No teātra uz medībām. Aktieris Juris Hiršs cer šovasar nokārtot mednieka eksāmenu 7
Kopš Nacionālā teātra aktieris Juris Hiršs uzbūvēja māju savai ģimenei Zvirgzdē un jau piecus gadus tur pastāvīgi dzīvo, domas par medībām saimniekam ik pa laikam nākušas prātā. Visapkārt īpašumam plešas Vecumnieku kolektīva medību platības, meža zvērus var sastapt vai ik uz soļa – agros rītos kaimiņa pļavā allaž var redzēt kādu meža kustoni, riesta laikā otrpus upītei brēc stirnāži. Kaimiņš Jānis, gandrīz kā nojauzdams Jura domas, izgājušoruden uzaicinājis viņu uz medībām par dzinēju. Un iepatikās Rīgas aktierim tā lieta! Tagad Juris Hiršs ar nepacietību gaida teātra sezonas fināla akordu, lai vasarā kursos apgūtu medību teoriju, uzspodrinātu šaušanas prasmi, nokārtotu eksāmenus un kļūtu par pilntiesīgu mednieku.
– Kā ģimene uzņēma jūsu jauno vaļasprieku?
J. Hiršs: – Gan ģimene, gan abi mūsu suņi bija ļoti priecīgi jau pēc pirmās reizes. Tas viņiem bija pārsteigums, ka es pēc medībām atgriezos mājās ar trīs lieliem maisiem, kur vienā bija laba aļņa gaļa, otrā – kauli zupai un trešajā – suņiem garšīgi pārpalikumi. Tas taču ir milzīgs, finansiāli izdevīgs ieguldījums.
Pirmās medības bija ļoti veiksmīgas, jo tūlīt pat pirmajā mastā nomedījām divus aļņus. Nākamajā sestdienā atkal gāju par dzinēju un medības atkal bija veiksmīgas. Tā es nostaigāju dzinējos visu pagājušo sezonu. Ja man sestdienas rītā nebija jābūt izrādē, tad bez domāšanas – uz medībām!
Patīk ne jau tikai pats medību process, bet arī iespēja būt agrā rītā mežā, redzēt zvērus dažādos gadalaikos. Saistība ar dabu medībās veidojas krietni vien lielāka un konkrētāka, jo dzinējs brien pa tādām vietām, kur parasti pastaigājoties neviens neiet – ir noteikts virziens, kur jādodas, vienalga, vai priekšā grāvis vai kāds cits šķērslis.
– Mednieki mēdz teikt – kad beidzas medības, sākas darbs – ar medījuma apstrādi, dalīšanu un citiem asiņainiem darbiem.
– Nebiju īsti drošs, kā jutīšos, kad nomedītajam dzīvniekam ņems ārā iekšas. Vīri man vēl pajautāja, vai no asinīm neesot bail. It kā nav. Skatījos, ko un kā viņi dara, un tajā visā ieraudzīju normālu un dabisku procesu – tā no laika gala cilvēki ir darījuši.
Medības man iepatikās uzreiz – tas ir vīrieša cienīgs pasākums.
– Droši vien izbaudījāt arī neatņemamu medību noslēguma tradīciju – aknu cepšanu?
– Tas ir viens no ļoti burvīgiem pasākumiem – vispirms visi sasēžas ap galdu, katrs paņēmis kaut ko līdzi ēdamu un dzeramu, pastāsta, kā kuram medībās gājis – cik ir nomedīti, cik redzēti zvēri. Un tad seko aknu cepšana. Nu tik garšīgas aknas es vēl nebiju ēdis! Vecumnieku kolektīvā tās cep viens kungs, un viņš to ļoti labi pieprot. Mājās sievai teicu – Laura, tu esi ģeniāla pavāre, taču šis aknu cepējs tev ir līdzvērtīgs.
– Laura jau apguvusi medījuma gatavošanu?
– Man ir ļoti veicies, jo sievai ir īpašas spējas, viņa gatavo jebko – iedod, ko gribi, uztaisa kā konfekti! Es pat nevaru pateikt, kas man labāk garšo no Lauras gatavotiem medījuma ēdieniem – kotletes vai karbonādes, nenormāli garšīga ir aļņa zupa!
– Vai medību bise jau nolūkota?
– Konsultējos ar pieredzējušiem vīriem. Katrs iesaka kaut ko savu. Vislabāko padomu deva Uldis Dumpis – kad viņam bijis jāpērk pirmais medību ierocis, viens vecs mednieks teicis – ieej veikalā, paskaties, ko vari atļauties un kas tev patīk, un pērc nost.
– Ar ieročiem līdz šim ir bijusi darīšana?
– Esmu dienējis padomju armijā, ar šaušanu man labi veicās. Tagad man mājās ir ierocis pašaizsardzībai. Teātrī kāds jautāja, kāpēc man to vajag. Par visu jāpadomā. Dzīvoju mežā, ļoti mīlu savu ģimeni un gribu izdarīt visu, lai viņus aizstāvētu, lai nekad nebūtu jāsaka – es neko nevarēju darīt.
Ieročiem piemīt arī neizprotama burvība un vilinājums. Metāls nomierina, dod lielāku pašpārliecinātību, taču tajā pašā laikā neizpaliek arī atbildības sajūta, jo saprotu, kas man rokā un ko ar to var izdarīt.
– Esat apdomājis, kā būs, kad pašam nāksies kustonim atņemt dzīvību?
– Ko es varu zināt, kā jutīšos, kad tas “štruments” būs rokās? Droši vien, kad pirmajā reizē ieraudzīšu medījumu, aiz uztraukuma bliezīs tik virsū un tikai tad domās.
– Vai uz teātra skatuves ir nācies mednieku tēlot?
– Pasen Ināra Slucka iestudēja Mārtiņa Vilsona izrādi “Pīles lidojums klusumā”, kurā mums, vīru bariņam, bija ļoti smieklīga mednieku parādes aina – uzsoļojām uz skatuves mednieku zābakos, ar bisēm un mugursomām. Toreiz man pat prātā nevarēja ienākt, ka es varētu nodarboties ar medībām. Varbūt tā izrāde jau toreiz bija zīme!
