No traģiskas pagātnes uz stipru nākotni 0
Vakar visā Latvijā cilvēki pieminēja komunistiskā genocīda upurus, atceres vietās noliekot ziedus to savu tuvinieku piemiņai, kurus padomju režīms 1949. gada 25. martā izdzina no mājām, atņēma zemi un izsūtīja moku ceļā uz Sibīriju.
1949. gadā deportācijās cieta visu triju Baltijas valstu ļaudis, un vakar Latvijas Politiski represēto apvienības rīkotajā piemiņas brīdī Okupācijas muzejā piedalījās arī Lietuvas vēstnieks Ričards Degutis un Igaunijas vēstnieks Mati Vārmans.
Gandrīz katra lietuviešu ģimene ir pārcietusi šīs šausmas un šo vardarbību, uzrunā sacīja Ričards Degutis. Atmiņas par deportācijām ir būtiskas, būvējot tādu nākotni, kurā nekas tamlīdzīgs nekad vairs neatkārtotos.
Igaunijas vēstures traģiskos notikumus atceroties, Mati Vārmans atgādināja, ka deportāciju mērķis bija vājināt iedzīvotāju atbalstu mežabrāļiem un iebiedēt cilvēkus, lai tie pievienotos kolhoziem. Igaunijā izsūtīja 7500 ģimenes, kopā 22 720 cilvēkus; jaunākajam izsūtītajam bija trīs dienas, vecākajam – 95 gadi. Deportāciju veikšanā tika iesaistīts 21 000 cilvēku, papildus vietējiem drošībniekiem un miličiem izmantoja arī militāro spēku un robežsardzi, tāpat vietējos partijas aktīvistus. Uz to brīdi Igaunijā papildus tika ievests vairāk nekā tūkstotis operatīvo darbinieku un vairāk nekā četri tūkstoši karavīru.
Visgrūtāk izsūtījumā bija tām ģimenēm, kur strādāja tikai māte, kam bija jāpabaro bērni un arī viens vai abi vecvecāki. Šādas ģimenes cīnījās par izdzīvošanu gandrīz visu nometinājumā pavadīto laiku.
No 1949. gadā izsūtītajiem nometinājumā mira apmēram 15 procenti. Izsūtīšanu veica dažu dienu laikā, bet izdzīvojušo atbrīvošana, kas sākās pēc Staļina nāves, ilga gadiem. Atbrīvotajiem neatdeva konfiscēto mantu, neatļāva atgriezties iepriekšējās dzīvesvietās, pakļāva arī citiem ierobežojumiem.
M. Vārmans sacīja: “Visaktīvākajiem deportāciju organizētājiem padomju laikos pasniedza apbalvojumus. Un šie apbalvojumi bija kauju ordeņi, kurus parasti pasniedza par varonību kara operācijās. No tā var izdarīt skaidru secinājumu, ka lielā impērija notikušo uzskatīja par karu pret Baltijas tautām.
Tas bija noziegums, kura tiesisko izmeklēšanu uzsāka tikai deviņdesmitajos gados, laikā, kad daudzi no cietušajiem jau bija miruši. Noziegums paliek noziegums, un tam nav noilguma,” sacīja Igaunijas vēstnieks. “Šodien, stāvot kopā ar jums Okupācijas muzejā, vēlos noliekt galvu, lai pieminētu tos tūkstošus, kuri gāja bojā izsūtījumā, un tos desmitus tūkstošu, kuru dzīve bija sabojāta uz gariem gadiem.”
Piemiņas brīdī Okupācijas muzejā runāja arī Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete un Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais. Viņš izteica satraukumu par to, ka šodien no trijām Baltijas valstīm Latvija ir visvājākā, jo nesen notikušais referendums parādīja, ka daļa pilsoņu vēlas likvidēt neatkarīgo nacionālo valsti, tas ir sāpīgi un bīstami.
Pēc tam cilvēki devās gājienā cauri Vecrīgai uz Brīvības pieminekli, lai noliktu ziedus.
