No torņa līdz tornim . Apceļojot skaistākos un savdabīgākos Latvijas dievnamus 0
Pēc jauniem iespaidiem un brīnišķīgiem atklājumiem nebūt nav jādodas pāri robežām uz tālām zemēm. Arī tepat, Latvijā, ir daudz vēl neiepazītu vietu ar aizraujošiem likteņstāstiem, ir neskaitāmas krāšņas celtnes, kuru vēstures lappuses fascinē, iedvesmo un dažkārt arī mulsina. Tāpēc dosimies neierastā ceļojumā no viena baznīcas torņa līdz nākamajam, atstājot iespēju nākamajā piedzīvojumā izvēlēties arī citus ceļus un virzienus, jo mūsu zeme ir bagāta ar interesantiem laikmetu lieciniekiem – teju gandrīz 800 dažādu konfesiju dievnamiem.
Ai, zvani, ai dziesmas!
Ja no Rīgas vēlas apbraukt visapkārt Latvijai, tad Saules ceļš aicina doties pa Tallinas šoseju ziemeļu virzienā. Nogriezties no tās, baudot skaisto jūras ainavu, mūs aicina Saulkrasti jeb agrākā Neibāde, Vidzemes muižnieku vasaras kūrorts, ko brīvvalsts laikā apvienoja ar Pēterupes ciemu. Te ceļmalas uzkalnā der piestāt pie senatnīgās Pēterupes baznīcas, kuras vēstures liecinieks ir apgleznots kanceles durvju pildiņš ar svētā Pētera attēlu, bet altārglezna “Kristus pie krusta” tapusi 1856. gadā pēc Minhenes Ludviķa baznīcas altārgleznas parauga. Mācītāji šeit allaž bijuši ļoti aktīvi, piemēram, Kārlis Kristiāns Ulmanis apkopojis Pēterupes dainas, kuras lasāmas Krišjāņa Barona Dainu krājumā, bet ar zelta amata krustu apbalvotais Jānis Neilands apvienoto Pēterupes un Skultes draudžu kori 1873. gadā vedis dziedāt pirmajos Vispārējos Latviešu Dziesmu svētkos. Tagad baznīcā bieži notiek koncerti un gadskārtējās ērģeļmūzikas dienas. Savukārt Pēterupes draudzes Mācītājmuižā vai netālajā Skultes baznīcas parkā vasaras sezonā sestdienu vakaros notiek brīvdabas kinovakari – tātad ir iespēja par brīvu noskatīties kādu interesantu filmu. To organizē šo abu draudžu mācītājs Ivo Pavlovičs, pateicoties kura centieniem, Skultes baznīca pēdējos gados kļuvusi slavena – ziemā tās priekšā top milzīgs Adventes vainags teju 20 metru diametrā. Uz iekļūšanu Ginesa grāmatā vainags gan nepredentē, bet rekordu Latvijā skultieši ir sasnieguši.
Pa Tallinas šoseju iebraucot Jelgavkrastos, katrs pamana Liepupes baznīcas torni ar saulē mirdzošo zelta gaili. Lielā stāstnieka barona Hieronīma Kārļa Frīdriha fon Minhauzena laulības ar muižniekmeitu Jakobīni fon Duntenu 1744. gadā esot reģistrētas Liepupes jeb agrāk sauktās Pernigeles baznīcas grāmatā. Nevar vien īsti zināt, kur precības notikušas – kādā koka baznīcā, kas bijušas priekšteces esošajai, vai Teņa kapelā, kuras mūri redzami līdzās. Taču tagadējā Liepupes baznīca ir īpaša ar savu neparasto iekārtojumu – interesantās konstrukcijas kanceļaltārī centrā iebūvēta kancele, zem kuras redzama altārglezna „Kristus svētī bērnus”.
