No trim brāļiem vecākais. Atvadu vārdi Harijam Astram un Martai Niedrai 0
Autore: Baiba Šāberte, raksts Harija Astras piemiņai tapis pēc viņa meitas lūguma
Liktenis Harijam Astram (1925–2019) tika iemērījis vismiermīlīgāko nodarbi – būt par zemes ierīkotāju. Ja atceramies latviešu senseno alku pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes, tad Harija Astras raksturs tās piepildījumam bija gauži piemērots – pamatīgs, reāls un akurāts.
Un piedevām ar rokām, kas prata ikvienu darbu, pie kura nācās ķerties. Taču likteni tāpēc jau dēvē par neprognozējamu, ka nereti tas mēdz mest negaidītus kūleņus – tā arī Harijam Astram jaunās dienās nācās mērīt nevis Latvijas zemi, bet – kara ceļu garumu un grūtumu.
Otrais pasaules karš, fronte un smaga zeme, kas lipa pie leģionāra zābakiem. Tie, kuri šos ceļus staigājuši, zina: tie nekad nebeidzas – pēc gadiem, gadu desmitiem, pēc pusgadsimta pusnemaņas sapnis tos liek staigāt atkal un atkal.
Bet šī nebeidzamā ceļa aizsākumā bija krustceles: rietumvalstu okupācijas zona. Un te nu, tāpat kā pasakā, kara tērpu nule kā novilkušajam jaunietim atlika izšķirties – pa kuru ceļu iet: uz saulrieta pusi dosies, savai dzimtenei un dzimtai svešs kļūsi; uz austrumiem, uz mājām pagriezīsies, – vai nu filtrācijas nometnē, vai vēl krietni tālāk nokļūsi. Harijs Astra sev iemērīja smagāko ceļu. Un izgāja to. Izgāja, nekad nevienam par savu izvēli nesūrodamies.
Lai gan, ja šodien uz pagātni atskatās, noteikti bija, par ko varētu gremzties: toreiz, pēckara gados, kad viss mezglojās un gāja krustu un šķērsu, zemes ierīkotāja darbs bija tāds, ka gan braukšus, gan kājām nācās mērot Latviju no vienas malas līdz otrai, tikai pašu nedēļas strupulīti kopā ar ģimeni aizvadot.
Un ir vēl tāds likteņa lēmums, ko par dzimtu dēvē. Dzimtu, kurā viņš no trim brāļiem pats vecākais. Vidējā vārds – Gunārs. Gunārs Astra. Nepilnus 30 gadus vecs jauneklis, kuram par taisno prātu liktenis sliktenis ar Baltijas kara tribunāla spriedumu iemērījis 15 dzeloņstieplēm apjoztus gadus, kas vadāmi Mordvijas politrepresēto nometnē.
Ko šie gadi nozīmēja vecākajam brālim? Ne jau tikai raizes par tālumā esošā likteni, bet – lai cik prozaiski tas šodien skanētu – arī Harija ģimenes budžeta minimalizēšanu, jo vidējā prāts bija kā sūklis: vēstulēs, kas nāca no zonas, regulāri lappušu lappuses sīkā rokrakstā bija aizpildītas ar vēlamo grāmatu nosaukumiem.
Un tā uz Mordviju visus 15 gadus grāmatas plūda maksimāli pieļautā apjomā. Un turklāt – pārtikas sūtījumi, jo zona ir skarba vieta: ieslodzītie tur ir bezmaksas darbaspēks – novārgs vieni, vietā atsūtīs citus.
Tomēr viņiem tur – sargtorņu ielenkumā – būtiskāk par dienišķo maizi bija sajust, ka, padomju režīma iezīmēti, viņi var bez jebkādām šaubām paļauties uz savējo morālo atbalstu. Un par šo spēku Gunārs bija ļoti pateicīgs vecākajam brālim.
Arī otrreiz, kad spriedumu nolasīja Latvijas PSR Augstākā tiesa, Gunāram pielemjot atgriešanos zonā pēc tam, kad viņš savā pēdējā vārdā tika prognozējis, ka “šis laiks paies kā ļauns murgs”.
Taču murgam mēdz būt dažādi veidi – vienu nosaka totalitāra sistēma, otru – cilvēku morāle. Lai gan neiespējami to nosaukt par cilvēku morāli. Drīzāk – ne-radījumu eksistence, kuras rezultātā pēc nedaudz mirkļiem ar trim smilšu saujām un ziediem tiks iemērītas divas jaunas kapu kopiņas.
Lai Harija Astras tuviniekiem un draugiem liktenis dāsni iemēra izturību, spēku un gaišumu, ar ko viņa mūžs bija tik bagāts.
Skolotājai, kas mums prata rādīt pasauli
Autore: Ilze Pētersone
“O, mani mīļie…” joprojām atceros, kā klasē mūs uzrunāja skolotāja Niedrīte. Patiesībā viņu sauca Marta Niedra (1936–2019), bet visi teicām “Niedrīte”.
Kā ierasts, rokā grāmata, bet starp lappusēm mazas papīra strēmelītes kā ceļa rādītāji. Man patika šis brīdis, kad gluži kā mazus bērnus, paņēmusi aiz rokas, skolotāja mūs vedināja ciemos – pie Rūdolfa Blaumaņa, Raiņa, Imanta Ziedoņa.
Pie pēdējā viņai pašai patika pakavēties ilgāk. Tik viegli, skaisti un aizraujoši kā tolaik, kad Niedrīte bija mana latviešu valodas un literatūras skolotāja, neatceros mācījusies ne pie viena cita pedagoga, pat gramatika šķita tīrais nieks.
Ja nu toreiz kādu varēja uzskatīt par veiksminieku, tad tie noteikti bijām mēs. Kaut arī slimi ar tuberkulozi, iespundēti uz gadu, diviem vai pat ilgāk Jaunogres sanatorijā, taču skolotājas Niedrītes bērni. Vēl šodien daudzi atzīst – viņa bija kā mamma, zināja, kurā brīdī uzklausīt un mierināt, kad dot padomu, norāt vai samīļot. Šķita, ka dzīve, kad esi šķirts no ģimenes un mājām, kļūst nedaudz saprotamāka un vieglāka.
Slimnieciņi izveseļojās un aizspurdza kur kurais, līdzi paņemot pašu vērtīgāko, ko no savas pasaules mūsu ceļasomās tika ielikusi Niedrīte. Ziedonis teicis, ka cilvēkam šī pasaule ir par lielu, tāpēc katram jārada savējā, un tai jābūt bagātai.
“Un tai nav jābūt skatlogā izstādītai, bet, ja tevi atrod ciemiņš, lai tu vari to pacienāt. Lai paliek krāsaina dzirkstele no tavām glazūrām viņā.” Mēs, Niedrītes bērni, bijām un vēl arvien esam viņas krāsainās dzirksts iezīmēti.
Harijs Astra un viņa dzīvesbiedre Marta Niedra pēdējā gaitā tiks izvadīti ceturtdien, 4. aprīlī, plkst. 13 no Iģenes baznīcas Vandzenē, zemes klēpī guldīs Amulu kapsētā.
