepievienot klāt arī jaunu sportošanu – skriešanu. Dzīvojot gleznainajā Daugavas krastā, arvien vairāk laika pavadīju tieši ārpus mājas un kādā vakarā arī nolēmu sākt skriet. Kas gan tur grūts, pēdējos mēnešus aktīvi sportots, esmu gandrīz vai potenciālais atlēts.
Manai pašapziņai par skādi pirmais izskrējiens, kas, ja pareizi atceros, bija trīs kilometri teju 40 minūtēs, bija tuvākais brīdis nāvei, ko esmu pieredzējusi. Elpas nebija, mūzikas atskaņotāja austiņas dauzījās te pa pieri, te karājās pie ceļiem, kedas spieda īkšķus, un kājas pēc niecīgā skrējiena nu rotājās daiļām tulznām. Mana jaunā apņemšanās bija grandioza izgāšanās. Tajā pašā vakarā arī svinīgi nolēmu, ka skriešanai metīšu mieru. Toreiz, to atceroties kā lielāko kļūdu (bet tagad veiksmīgu sākumu), par savu apņemšanos izstāstīju kolēģim Kristapam, kurš uzreiz teica, ka ideja gatava – sportot visiem veselīgi, bet tikai sacensības gars ir tas, kas dos spēku. Nolēmām, ka sacentīsimies divus mēnešus, kurš noskries vairāk kilometru. Svarīgi pieminēt, ka es (nesportiska dāma ar īsām, apaļām kājiņām) strādāju kopā ar divmetrīgu kāju īpašnieku, kurš brīvajā laikā, protams, nodarbojas ar visiem iespējamiem sporta veidiem.
Atpakaļceļa vairs nebija.
Apsaitēju savas skaisti uzpampušās kājas, iecirtu zobus iedomātā ādas siksnā un devos jaunā, cerību pilnā skrējienā. Ar katru nākamo reizi arvien vairāk sapratu, cik svarīga ir pareiza elpošana. Telefonu ar motivējošiem skriešanas mūzikas sarakstiem atstāju mājās, jo atskārtu, ka nedzirdu savu organismu un, kamēr neiemācīšos tajā klausīties, nekāda skriešana te nesanāks (vismaz ne tāda, pēc kuras bezspēkā ar jautājumu ko es daru ar savu dzīvi pusstundu neguļu uz virtuves grīdas). Izmēģināju dažādus ritmus, kas savstarpēji mijas ar elpas vilcieniem un soļiem, un pašai par brīnumu kilometru skaits tikai pieauga, ātrums jau palika mazāk apkaunojošs, un sāku arvien labāk saprast, ko es vispār daru.
Kad trīs reizes nedēļā vakaros noskrēju sešus septiņus kilometrus, lielākā bremze teju burtiskā nozīmē bija mani nepiemērotie apavi (joprojām centos sev pierādīt, ka paskriet vakaros var arī ar piecus gadus vecām kedām).
Puse no mākas ir piemēroti apavi
Kad sapratu, ka vairs nevēlos sportot ar sadomazohistiskām iezīmēm, sevi mokot līdz asarām, saņēmusi jaunāko algu, devos uz veikalu un nopirku skaistus firmas skriešanas apavus, kuru vērtība pielīdzināma dzīvokļa īres maksai. Tagad viss izdosies! Esmu iemācījusies elpot, skrienu arvien ātrāk un tagad – profesionālos apavos – beidzot varēšu sportot pienācīgi. Bet nekā, pēc pirmajiem astoņiem kilometriem sapratu, ka mani mežonīgi dārgie apavi, kuriem ir pareizs liestes izliekums, materiāls un viss pārējais, kas paredzēts maratonu pieveicējiem, ir man par lielu. Veikalā pārdevēja konsultēja, ka skriešanas apavi jāpērk par pusizmēru lielāki, tomēr man ar visu puszimēru tie izrādījās krietni par lielu. Sveikas, tulznas, tukšs bankas konts un vecās, izjukušās kedas! Kaut kā ar to skriešanu man galīgi neveicās: sperot trīs soļus uz priekšu, divus atkritu atpakaļ.
