Amatnieki strādā Dievam par godu 0
Dodoties Malienas un Latgales virzienā, nepabrauksiet garām graciozajai Velēnas baznīcai. Šī apdzīvotā vieta ieguvusi savu nosaukumu tāpēc, ka pirmās koka baznīcas jumts esot bijis klāts ar velēnām. Tagad ceļmalā redzam jau sesto dievnamu, un šo gotisko mūra ēku Otrā pasaules kara beigās no uzspridzināšanas paglābis tās pērminderis Eduards Drubiņš, kurš bijis prasmīgs kalējs un kaligrāfiskā rokrakstā sastādījis grāmatu „Mācība par racionālu zirgu apkalšanu” – tā glabājas baznīcas vēsturiskajā ekspozīcijā.
Ar kalēju darbu Dievam par godu lepojas daudzi dievnami – gan Stāmerienas izcili skaistā pareizticīgo baznīca, gan Kārsavas senslāvu kolorītā svētnīca, kur telpām omulību piešķir arī kokamatnieku darbs. Meistari bija atsaukušies arhimandrīta Viktora Mamontova aicinājumam, tāpat kā citi viņa garīgie bērni, kuri turpināja savu iemīļoto garīdznieku apciemot arī šajā Latvijas nomalē, kurp viņš no Tukuma tika nosūtīts par izrunāšanos pret PSRS varu. Arī Alla Ivanovna arhimandrītam bija ļoti pieķērusies un no Ukrainas nolēma pārcelties uz Kārsavu, lai palīdzētu aprūpēt dievnamu, viņa te visiem laipni ver durvis un palīdz lūgties dažādās vajadzībās. Kārsavā noteikti jāiegriežas arī katoļu baznīcās – jaunā un vecā ēka stāv iepretī viena otrai, dievkalpojumi pamīšus notiek abās.
Dodoties uz dienvidiem no Kārsavas, paveras iespēja apceļot daudzas Austrumlatvijas sakrālās pērles: Ludzā (te līdzās sniegbaltajai katoļu baznīcai ir grāfu Karņicku lūgšanu kapella, zvannīca un svētās Marijas – Māras zemes karalienes statuja), Zilupē, Pasienē, Ezerniekos, Dagdā, Aglonā. Bet šoreiz dodamies caur Rēzekni uz Viļāniem, kur var palūgties mariāņu tēvu aprūpētajā klostera baznīcā un vairākās kapelās. 8. septembrī, Jaunavas Marijas dzimšanas svētkos, klosterdārzā tiks veidoti krāšņi ziedu paklāji.
Pirms Daugavpils ir tā sauktais Latgales zelta loks – šeit atrodas vairākas neparasti skaistas un ļoti atšķirīgas baznīcas. Kalupes ciemā majestātiski slejas pārsteidzoši liels dievnams, kura interjers pārsteidz ar smalkiem ornamentiem apgleznotām sienām un skaistām svēto figūrām. Pavisam netālu, Dubnā, ceļiniekus pieticīgi sagaida neliela koka baznīciņa, kas unikāla savas arhitektūras dēļ – tā ir astoņstūru ēka, viss interjers veidots kokā. Bet Višķos mūs sagaida pelēku laukakmeņu milzīgs dievnams, kuram tornī izbūvēts skatu laukums, no kura paveras skats uz Višķu un Luknas ezeriem, kā arī skaisto Latgales ainavu. Pabraucot vēl pa “zelta loku”, ceļmalā redzama koši dzeltena ēka ar baltām kolonām – tā ir ceļinieku debesu aizstāvja svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca, atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Draudzes vecākā Zoja Taraseviča atceras, ka, svinot dievnama 170. jubileju, apkārtējie veikali dāsni saziedojuši svētku galdam, atbraukuši līvānieši ar cienastiem, un mielasts bijis grandiozs.
Sadzīvojot dažādām tradīcijām
Daugavpilī ikvienu ceļotāju, īpaši sakrālo vērtību cienītāju, interesē Baznīcu kalns – vieta, kur līdzās atrodas četru konfesiju dievnami: Svēto Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle ar mirdzošiem 10 kupoliem, Mārtiņa Lutera katedrāle, staltā divtorņu Jaunavas Marijas katoļu baznīca un neierasti liels vecticībnieku lūgšanu nams, kura fasādes rotā iespaidīgi sienu gleznojumi ar svēto un erceņģeļu attēliem. Iegriežoties visos dievnamos un mēģinot izdzīvot dažādas reliģiskās tradīcijas, šķiet, ka esi pabijis garīgi ļoti piesātinātā un daudzpusīgā ceļojumā. Bet piedzīvot vēl neparastākas, pat savā ziņā transcendentālas izjūtas iespējams, ja dodas vēl uz dienvidiem no Daugavpils. Silenes katoļu baznīca ir viena no lielākajām koka baznīcām, tās iekštelpas apdarinātas ar koku, turklāt dēļi rotāti kokgriezumiem un atgādina smalkas mežģīnes. Demenes pagasta Zemgalē savukārt par baznīcu pārvērtusies dzelzceļa stacija, kuras arhitektūra jau sākotnēji, šķiet, bijusi kā radīta šim nolūkam, jo to vainago kupols. Tagad uz tā rotājas neticami smalkos kokgriezumos veidots krusts, bet iekštelpās redzams aristokrātiski grezns altāris un biktskrēsls. Vietā, kur kādreiz ļaužu straumes plūda uz peronu, tagad atrodas altāris…
Jaunu iespaidu un labāku autoceļu meklējumos, lai dotos uz Zemgales dievnamiem, šķērsojam robežu un iebraucam Lietuvas pilsētā Zarasos, kur centrā redz sniegbaltu katoļu baznīcu. Stāsta, ka Dievmātes svētglezna, kuru senajam dievnamam dāvinājis pats lielkņazs Vitauts, ir brīnumdarītāja. Netālu aiz pilsētas ir norāde uz Stelmužu (kādreiz tā atradās Latvijas teritorijā un saucās Stelmuiža). Senā Jēzus Kristus Krusta katoļu baznīca, ko 1650. gadā ar kalta un cirvja palīdzību cēluši vietējie dzimtļaudis, tagad darbojas kā muzejs. Tās interjeru rotā koka skulptūriņas, kas joprojām ir savā pirmatnējā veidolā, “neuzlabotas” un nekrāsotas, muzeja darbinieki min, ka tās veidojuši meistari no Ventspils.
Pa ceļam uz Obeļiem ceļmalā redz lielu krucifisku ar norādi, ka tālāk meklējama īpaša Jaunavas Marijas svētvieta. Tā ir iespaidīga – Iļģa ezera krastā un arī ūdenī vīd neskaitāmi krusti, virs ūdeņiem redz arī akmenī kaltu Dievmātes figūru. Lietuvieši stāsta, ka pie šī ezera Kvintišķēs 1967. gada jūnijā parādījusies Jaunava Marija. Uzkalnā tikko uzcelta neparastas formas baznīca – tā atgādina plaukstošu pumpuru. Mēs piebraucam brīdī, kad priesteris iesvēta milzīgu krustu, ko ceļamkrāns novieto līdzās baznīcai (ēkas arhitektūrā nav paredzēts tornis ar krustu).