Pie Tūjas krustojuma vērts izmest līkumu līdz Limbažiem, kur centrā teju vai blakus slejas luterāņu un pareizticīgo dievnami, kas atvērti katru dienu. Luterāņiem savulaik bijis mācītājs Jānis Steiks, dēvēts par vienīgo latviešu absurda dzejnieku, viņš pat baznīcā runājis dzejiskā formā, uz lapiņām drukājis savas rīmes un licis draudzei tās dziedāt. Lielu baznīcēnu pieplūdumu un popularitāti mācītājs izpelnījies ar savu leģendāro izteikumu: „Dievs sūta savus dundurus, lai nokož grēku pundurus”. Arī pareizticīgajiem bijis gana nebēdnīgs priesteris – viņš Lieldienās šāvis no lielgabala tieši luterāņu mācītāja sprediķa laikā… Par nesenāku draudzes vēsturi atmiņās labprāt kavējas līdzās baznīcai mazā namiņā dzīvojošā Anniņas tante. Viņai, gādājot par baznīcas pastāvēšanu, prātu nodarbinājušas arī saimnieciskas rūpes. Kad jumts bijis caurs un lietus laikā baznīcā sakrājies ūdens, Anna Garklāva priesterim un psalmotājam teikusi: „Pusdienas nedabūsiet, kamēr nesalāpīsiet baznīcai jumtu. Te ir veca eļļas krāsa, samērcējiet tajā šīs stērbeles (strēmelēs sagriezta brāļa vilnas žakete un citas lupatas) un liekat uz caurumiem virsū.” Jumts tobrīd bijis sauss, un ielāpi turējās vēl daudzus gadus, līdz nu jau uzlikts jauns segums. Bet baznīcas tornī tagad skan astoņi zvani, uz kuriem var izspēlēt neticami skaistas melodijas.
Katram dievnamam savs sargeņģelis
Salacgrīvā ir visu trīs tradicionālo konfesiju dievnami, katrs ar savām tradīcijām un sakrālajām bagātībām. Uzmanības vērts ir Dievmātes Patvēruma pareizticīgo dievnama kupols – to 1946. gadā apgleznojuši mākslinieki Nikolajs Linde un Matvejs Tīts, kurš Ainažu skolā mācījis zīmēšanu. Savu onkuli Matveju labprāt piemin ainažniece Viktorija Grīnberga, kura glabā viņa gleznas un ar saimniecisku apķērību gādā par Ainažu pareizticīgo dievnamu, kur pati dievkalpojumos piedzied gan pareizticīgajiem, gan luterāņiem, kas arī nāk te lūgties.
Tālāk ceļš ved cauri Staicelei, kas lepojas, ka par luterāņu draudzes ilggadējo priekšnieku Kārli Keri, kurš zīmējis baznīcas svētgleznas un nosargājis dievnamu arī padomju gados, Latvijas Okupācijas muzeja biedrība uzņēmusi dokumentālo filmu „Mīlestības altāra gleznotājs”.
Nu esam izvēles priekšā – braukt pa grants ceļu cauri Vīķiem uz Mazsalacu, apkārtnes mežos pielasot lielus sēņu grozus, vai pa asfalta segumu doties uz Aloju. Te pašā pilsētas centrā ir senatnīga luterāņu baznīca, bet pie pilsētas robežzīmes redzami zīmīgie pareizticīgo sīpolveida kupoli. Šis dievnams savā mūžā pieredzējis gan uzplaukumu, gan pamestību, bet nu pēdējos desmit gadus centīgi sakopts un ļaužu iemīļots – uz dievkalpojumiem, kas te tāpat kā Salacgrīvā un Ainažos notiek latviešu valodā, daži brauc pat no Rīgas. Arī Alojas baznīcai ir savs „sargeņģelis” – pāri ceļam „Vecpriesteru” mājā dzīvo Dzintra Lūse, kura pēc vīra nāves sajutusi sevī aicinājumu izdemolēto dievnamu un tā brikšņaino apkārtni sapost. Pamazām te sāka nākt aizvien vairāk cilvēku, viņu vidū arī tādi, kas agrāk bieži lūgušies pie baznīcas slēgtajām durvīm, lai Dievs dziedina… un citiem par pārsteigumu tapuši veseli.
Arī Skaņkalnē atjaunojas pareizticīgo dievnams, bet mazsalacieši priecājas par savu cēlo Svētās Annas luterāņu baznīcu, kas esot uzcelta vienā vasarā. Tiesa, ēka vairākkārt pārbūvēta un paplašināta, bet altārtelpu veido senā 14. gs. dievnama pusotru metru biezie mūri. Baznīcas ozolkoka altāris darināts pēc Rīgas Doma parauga, arī projekta autors tam ir tas pats – arhitekts Vilhelms Neimanis.