Nezaudējot savu cīņassparu (sacensība ar kolēģi vēl bija tikai pusē), devos uz tuvāko lietoto preču veikalu, kurā atradu jaunus, bet neglītus, pusizmēru mazākus par iepriekšējiem, bet visādi citādi it kā derīgus skriešanas apavus. Tāvakara skriešanu atceros ar vissiltākajām sajūtām, jo pirmo reizi nu jau laikam mēnesi pēc tam, kad sāku skriet, beidzot sapratu, kā šo sportošanu iespējams izbaudīt. Sānā vairs nedūra, kājas dzina arvien ātrāk uz priekšu, un pēdas… pēdas beidzot nesāpēja! Vēl šodien mani dārgie apavi spīdīgi un jauni stāv skapī, bet tie – par pāris eiro lietoto preču veikalā iegādātie – joprojām nav pievīluši un turpina sastādīt kompāniju vakara skrējienos.
Ziema nav šķērslis
Tagad ikvakara kross jau ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, tāpēc, parādoties pirmajiem mīnusgrādiem un sniega segai, mani pārņēma panika, ko nu iesākt. Atgriezos sporta zālē un nolēmu skriet uz trenažiera, sak, tas pats vien būs. Savos pāragrajos spriedumos jau atkal vīlos, jo skriešanu uz vietas nevarēja ne salīdzināt ar kustēšanos brīvā dabā, kur jūtu gan vēju, svaigu gaisu un vidi, kas mainās man apkārt. Skriešana tagad, kad to pareizi biju iemācījusies, bija ne tikai sportiska aktivitāte, bet arī izraušanās no ikdienas rutīnas un tāda veselīga restartēšanās. Jau atkārtoti atmetusi ar roku sporta zālei, pēc divu mēnešu atpūtas sapratu, ka bez skriešanas smoku nost. Pēc pusstundas ilgas gorīšanās pie spoguļa, uzmērot visus iespējamos džemperus, cepures un šalles, beidzot atradu, manuprāt, piemērotu apģērbu skriešanai arī laikam, kad aiz loga sals un ik pa laikam uzsnieg kāda sniegpārsla. Sev par brīnumu sapratu, ka arī ziemā iespējams skriet, nav nemaz jāuzvelk septiņas ādas un saltums tikai uzlabo kopējo sportošanas garu.
Ar katru reizi arvien raitāks solis
Gadu pēc pirmā vakara skrējiena esmu lepna atskatīties uz to, kā komiskās derības, kurās, protams, zaudēju, man iemācīja pareizi sportot un piespiedu labprātīgā kārtā atvēra acis uz (vismaz man) piemērotāko sportošanas, atslēgšanās un meditācijas veidu. No savām sāpīgajām atmiņām var ieteikt šo sporta veidu ikvienam pāris pavisam vienkāršu šādu iemeslu dēļ. Skriešana ir ērtākais sporta veids, jo par to nav jāmaksā abonēšanas maksa, treniņš notiek tad, kad pašam ir laiks, un ar to svaigā gaisā var nodarboties visa gada garumā.
Lai cik grūts būs iesākums (ticiet man, arī bez piecus gadus vecām kedām tas nebūs viegls!), galvenais, kā jebkurā jomā, ir sakost zobus un piespiest sevi turpināt. Ķermenim ir jāpierod pie jaunas slodzes, bet pēc pāris vakara krosiem, varu derēt, skats uz skriešanu pavērsies pavisam citā gaismā. Skriešana palīdz iztaisnot muguru, jo iesaista kustībā visu ķermeni. Arī aprises ar laiku kļūst tvirtākas visam augumam, un, manuprāt, sports svaigā gaisā vienmēr būs daudz patīkamāks un veselīgāks nekā smacīgā jogas telpā. Nav nepieciešami ne dārgi apavi, ne četru sezonu sporta tērps, ziemā var uzvilkt vesti vai siltāku džemperi un vasarā skriet visparastākajos šortos un krekliņā. Svarīgākais, lai būtu iespējams pareizi un produktīvi to darīt, ir iemācīties dzirdēt savu organismu, saprast, kā pareizi elpot, kāda distance ir piemērotākā pirmajiem skrējieniem, un, kad ķermenis būs pieradis pie jaunās rutīnas, kājas pašas nesīs uz priekšu.
Pēc grūtā sākuma tagad es pāris reižu nedēļā apmēram stundas laikā noskrienu 10 kilometrus, nu jau to daru arī mūzikas pavadījumā un vienalga, vai ārā svelmaina saule, lietus vai baltas sniega kupenas. Ja es, īsa, apaļa un ļoti aizņemta, varu, tad Tu arī! Lai raits solis!
