No tērpiem pie bezpilotu lidaparātiem 0
Ieva Jonaite ir viena no labākajiem iepriekšējā studiju gada Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) absolventiem un iekļauta RTU absolventu Zelta fondā. Labāko absolventu pulkā Ieva iekļuvusi, pateicoties augstajai vidējai atzīmei, kas sasniedza 9,62 balles, un sabiedriskajai aktivitātei.
Interesanti, ka transporta sistēmu inženieriju Ieva mācījās tikai maģistrantūrā. Pirms tam viņa studēja apģērba dizainu un tehnoloģiju. Vēl studējot bakalaura studiju programmā, Ieva sāka strādāt administratīvu darbu RTU Transporta un mašīnzinību fakultātes toreizējā Mašīnbūves tehnoloģijas institūtā, kura direktors Aleksandrs Urbahs iedvesmoja meiteni pievērsties Transporta sistēmu inženierijai. Svarīgi bija arī tas, ka institūtā darba vide Ievai ļoti patikusi, kamēr gaisotne pirmajā darba vietā – apģērbu ražotnē – nebijusi tik tīkama.
Vai nebija pārāk grūti studēt maģistrantūrā jomu, kas nav apgūta bakalaura līmenī? Ieva atzīst, ka viegli nebija, tāpēc viņas maģistra studijas ilga trīs, nevis divus gadus kā vairākumam, jo bija jāapgūst vairāk studiju kursu nekā citiem. “Kopumā nebija tik traki, kaut bija lietas, kurās biju vājāka par saviem kursabiedriem. Taču viss atkarīgs no paša attieksmes un tā, cik daudz darba gribi ieguldīt studijās,” stāsta jaunā maģistre. Arī maģistrantūras pasniedzēji uz Ievu sākumā skatījušies ar aizdomām, bažījoties, ka apģērbu dizainere netiks studijās citiem līdzi.
Gādāja par zemes aeronovērošanu
Tā kā Mašīnbūves tehnoloģiju institūts nodarbojas ar bezpilotu lidaparātu darbības un iespēju izpēti, Ieva nolēma rakstīt maģistra darbu par šo tēmu. “Man tas likās interesanti, turklāt laboratorijas ir attiecīgi aprīkotas, lai varētu veikt eksperimentus, gūt reālus un taustāmus rezultātus,” stāsta Ieva. Viņa izstrādāja metodoloģiju, kā bezpilota lidaparāts varētu veikt pārsvarā lauksaimniecības zemju monitoringu no gaisa. Metodoloģijā noteica, piemēram, kādi dati jāsavāc lidojumu laikā, kas jāņem vērā, lidojot virs lauksaimniecības zemēm, kā daudzus nelielus attēlus apvienot vienā attēlā un tamlīdzīgi. Kāpēc lauksaimniecības zemes vispār būtu jānovēro no gaisa? “Arvien populārāka kļūst tā saucamā precīzā lauksaimniecība, kas nozīmē, ka īstajā laikā un vietā jāveic īstās darbības. Ņemot vērā augošās prasības, piemēram, pret pesticīdu lietošanu un pieaugošās resursu izmaksas, lauksaimnieki spiesti iegūt maksimālo iznākumu, maksimāli taupot resursus.
Bezpilotu lidaparāts ātri un samērā lēti var ievākt datus par lauku – piemēram, par augsnes mitrumu, ķīmisko sastāvu. Līdz ar to var noteikt, kur vairāk jāmēslo, kur mazāk. Jau šobrīd arī Latvijā lielākie lauksaimnieki izmanto aerofotogrāfijas, taču bezpilota lidaparāta veiktās fotogrāfijas izmaksātu lētāk un datus būtu iespējams iegūt tieši tad, kad zemniekam vajadzīgs,” skaidro Ieva.
.
Bezpilotu lidaparāts tiek vadīts no zemes, izmantojot tālvadības pulti, taču tam var iestatīt arī autopilota režīmu. Tā kā šāds lidaparāts maksā vairākus desmitus tūkstošus latu, diez vai zemnieki paši tādu iegādāsies. Taču nākotnē Latvijā varētu būt uzņēmumi, kuros bezpilota lidaparāta pakalpojumu varēs iegādāties.
Aizrautība ar tautastērpiem
Ieva nav atmetusi ideju kādreiz atkal darboties apģērbu veidošanā, kaut arī kritiski raugās uz savām mākslinieciskajām spējām un bažījas, ka negūtu lielus panākumus kā apģērba dizainere. Ik pa laikam viņai iešaujoties prātā doma, ka derētu pacelt jaunā kvalitātē tautastērpus, lai to motīvi vairāk ienāktu mūsu ikdienas dzīvē: “Esmu patriote, un man patīk viss etnogrāfiskais, viss, kas saistīts ar mūsu saknēm. Gribētos, lai vairāk jauniešu to novērtē un ciena.”
Pati Ieva tautastērpu velk gana bieži, jo dejo RTU tautas deju ansamblī “Vektors”, kā arī ir šā kolektīva tautastērpu noliktavas pārzine. Šajā amatā Ievas pienākums ir arī pasūtīt jaunus tērpus, izvēlēties modeļus un audumus. “Tas man ļoti patīk un aizrauj. Ja man pasaka, ka vajag jaunus, piemēram, Latgales tērpus, varu ilgi meklēt bibliotēkā, meklējot vispiemērotākos,” viņa atzīst.
Ieva darbojusies arī studentu pašpārvaldē, organizējot dažādus pasākumus. Kā meitenei izdodas atrast laiku darbam, izcilām studijām un vēl sabiedriskām aktivitātēm? “Es neesmu no tiem, kas var sēdēt mājās, skatoties televīziju. Man vajag būt cilvēkos, vajag aktivitātes. Brālis gan reiz vaicāja, kāpēc man vispār vajadzīgs dzīvoklis, ja nekad neesmu mājās,” smaidot atbild Ieva.
“Kad uzņemos kādu jaunu pienākumu, parasti pat nepadomāju par to, vai būs laiks to darīt, bet galu galā lielākoties tomēr izdodas visu pagūt. Domāju, ka cilvēks nevar sevi piepildīt tikai ar darbu vai tikai ar skolu – vajag vēl kādu hobiju. Man tā ir dejošana. Tas ir veids, kā gūt gandarījumu, prieku, ļauj atslēgties no ikdienas.”
Nesen viņa pieņēma jaunu izaicinājumu – kļuva par RTU rektora Leonīda Ribicka palīdzi zinātniskajā darbā. Patlaban Ievas pienākums ir palīdzēt rektoram tikt galā ar akadēmiķa un profesora darbu, un administratīvo pienākumu dēļ zinātniskajam darbam atliek maz laika. Nu Ievai būs jāiedziļinās atkal jaunā zinātniskā jomā, jo L. Ribicka zinātniskā darbība saistīta ar elektroniku.
Gan L. Ribickis, gan A. Urbahs mudinājis jauno maģistri studēt doktorantūrā. Taču Ieva nolēmusi vienu gadu studijās iepauzēt, lai saprastu, kurā zinātnes jomā darboties tālāk.