Aprunājos ar divām gājiena dalībniecēm – Sibīrijā dzimušo Zoju Rimšu un Gitu Vinogradovu, kura bija jaunākais bērns 1949. gadā no Madonas puses deportēto Dzērvju ģimenē. Abas ik gadu 25. martā piemin savus tuviniekus, un, stāstot par ģimeņu pārdzīvoto, sievietēm acīs sariešas asaras.
Zojas Rimšas vecmāmiņa ar septiņiem bērniem uz Sibīriju tika izsūtīta no Rēzeknes, bet divi viņas vecākie dēli tajā laikā jau bija lēģeros Dudinkā un Vorkutā. Zoja piedzima 1954. gadā Omskas apgabalā: “Mēs Latvijā atgriezāmies 1961. gadā. Un esmu pateicīga savai mammai un vecmāmiņai par to, ka viņas dāvāja man šo dzimteni – Latviju. Vispirms no izsūtījuma pārbrauca mamma, protams, savās mājās atgriezties viņa nedrīkstēja. Atrada darbu Salaspilī, iekārtojās un tad sagaidīja mūs ar vecmammu.”
Dzērvju ģimeni, kurā bez gadiņu vecās Gitas bija vēl trīs vecāki bērni, izsūtīja uz Amūras apgabalu. Viens no brālīšiem saslimis, nomiris un apglabāts tur. Atpakaļ uz Latviju Dzērves tika vien pēc astoņiem gadiem.
Valsts prezidents Andris Bērziņš uzrunā pie Brīvības pieminekļa sacīja, ka deportācijās cieta cilvēki, kas bija strādājuši savas zemes un tautas labā un bija atļāvušies drusku vairāk nekā pārējie, tāpēc tika nosaukti par “kulakiem” un sūtīti iznīcībā. Liela daļa no deportētajiem bija veci un slimi cilvēki, bet gandrīz trešā daļa no visiem – bērni: “Viņi ir izgājuši vissmagāko dzīves skolu un saprot cilvēcības īsto vērtību. Viņi ir tie, kas mums var palīdzēt šajā laikā, kad Latvija ir lielu pārmaiņu priekšā, noteikt pareizo virzienu. (..) Mēs šeit esam nākuši, lai atcerētos pagātni, bet tomēr skatītos nākotnē. Mums kopā jādara ir viss, lai tādi notikumi mūsu zemē nekad neatkārtotos.” A. Bērziņš akcentēja, ka jāstrādā, veidojot tādu nākotni, kurā Latvija ir stipra un varena valsts, kuru mēs paši cienām un kuru atzīst un godā visa pasaule.
Pēc tam uzrunu teica luterāņu mācītājs teoloģijas doktors Guntis Kalme.
Ziedus pie Brīvības pieminekļa nolika Valsts prezidents A. Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Ābol-tiņa (“Vienotība”), Saeimas priekšsēdētājas biedre Inga Bite (ZRP), Saeimas sekretārs Dzintars Rasnačs (Nacionālā apvienība) un Saeimas sekretāra biedrs Jānis Vucāns (ZZS), kā arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (ZRP), tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (Nacionālā apvienība) un zemkopības ministre Laimdota Straujuma. Rīgas domes vārdā vainagu nolika pilsētas galva Nils Ušakovs (“Saskaņas centrs”).
Godināt deportāciju upuru piemiņu bija ieradušies Eiropas Parlamenta deputāti Inese Vaidere, Sandra Kalniete un Kārlis Šadurskis, tāpat Saeimas deputāti no “Vienotības” Rasma Kārkliņa, Ingmārs Čaklais, Lolita Čigāne, Arvils Ašeradens un Atis Lejiņš. Nacionālo apvienību pārstāvēja arī Saeimas deputāti Raivis Dzintars, Ilmārs Latkovskis, Imants Parādnieks un Einārs Cilinskis, bet Ināra Mūrniece pēc Okupācijas muzeja bija devusies uz piemiņas brīdi Aizkrauklē.
Piemiņas brīžos ārpus Rīgas piedalījās arī lielākā daļa no Saeimas deputātiem, kas ievēlēti no ZZS, uzzināju no Saeimas deputāta Jāņa Vucāna.
