Saglabātās un atjaunojamās svētnīcas 0
Ieskatoties kartē, top skaidrs, ka Skaistkalnē ātrāk un ērtāk būs nokļūt pa lietuviešu ceļiem – cauri Rokiškiem un Biržiem, ja vien neizvēlamies paciemoties brīnišķīgajos Neretas un Ērberģes dievnamos, turklāt Mazzalves pagastā meklējams arī nomaļais un senais Kankaļu dievnams, kas Eiropas nozīmes koka arhitektūras piemineklis.
Skaistkalnē uzkalnā vīd skaists balts dievnams, par kuru tagad gādā paulīniešu tēvi. Baznīcu dēvē arī par Latvijas Ģimeņu svētnīcu un te bieži ierodas svētceļnieki. Sānu altārī atrodas Dievmātes Brīnumdarītājas – Latvijas Ģimeņu aizbildnes svētbilde, kuras priekšā lūdzas par slimniekiem, laulātajiem pāriem un visām ģimenēm.
Baznīcu apmeklējums nebūtu pilnīgs, ja ar savām acīm nepārliecinātos par ļaužu uzņēmību atjaunot savas svētnīcas no drupām. Pie pašas Lietuvas robežas, Ventas krastā, senā, vēsturiskā vietā Ezeres pagastā īpašu Dieva tuvumu un klātbūtni var sajust, vērojot, kā mācītāja Ata Freipiča vadībā soli pa solim atdzimst Griezes baznīca. Līdzīgas apbrīnas izjūtas pārņem Gramzdā, kur draudze, pateicoties uzņēmēja Vaclova Kadaģa saimnieciskajam prātam, darbīgumam un neparasti stingrajai ticībai, sākusi atjaunot karā sabombardēto Gramzdas dievnamu. Lēnām un iztiekot ar pašu darbu un līdzekļiem Dienvidkurzemes lielākā baznīca jau ieguvusi torni ar skatu laukumu, mūri ir iekonservēti un jau iezīmējas jaunais telpu plānojums, bet dievnama 450. jubileju draudze cer sagaidīt jau zem jumta.
Arī Kurzemi vērts izbraukāt krustu šķērsu, jo ar kādreizējo baronu un muižkungu centību te saglabājušās ļoti kolorītas baznīcas. Netālu no Kazdangas pils atrodas ārēji vienkāršs, skarbs dievnams, kas pārsteidz ar lauku baznīcām netipiski daudzām vitrāžām, kas mirdz 15 logos. Mūs sirsnīgi sagaida Igors Puķītis, kurš Valtaiķu baznīcas pērminderis ir jau divdesmit gadu, zina daudz stāstīt par ēkas un draudzes vēsturi un šodienu, arī par katru no vitrāžam. Pa kreisi no altāra, piemēram, esot redzams pats barons un bruņinieks Kārlis fon Manteifels. Vitrāžas sižets vēsta, ka pirms iesvētīšanas bruņinieku kārtā jauneklim jāapliecina sava dievbijība, visu nakti ar ieročiem pavadot un lūdzoties altāra priekšā.
Gaiķu baznīcā netālu no Saldus oriģināls ir baltais altāris ar kokgriezumiem, skulptūrām un apzeltītām detaļām, uz kanceles pildiņiem var lasīt Svēto Rakstu vārdus, turklāt sānu plāksnes iespējams noņemt, un tad apakšā atklājas Bībeles teksts vācu valodā. Savukārt kā mācītāja sprediķu paskaidrojumu un turpinājumu var „lasīt” 26 zīmējumos uz solu durtiņām un paneļiem. Tos savulaik izstrādājis mācītājs Nikolajs Vitenburgs, izmantojot sižetus no Joahima Kamerārio emblēmu krājuma. Draudzes vecākā Skaidrīte Alksne ar aizrautību stāsta par katru gleznojumu un atceras, cik rūpīgi te strādājusi restauratore – vecmeistare Aida Podziņa, bet skumji nopūšas, norādot uz ķirmju un branta sēnes redzamajām pēdām. Viņa būtu pateicīga, ja kādi atsaucīgi ļaudis palīdzētu ar finansējumu, jo cīņa ar postošo nelaimi izmaksā ļoti dārgi – šādu unikālu mākslas vērtību zaudēšana būtu liela nelaime.
Taču ir baznīcas, kurām paveicies, ka uzturēšanu un remontu atbalsta šo ēku cēlēju pēcteči. Uz Iģenes baznīcu katru gadu no Vācijas atbrauc ciemos Otto fon der Grothuss (viņa vectēvam Kārlim fon der Brinkenam piederējusi Iģenes muiža), pateicoties viņa atbalstam uzlikts jauns jumts, veikts remonts. Mazā baltā koka baznīciņa ir viena no vecākajām koka baznīcām ne vien Latvijā, bet arī Baltijā, te arī saglabātas senās koka amatniecības tradīcijas. Savukārt Ziemeļkurzemē izcilā Nurmes baznīca (atrodas Laucienē) šogad augustā atzīmēja 420 gadu jubileju, pulcējot ap 400 viesu, tostarp arī slaveno baznīcas cēlēju baronu Firksu pēctečus.