Un nu, ja vēl paspējam nopeldēties Staicelē (labākā peldvieta ir lepus vecās kapsētas), der doties apjūsmot seno un atjaunoto Rūjienas Svētā Bērtuļa jeb Bartolomeja baznīcu. Te kalpojis leģendārais mācītājs Roberts Slokenbergs, kura piemiņai rūjienieši 1998. gadā uzcēluši pieminekli. Viņš pilsētā bija nodibinājis privātu draudzes pamatskolu – pēc pāris gadiem apkārtējās skolas likvidējās, jo vecāki savus bērnus no tām izņēma un sūtīja pie Slokenberga… Rūjienas baznīcu, kas 1974. gadā pilnīgi izdega, tagad rotā jauns altāris un kancele, ko pēc vēsturiskām fotogrāfijām izgatavojuši Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņi. Šīs skolas diplomandi rūpīgi strādājuši arī jaunajā Kārķu baznīcā, kuru 2002. gadā uzcēluši draudzes uzņēmīgākie ļaudis. Viņi Sedas upes krastā nopirkuši mežu, lai sagatavotu baļķus savam sapņu dievnamam, kurš nu pārsteidz katru viesi. Īpaši teiksmains tas ir naktīs, kad, skaisti izgaismots, aicina piestāt, braucot tālāk uz Valku. Šajā robežpilsētā var ieiet palūgties un iedegt svecītes jaunuzceltajā Ibērijas Dievmātes pareizticīgo baznīcā, kā arī lūkot, kā dzīvo Valkas-Lugažu luterāņu draudze, kas te reģistrēta jau kopš 15. gs. vidus. Barona Vrangeļa māsas atjaunotās luterāņu baznīcas zvanu tornis tagad kalpo arī kā pilsētas skatu tornis – no septiņstāvu mājas augstuma var priecāties par latviešu Valkas un igauņu Valgas lielisko panorāmu.
Cauri Igaunijai vijas taisnākais ceļš uz Api, uz Jaunlaicenes pagasta Opekalna baznīcu, kas atrodas visaugstāk virs jūras līmeņa – tās slieksnis ir gandrīz divas reizes augstāk nekā Rīgas Pēterbaznīcas gailis. Augsto vietu ( 235 metrus virs jūras līmeņa) gleznainajā uzkalnā izvēlējies mācītājs un Bībeles tulkotājs Ernsts Gliks, kura pārziņā bija ne vien Alūksnes, bet arī Opekalna draudze. Vēlāk, kad koka baznīca nodega, te uzcēla mūra ēku. Tur kalpojis mācītājs Andrejs Dombrovskis (sastādījis unikālu izdevumu „Korāļi un dziesmas kristīgās jaunatnes pulciņiem, jauktiem pūtēju koriem, ērģelniekiem un kristīgai mājas dzīvei”), kuram, kā norādīts Jaunlaicenes muižas muzejā glabātajā rokraksta kopijā, bijis jāiztiek ar „mīlestības dāvanām”, ko atvēl ticīgie, turklāt trūcīgie no tām ir atbrīvoti…
Nu varam doties uz leģendāro Bībeles muzeja pilsētu Alūksni un tālāk cauri Balviem un Baltinavu uz Kārsavu, bet asfalta ceļu cienītājiem labāk jau no Rūjienas vai Mazsalacas braukt taisni uz Valmieru, kur majestātiskā viduslaiku baznīca glabā daudz vēsturisku vērtību, tostarp slavenā reformācijas aizsācēja Silvestra Tegetmeijera sprediķa piemiņas akmeni (viņš te teautu uzrunājis 1525. gadā). Līdzās baznīcai uzstādīts piemineklis Jānim Neilandam, kurš vadījis Latviešu literārās (draugu) biedrības Vidzemes nodaļu. Savā pirmajā publikācijā laikraksta „Mājas Viesis” pielikumā viņš vērsies pret Ausekļa un Baumaņu Kārļa „bezdievīgo” dzeju, savukārt Neilandam adresēts Ausekļa dzejolis „Kādam „latviešu Olimpa” ārdītājam”. Arī Smiltenes draudzē, kuras zīmogā ir skaitlis 1370, kalpojuši ievērojami mācītāji: Jēkabs Lange sastādījis pirmo vācu-latviešu vārdnīcu, bet Svante Gustavs Dīcs bijis pazīstams ar savām garīgajām dziesmām. Laika ritējumu dievnama tornī te skaita prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvātais pulkstenis.
